Skaidrīte Lasmane: Kāda ir mediju vara Latvijā?

Neapšaubāmi, daudzveidīgās jaunās informācijas tehnoloģijas padara mediju iespējas citādas nekā pirms divsimt gadiem. To loma sabiedrībā paplašinās, kaut arī ietekme vēl nepietiekami apzināta un apgūta gan attiecībā uz politiku, gan uz izglītību, literatūru un mūsdienu cilvēku domāšanu kopumā.

Mazapgūta ir arī ceturtās varas, ja paliekam pie šī apzīmējuma, loma Latvijā. Ne tikai Votergeita ASV, kas noslēdzās ar prezidenta Ričarda Niksona atkāpšanos no posteņa 20. gadsimta 70. gados, bet arī 2006. gada marta TV De Facto Jūrmalas vēlēšanu aizkulišu pavēršana vai pašreizējā atklātībai nodotā tieslietu ainava liek no jauna jautāt par mediju varu vispār un arī Latvijā.

Vara. Kā zināms, varas jēdziens parasti norāda uz reālu un rezultatīvu spēku. Vara piemīt tam, kas spēj panākt, ko grib, ja nepieciešams, ar spēku piespiežot citu atteikties no amata, paštēla, īpašuma, tiesībām, uzskatiem utt. Vara nozīmē kādu noteiktu interešu reālu īstenojumu, ja nepieciešamas, vardarbīgi pārtraucot ierasto darbību, lai par katru cenu un bieži jebkādiem līdzekļiem panāktu rezultātu. Ne velti no varas baidās- gan likumīgās, gan nelikumīgās. Kāda ir mediju vara Latvijā? Kādi ir mediju darbības panākumi un rezultāti? Kādi ir tās upuri? Ko reālu politikā mainījusi mediju darbība? Vai Latvijā medijiem ir reāla ietekme uz politisko varu ? Vai tā aprobežojas ar skandāliem un izraisītām sabiedrības diskusijām, kuras devītā viļņa augstumu iegūst kārtējā skandāla uzbangojuma laikā, lai pēc tam noplaktu un viss rāmi ritētu kā bijis? Kas mainās, kad skandāli pierimst?

Mediju funkcijas. Mediju funkciju spektrs ir plašs, sākot no informēšanas un izglītošanas un beidzot ar izklaidi. Arī politiskās komunikācijas laukā, kur daži ziņu kanāli, piemēram, LNT, gatavi pārvērst par izklaidi pat nedēļas notikumu apskatu. Velti politiskajā komunikācijā prasīt un meklēt bezkaislīgu attieksmi un neitralitāti. Mediji nav tikai pasīvs vēsts pārnesējs un mehānisks starpnieks politiskās varas un sabiedrības attiecībās, bet aktīvs norises līdzdalībnieks ar savu gribu, mērķiem un līdzekļiem. "Neatkarīgās" nebeidzamais atbalsts provinces mēra nenotikušajiem svētkiem [1], "Dienas" spilgto komentāru aicinājumi (Jārīkojas [2]) un vērtējumi (Zatlers visur [3], Skābbarība [4] u.c. ), TV "De Facto" ironija liecina par emocionālu vai intelektuālu iesaisti notiekošajā, sava intelekta pakāpes, pozicijas, attieksmes un savas gribas paušanu.

Kādi ir iesaistes rezultāti? Pat ar godprātīgām, profesionālām un drosmīgām mediju aktivitēm vien visbiežāk ir par maz, lai panāktu politikas maiņu vai politiķu nomaiņu Latvijā. Parasti atkāpšanās iespējama visbiežāk prokuratūras, KNAB vai līdzīgu varu iejaukšanās dēļ. Taču tā nav tikai mediju vaina. Politiskās kultūras paradumi, demokrātijas veids Latvijā un pilsoniskās sabiedrības klusēšana pagaidām līdz tik radikālam rezultātam kā politiķu atkāpšanās visbiežāk nenoved pat tad, kad kriminālprocess jau ierosināts. Līdz šim visdrosmīgākais mediju uznāciens- publiskotā Jūrmalas domes balsu pirkšana pusgadu pirms 9. Saeimas vēlēšanām zināmā mērā palika bez tieša rezultāta: nenotika iesaistīto "liecinieku" atkāpšanās, un skandāls neatstāja redzamu ietekmi uz Saeimas 9. sasaukuma vēlēšanu rezultātiem, kā par to liecina LU Sociālpolitistisko pētījumu institūta secinājumi [5]. Vai mediju darbību, kad politikas maiņas un politiķu nomaiņas rezultātu tikpat kā nav, var vērtēt kā pašmērķīgu publikas viļņojumu radīšanu mediju interesēs? Vai mediji ir tikai prokuratūras un tiesu varas ziņu pārtvērējs, kuram trūkst savas gribas un resursu patstāvīgai un rezultatīvai politiskās varas ietekmēšanai?

Diemžēl mediju balss un sabiedrības uzstājība pat oficiāli konstatēta likumpārkāpuma gadījumā nereti ir paklusi pieticīga un bieži netiek uzturēta līdz rezultatīvām beigām. Ne toreiz, pirms vēlēšanām, ne, domājams, tagad, kad tiesu skandāla sakarā jautājums par atkāpšanos netiek uzdots ne Tieslietu ministram, ne citiem oficiāliem tiesu, tiesnešu, advokātu uzraugiem, kuru vadītā nozarē konstatēta pamatota krīze. Protams, mediji nav tiesīgi kādu tieslietu ministru vai pat tiesnesi atstādināt, kamēr to nedara varas triāde pati vai, kas pagaidām Latvijā maziespējams, kamēr neseko uzticību zaudējušā brīvprātīga aiziešana, taču, principiāli pieprasot likumam un morālei atbilstošu, rezultatīvu amatpersonu darbību sabiedrības labā, tā tikai apliecinātu tiesības uz vārda spēku un vairotu cieņu un pašcieņu.

Morālā uzraudzība. Taču žurnālistu atklātais un vēstītais attiecībā uz varas īstenību bez atbalss nepaliek. Mediji, īpaši Dienas komentāru 2. lappuse, Latvijas radio 1. kanāls vai tikko izirusī TV panorāma ar principiālajiem de Facto un 100. panta neatlaidīgajiem jautājumiem nepārtraukti veic bieži nenovērtētu politiskās varas morālā uzraugu funkciju. Intervijas un komentāri atklāj ne tikai valsts un sabiedrības interesēm neatbilstošu rīcību, bet arī elites cilvēku apjukumu, domāšanas mazspēju, neprofesionalitāti, nemaz nerunājot par nekaunīgiem meliem un pārliecinošām puspatiesībām. Noslēpt kaut ko, īpaši TV ekrāna spogulī, ir gandrīz neiespējami. Tas liecina, ka morālā uzraudzība pastāv. Veidojas sabiedrības priekšstati par politiķa īsteno seju vai spējām, veicinot pamatotu uzticēšanos/ neuzticēšanos. Kā savulaik norādījis Nikollo Makjavelli, bez uzticēšanās valdnieka darbība nav iespējama.

Tieši morālās uzraudzības aspektā mediju rīcība Latvijā būtu iedrošināma lielākai uzstājībai un uzraugāmā lauciņa paplašinājumam tematiski.Ne tikai kriminālatbildība un korupcija, bet arī politiķu un amatpersonu atkāpšanās no solītā, bezrezultatīva darbošanās, kad viss paliek kā bijis ar auto rindām uz Krievijas robežas vai satiksmes krīzi Rīgā (amatpersonas apgalvojumi radio: sastrēgumi bija un būs) un citām krīzēm, savtīgo interešu klātbūtne šaubīgos lēmumos un darbībās ir tikai daži no pastāvīgas morālās uzraudzības virzieniem. Morālās uzraudzības efekts ir vēl kāds, proti, tas samazina cinismu, uztur vērtību domāšanu sabiedrībā un atgādina godprātības kategorisko imperatīvu tiem, kurus vēl nav pārņēmusi varas, mantas un citu savtīgu interešu apsēstība, kas padara tos aklus un trulus pret sabiedrības un valsts interesēm.

Uzskatu, viedokļu plūsmas, strāvas, dinamismu un kustību rada mediju vara sabiedrībā. Diez vai ar skābbarības metaforu var panākt reālu Tautas partijas politikas maiņu koalīcijā, taču tā atklāj sabiedrībai minētās partijas nepamatotu autoritāti un norāda uz to, cik irdens pamats ir tehnoloģijām, ar kurām savervētas vēlētāju balsis vai demonstrēta vienprātība valdībā.

Mediju fakti un balsis veido demokrātijas vērtību sistēmu, uztur sabiedrības noskaņu par labu godprātīgai politikai, par spīti vēlamajam pretējiem īstenības faktiem. Latvijas radio pirmā kanāla rīta interviju vai radio "Krustpunktu" klusie, bet dziļie jautājumi politiķiem bez skandalozitātes apliecina principiāli morālu pozīciju. Kad žurnālists aizmirst par šīm simboliskajām uzrauga funkcijām, viņš patiešām zaudē gan cieņu, sabiedrības uzticēšanos, gan vienlaikus ceturtās varas lomu.

Ne tikai skandāli virza politiku un sabiedrību, bet arī parasts ikdienas darbs, profesionāls, gudrs un godīgs. Uzstājība, tematikas paplašinājums, lielāka pašapziņa, drosme un savas varas apziņa attiecībā uz politiku Latvijā, tikai tuvinātu priekšstatu pa nākotnes žurnālistiku, ko izteicis Marsels Gošē (Gauchet) apgavojumā, ka rītdienas žurnālistikai jābūt mākslai radīt vērtīgu, sociāli derīgu informāciju. [6]

---------------------------------

1. Imants Vīksne. Pie Lemberga svētki ienāks pa logu. Rīta Avīze Latvijai Neatkarīgā, 3. augusts 2007
2. Askolds Rodins. Jārīkojas. Diena, 31.augusts 2007.

3. Aivars Ozoliņš. Zatlers visur. Diena, 31. augusts 2007
4. Aivars Ozoliņš. Skābbarība. Diena, 1. septembris, 2007
5. Skat. Latvijas Republikas 9. Saeimas vēlēšanu kampaņa: priekšvēlēšanu publiskā telpa. Rīga: Zinātne, 2007 un sagatavošanā esošā Politiskā komunikācija, kultūra un ētika Latvijas Republikas 9. Saeimas vēlēšanās.
6. Autour de Éloge du secret de Jean Lacouture. Le debat, nr. 139, 2006, p.50