Vidzemes Gaismas pils un radošo personību citadele – tā īsumā ir iespējams raksturot Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolu jeb Alfrēdskolu, kā to sirsnīgi sauc bijušie un esošie skolēni, skolotāji un kas šonedēļ atzīmē desmitgadi pirms simtgades.
"Mēs esam šeit, lai radītu kulturālo cilvēku slāni," – tā par skolu un tās kolektīvu saka tās direktors Vigo Račevskis, kuram maijā aprit trīs gadi šajā amatā. "Suņi rej, karavāna iet tālāk. Direktori atnāk: "Vau, vau, vau!" Bet skola ir, bija un būs." Un tieši šogad skola atzīmē 90 gadu jubileju. Sestdien, 7. maijā, vienīgajā mūzikas vidusskolā Vidzemē pulcēsies tās absolventi, kurus priecēs ne tikai jaunie talanti, bet arī gandrīz visi skolas pedagogi.
Cēsu Mūzikas skola savas durvis vēra 1925. gada 20. oktobrī. Tās dibinātājs – pirmais direktors bija Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Voldemārs Bišers. Sākotnēji skolā darbojās trīs klases – vijoles, klavieru un dziedāšanas.
1931. gadā skolā sāka strādāt Helmers Pavasars, kurš izveidoja simfonisko orķestri un nedaudz vēlāk kļuva par direktoru. Pēc komponista Alfrēda Kalniņa ierosinājuma skola 1937. gadā tika pārsaukta par Cēsu pilsētas Tautas konservatoriju.
No 1941. līdz 1944. gadam – II Pasaules kara laikā, skola piedzīvoja grūtu posmu. Tai laikā mācības pārsvarā notika pedagogu dzīvokļos, līdz kara beigām nodega arī plašā skolas nošu bibliotēka un tās arhīvs. Pēc kara skola tika pie nama Mazajā Kalēju ielā, paralēli nodarbības notika arī Cēsu kultūras namā.
Pēc komponista – novadnieka Alfrēda Kalniņa nāves 1951. gadā, Cēsu Mūzikas vidusskola tika nosaukta viņa vārdā. 1958. gadā mūzikas vidusskola pārcēlās uz namu Ziemeļu ielā, kur tā atradās līdz pat 2014. gada aprīlim.
Šobrīd skola atrodas pašā Cēsu sirdī – daudzfunkcionālajā kultūras centrā, kurā atrodas arī Vidzemes koncertzāle "Cēsis".
Klīstot pa skolas diviem stāviem, dzirdams, kā savijas dažādu mūzikas instrumentu skaņas. Direktors vienu pēc otra atver kabinetus – vienā jauniete spēlē klarneti, citā skan klavieres, savukārt skolas zālē kāda jauna dāma skolotājas pavadībā apgūst sarežģīto un grūto ērģeļu spēli.
Ja sākumā skolā bija trīs – vijoles, klavieru un dziedāšanas – klases, tad šobrīd skolu veido septiņas spēcīgas nodaļas. Taustiņinstrumentu nodaļa var lepoties ar virkni ne tikai pašu izaudzinātu un izlolotu talantu, bet arī ar vairākiem konkursiem, piemēram, Alfrēdam Kalniņam veltīto starptautisko pianistu konkursu un Starptautisko Alfrēda Kalniņa ērģelnieku festivālu.
Kas tas par mūziķi, kas nemāk dziedāt, kurš nedzied!
Īpašu vietu Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā ieņem stīgu instrumentu nodaļa, kurā skan gan ģitāras, gan vijoles, gan kokles, gan citi stīgu instrumenti. Tieši Dziesmu svētku koklētāju un kokļu ansambļu kustība vēsturiski aizsākusies Cēsīs, arī šobrīd skolā darbojas divi kokļu ansambļi – jaunāko klašu un vidusskolas ansamblis.
Ļoti nozīmīga vieta skolā ir arī Kordiriģentu nodaļai, kura aizsākta pēc 2. Pasaules kara. To, cik šī nodaļa ir spēcīga, liecina absolventu vārdi – Gido un Imants Kokari, Jānis Zirnis, Imants Cepītis un daudzi citi.
Ļoti nozīmīgu darbu ar visiem Cēsu Mūzikas vidusskolas skolēniem veic Mūzikas teorijas nodaļas pedagogi, kas jauniešiem iemāca mūzikas teorijas pamatus, liekot saprast, kā veidojas mūzika.
Populārās un džeza mūzikas nodaļa ir salīdzinoši jauna nodaļa skolā, tikai šogad tai būs pirmie absolventi. Šo nodaļu skolēniem jāapgūst klavierspēle, basģitāra un sitaminstrumenti, tāpat viņi muzicē ansamblī, apgūst aranžēšanu un improvizācijas pamatus. Arī šajā nodaļā tiek veidots konkurss "Dziesmu putenis", kas ik gadu februārī pulcē jaunos populārās un džeza mūzikas izpildītājus.
Visjaunākā nodaļa skolā ir dejas nodaļa, kas gatavo nākamos latviešu tautas dejas speciālistus – repetitorus.
Šobrīd skolēniem ir obligāti jāapmeklē koris. "Kas tas par mūziķi, kas nemāk dziedāt, kurš nedzied! Visiem jādzied. Mēs esam dziedošā tauta," smej direktors. Bet bez dziedāšanas mūziķiem par labu nāktu arī obligātā dejošana – kas strukturē, uzlabo stāju un ritma izjūtu, tāpēc Račevskis cer, ka kādu dienu arī dejošana skolā būs obligāts pasākums.
Par Alfrēdskolu vislabāk zina stāstīt Kordiriģentu nodaļas pedagoģe Līga Priedīte. Viņa ir ne tikai skolas absolvente, bet arī visilgāk strādājošā pasniedzēja. Mūsu sarunas laikā noskan vairāki skolas zvani, nenogurstoši Priedīte stāsta par skolu, sevi, talantīgajiem absolventiem un skolēniem. Tikai sarunas beigās uzzinu, ka kundze rudenī svinēs 80. jubileju, tas liek uz mirkli apmulst un nodomāt – tie ir tie Cēsu gēni.
Pati Priedīte skolu beigusi 1955. gadā, taču 1960. gadā piespiedu kārtā pēc Latvijas Konservatorijas (tagad – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) beigšanas atgriezusies Cēsīs, lai strādātu skolā.
Toreiz Cēsīs viņa atgriezusies ar asarām acīs, nemaz nav gribējies, jo bijis labs darbs Rīgā, veidojot bērnu mūzikas raidījumus. Tagad viņa atceras to ar smaidu un smiekliem, jo nu jau skolā kā pasniedzēja viņa strādā vairāk nekā 50 gadus.
Priedīte atceras, ka atnākusi kā "jauns zaļknābis", jo dažs labs no skolēniem bijis teju vecāks par viņu. Ilgus gadus pedagoģe ne tikai strādājusi par kordiriģēšanas pasniedzēju, bet arī skolas kora vadītāju.
Lai gan skola jaunajās telpās ir kopš 2014. gada pavasara, viņa ar siltumu acīs atceras iepriekšējās telpas Ziemeļu ielā: "Neskatoties uz to, ka mēs dzīvojām divstāvu mājiņā, skoliņa bija maza, bet audzēkņu bija daudz. Visi kopā čupojāmies. Tādi veiksmīgi visi bija."
"Kas tur par jaukumu bija! Tur atveram logu, lakstīgalas dzied, ievas smaržo, puķītes blakām. Liekas, ka ārā viss notiek. Tā bija pilnīgi cita atmosfēra," atceras pedagoģe. "Absolventi, kas tagad atbrauks uz 90 gadu jubileju, būs laimīgi tikai par to, ka būs iespēja satikties. Bet dvēseles sajūtu viņi nejutīs."
Visspilgtākās atmiņas viņai saistās ar laiku, kad 1963. gadā skolu sāka vadīt Velta Miezīte-Kvēpa, kas bijusi brīnišķīga vokāliste. Ceļu uz skolu mērojusi no Rīgas, skolā gulējusi uz dīvāniņa: "Kāds entuziasms! Vai tad Rīgā darba trūka? Viņa sirdi un dvēseli te ielika."
Es esmu priecīga, ja salidojumā satieku viņus visus. Viņi visi ir manējie, ne tikai pēc specialitātēs, bet arī visi, kas dziedāja korī, mums taču bija tik skaisti pasākumi
"Kādi laiki bijuši! Mēs čukstus nedrīkstējām sarunāties! Kāds atkal kaut ko nostučīs. Tagad mēs varām brīvi domāt un darīt! Bet vēl jau nav tā iegādājies, kā tam vajadzētu būt. Vēl viss priekšā, es domāju," secina Priedīte.
Skolas koris nav vienīgais koris, kur savu artavu likusi Priedīte. Viņa strādājusi arī ar vīru kori Cēsīs, Imanta Kokara vadīto jaukto kori "Beverina", kā arī vēl šopavasar koru skatē piedalījusies ar Cēsu senioru kori. "Es šogad saku – pēdējā skate, pēdējie Senioru Dziesmusvētki," strikti nosaka pedagoģe.
"Es esmu daudz devusi skolēniem, bet viņi ir bezgala daudz devuši man pretim. Sazvanāmies, sarakstāmies, tiekamies. Piemēram, Valmierā ir ļoti daudz mūsu skolas absolventi. Viņi saklūp apkārt un jautā: "Kā iet skolotāj, kā veselība?" Es saku: Pagaidām normāli. Un kad būs, tad jau būs, to neviens nevar aizturēt," sirsnīgi pasmejas skolotāja. "Man oktobra mēnesī būs 80 gadi. Es pati neticu tam, bet tā tas būs. Tam tomēr ir jātic, ka tas tā būs."
Ar Alfrēdskolas nesaraujami ir saistīts Vidzemes kamerorķestra vārds. Čella pedagogs Igors Graps-Grāfs 1981. gadā īstenoja savu sapni par Vidzemes mūzikas skolu skolotāju, absolventu un spējīgāko audzēkņu orķestra izveidi. Pirmā koncertprogramma tika izveidota un iestudēta paša skolotāja lauku mājās, tomēr vēlāk kamerorķestris mājvietu atrada Cēsu Kultūras namā.
Jau kopš 1977. gada Vidzemes kamerorķestra diriģents ir Andris Veismanis. Veismaņa vadībā orķestrī turpina spēlēt Vidzemes mūzikas skolu pedagogi un Cēsu Mūzikas vidusskolas spēcīgākie audzēkņi. Cieša saikne ar Alfrēdskolu ir gan skolas skolotājiem, turpinot spēlēt orķestrī, gan kopā ik gadu īstenojot projektu "Vidzemes Talanti", vasaras izskaņā Vidzemes koncertzālē "Cēsis" sniedzot kopīgu koncertu ar visas Vidzemes mūzikas skolu talantīgākajiem audzēkņiem.
"Vienā vārdā, ja nu ko par ko viņiem teiktu, es varu pateikt, ka viņi ir radoši. Viņi tomēr, izejot šeit cauri, top par radošām personībām," uzsver skolas direktors. Neviens svinīgs pasākums Cēsīs nav iedomājams bez Alfrēdskolas bērniem. Ziemassvētki, izlaidumi, bibliotēkas atklāšana – tie ir tikai daži no pasākumiem, uz kuriem tiek aicināti jaunie mūziķi. "Ja viņi būtu tādi, ka nevar klausīties, tad neviens viņus neaicinātu. Tas, ka mūs aicina, es domāju, ir pierādījums tam, ka ir kvalitāte," uzsver skolas direktors Račevskis.
Mūzika ir Dieva valoda
"Mēs esam Vidzemes Gaismas pils," uzsver skolas direktors. Skolā tiek "saražotas" ne tikai pasaules mērogā zināmas zvaigznes, bet arī ļoti nozīmīgi cilvēki reģionos, kuri audzina nākamos talantus.
"Ir daži [vecāki], kuri baidās no profesijas – mūziķis. Nevajag baidīties! Tā ir skaista profesija, tā ir radoša profesija. Tas var būt ir tāds stereotips, ka nevar nopelnīt ar mūziku. Ej pa pedagogu strādāt!" uzsver skolas direktors. "Miljonus, protams, nenopelnīsi. Bet, vai naudā ir prieks un laime? Es domāju, ka prieks un laime ir tajā, ka tu dalies ar savām zināšanām. Tās zināšanas, ko iegūst mūziķis savā profesijā… Mūzika ir Dieva valoda. Tā ir visīpašākā valoda, kurā mēs mākam runāt. Ja to var mācīt citiem, es domāju, ka tas gandarījums ir neatsverams."
Raksta tapšanā izmantota Rutas Krastiņas veidotais informatīvais materiāls "Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskola".
