Zolitūdes traģēdija, kurā zem lielveikala "Maxima" gruvešiem dzīvību zaudēja 54 cilvēki, iespējams, bija iekodēta jau projekta sākumā. Kremļa paspārnē esošas bankas nauda, dokumentu viltošana, vēlme ietaupīt tikai pāris simtus latu un būvdarbu uzticēšana apakš–apakš apakšuzņēmējiem – šie ir tikai daži no aspektiem, kas pētīti nule kā klajā iznākušā grāmatā.
Zolitūdes traģēdijas krimināllietā apsūdzības celtas deviņām personām, bet cietušo pieteiktās kompensācijas ir mērāmas desmitos miljonu eiro. Portāls "Delfi" ielūkojas žurnālista Imanta Liepiņa grāmatā "Nāvējošie gaisa dārzi. Kas vieno oligarhus, miljardierus, slepkavceltniekus un Kremli ar 54 cilvēku bojāeju Zolitūdē" un publicē tās fragmentus.
Kad sāka būvēt otrās kārtas ēku — divpadsmitstāveni ar 131 dzīvokli —, SIA "Homburg Zolitude" piesaistīja vēl vienu finansētāju. Šoreiz izvēle darījuma slēgšanā krita uz "Eesti Krediidipank" Latvijas filiāli.[1] Šī banka, lai arī dibināta un reģistrēta Igaunijā (mūsu valstī tai ir tikai filiāle), 2010. gadā nonāca tiešā Krievijas kredītiestādes "Bank Moskvi" kontrolē, kad "Bank Moskvi" pārņēma 90% no "Eesti Krediidipank" akcijām.[2]
"Bank Moskvi" lielākā īpašniece ar gandrīz pusi akcijām ilgus gadus bija Maskavas pilsētas dome, kuru tolaik vadīja Jurijs Lužkovs — zvērināts Latvijas un Igaunijas ienaidnieks, viens no tiem Krievijas politiķiem, kas visregulārāk apsūdzēja Baltijas valstis visādos safantazētos un izdomātos grēkos un pārkāpumos pret "krievvalodīgajiem". Bet laikā, kad notika darbi uz nelaimīgā jumta dārza, "Bank Moskvi" jau kontrolēja vēl cita Krievijas banka — "VTB". Savukārt "VTB" bankas kontrolējošā akcionāre ar 60,9% ir Krievijas Federācijas valdība.
Citiem vārdiem — nāvējošā Zolitūdes gruvekļa otro kārtu pastarpināti finansēja neviens cits kā Kremlis.
Tās bruģakmeņu grēdas, betona apmales, melnzemes un grants kārtas, kas krājās uz jumta un pēc tam sabruka virsū cilvēkiem lielveikalā, bija iepirktas, atvestas un uz jumta uzceltas par naudu, nākošu no tādām finanšu struktūrām, kurās galīgā lēmumu pieņemšanas ķēde un akcionāru struktūru shēmas ved uz Kremli, secina grāmatas autors.
[1] http://old.puaro.lv/lv/puaro/eesti-krediidipank-finanses-daudzdzivoklu-majas-buvniecibu-zolitude
Divarpus gadus pirms nelaimes, 2011. gada 28. februārī, tobrīd vēl tikai topošajā Zolitūdes lielveikalā darbojās komisija, kuras uzdevums bija pieņemt tikko pabeigtās metālkonstrukcijas ekspluatācijā. Kopņu atbilstību projektam pētīja ģenerāluzņēmēja SIA "Re&Re" darbu vadītājs Staņislavs Kumpiņš un būvuzraugs Mārtiņš Draudiņš. Kādā brīdī savu pārbaudi veica arī būvkonstruktors Ivars Sergets no SIA "HND Grupa". Vēlāk uz Nozīmīgo konstrukciju pieņemšanas akta Nr. 5–2 parādījās būvinženiera Andreja Kuļešova paraksti, kaut gan viņš šajā konkrētajā objektā nebija kāju spēris visā savā mūžā.[3]
Ko nezināja ne ģenerāluzņēmējs "Re&Re", ne arī pārējie tobrīd objektā klātesošie, izņemot tikai vainīgo personu — ieraksti būvdarbu žurnālā jau līdz tam brīdim, kad lieta nonāca līdz metālkonstrukciju pasei un nodošanas akta sastādīšanai, bija viltoti.
Metālkonstrukciju izgatavotāji, SIA "Vikom Industry", bija sīka zivtele Latvijas metālapstrādes un mašīnbūves nozarē. Viņu vienīgais trumpis bija konstrukciju ražošanas lētums, nevis kādi citi panākumi vai spēcīgās puses. Savukārt uzmetināto kopņu un siju iemontēšanai topošā lielveikala jumtā "Vikom Industry" nolīga vēl sīkāku firmu SIA "Monce", kurā kopā ar īpašnieku strādāja vien četri cilvēki. Tātad apakš–apakš–apakšuzņēmēju.
Kopņu samontēšanai tika izmantotas 20 milimetru skrūves, kuru stiprības klase ir 8.8. Taču prakse rāda — savienojumiem, kuriem jātur daudzu tonnu slodze, parasti lieto citas, daudz stiprākas klases skrūves 24 līdz 30 milimetru diametrā, turklāt no citas markas tērauda. Pārāk tievas un mīkstas bija tās skrūves un jo īpaši uzgriežņi, ko SIA "Monce" iemontēja SIA "Vikom Industry" darinājumos.
Tikai tāpēc, lai varētu ietaupīt pusotru latu uz katru skrūvi — šajā objektā, kura abas kārtas kopā tika lēstas uz 14 miljoniem latu.
Ja šķiet, ka 24 mm diametra skrūve resnumā daudz it kā neatšķiras no 20 milimetrīgās, tad pietiek atcerēties pamatskolas matemātiku. 20 mm skrūves šķērsgriezuma laukums ir 3,14 kvadrātcentimetri, kamēr 24 milimetru — 4,52 kvadrātcentimetri. Tātad tikai nieka divu milimetru rādiusa starpības dēļ skrūves šķērsgriezuma laukums (attiecīgi arī izturība) samazinās līdz 69,4% no tā, kas piemīt 24 milimetru diametra skrūvei. Bet, ja kopnes būtu saturējušas 30 mm skrūves, tad to šķērsgriezums būtu par 225% lielāks nekā tām divdesmit milimetru diametra skrūvēm, kas nonāca "Maximas" jumtā.
"Kā šis moments varēja paslīdēt garām šeit obligāti klātesošajam būvinženierim, kura profesijas pamatā ir zināt, ar ko atšķiras 2πr no πr2?" jautā žurnālists.
[3] Kriminālprocesa materiāli no Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes 2. nodaļas
Viltošanas nolūkam Viktors Ivanovs izvēlējās kādu paziņu — Andreju Kuļešovu, kura paraksta paraugu zināja no papīriem citu "Vikom Industry" būvobjektu sakarā. Izbāztu mēli vairākas naktis cītīgi vingrinājies, Ivanovs drīz spēja noviltot Kuļešova parakstu uz dokumentiem. Patiesībā būvinženierim Kuļešovam ar Zolitūdes objektu nebija pilnīgi nekāda saistība, viņš šajā objektā nestrādāja un varbūt pat nezināja, ko šajā Rīgas mikrorajonā būvē. Pie kam Viktors Ivanovs apzinājās savu darbību būtību, iepriekš tās izplānoja un slēpa pēdas: lai piesegtu būvdokumentu viltojumus, viņš fiktīvi ierakstīja Kuļešovu savas firmas "Monce" štatu sarakstā. Mērķis — lai Valsts ieņēmumu dienestam iesniedzamajos dokumentos nerastos nesakritības ar būvdarbu žurnāla ierakstiem, ja nu kāds ļoti centīgs VID ierēdnis tos sāktu salīdzināt. Ivanovs savam viltošanas upurim daudzu simtu latu vietā par darbu mēnesī bija uzrādījis izpeļņu Ls 5,95. Nevis piecsimt deviņdesmit piecus, bet nepilnus sešus latus. Pie kam Ivanovs, slēpdams pēdas, paturēja pie sevis un neizmaksāja pat šo smieklīgo "algu".[3]
Ja neskaita Nozīmīgo konstrukciju pieņemšanas aktu, viltotais Kuļešova paraksts pirms tam būvdarbu žurnālā parādās vismaz 23 reizes, bet pats Kuļešovs par šo visu uzzināja tikai tad, kad nelaime jau bija notikusi un kad viņa sertifikātu pēc katastrofas automātiski apturēja Latvijas Būvinženieru savienība.[4] (Uzzinot faktus, kurus vēlāk apstiprināja policijas izmeklēšana, Kuļešova būvinženiera sertifikāts tika atjaunots.[5])
Pagaidām atklāts paliek jautājums, no kā nāca iniciatīva ietaupīt pārsimt latus: no Ivanova vai tomēr "Vikom Industry". Pēc katastrofas tobrīd jau bijušie "Monces" darbinieki taisnojās, ka visi materiāli un skrūves līdz ar darba uzdevumu nākuši no "Vikom Industry", viņi bijuši nolīgti tikai pašam montāžas procesam. Ja tā izrādītos taisnība, tad noziegums ir noticis organizētā grupā mantkārīgā nolūkā, iepriekš sadalot lomas: "Vikom Industry" piegādā tīšuprāt nepareizas skrūves un izmaina projektu, kamēr Ivanovs vilto parakstus, piesedzot noziedzīgos nodarījumus. "Vikom Industry" vienīgais valdes loceklis tolaik bija Vladislavs Podgurskis, bet prokūrists (ģenerālpilnvarnieks) — Vadims Podgurskis. Abu deklarētā mājas adrese bija ne vairāk, ne mazāk kā "Getliņi–70".
[3] Kriminālprocesa materiāli no Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes 2. nodaļas
[5] http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/20.04.2014-oficialais-darbu-vadiitajs-zolitude-nav-stradajis.id28069/
Bet kādu sodu Viktors Ivanovs saņēma par neizturīgu un nepareizu skrūvju iemontēšanu, tai sekojošu nozieguma piesegšanu ar jaunu noziegumu — dokumentu un parakstu viltošanu daudzās epizodēs vairāku mēnešu garumā, kas viss beigās noveda pie 54 cilvēku nāves divarpus gadus vēlāk?
Būvinženieris Andrejs Kuļešovs tikai no medijiem jau pēc katastrofas uzzināja, ka viņš it kā esot bijis atbildīgais par Priedaines ielas objekta jumta saskrūvēšanas uzraudzību un vadību. Kuļešovs dažu dienu laikā noskaidroja, ka darbus veica nevis "Vikom Industry" pati, bet "Monce", piezvanīja Viktoram Ivanovam un uzdeva degošo trīsburtu jautājumu. "Monce" atbildēja ļoti viltīgi: "Mēs apstiprinām, ka esam izmantojuši speciālista [Kuļešova] uzvārdu, lai noformētu dokumentus."[6]
Kuļešovs izrādījās kārtīgs cilvēks, neļāvās apvārdoties un uzrakstīja policijai iesniegumu. Policija ātri vien noskaidroja patiesību, izdarot parakstu ekspertīzes: visi Kuļešova paraksti būvdarbu žurnālā un uz pieņemšanas/nodošanas akta ir viltoti.
Pie tādiem ekspertīzes rezultātiem 1952. gadā dzimušais Viktors Ivanovs nevarēja izlocīties un bija spiests atzīt savu vainu. Bet tālāk sākās brīnumi. Dēļ iemesliem, kas nav zināmi līdz pat šim brīdim, vainu atzinušais brāķdaris tiesas priekšā saukts netika.
Lūk, kādu ziņu publicēja kāda no tiesībsargājošajām struktūrām — šodien vairs nav nosakāms, kas to izdomāja: policija vai prokuratūra. "Lai nenovilcinātu šo izmeklēšanu un ņemot vērā, ka konkrētā nodarījuma formālais sastāvs pēc Krimināllikuma ir kvalificējams kā mazāk smags, pieņemts lēmums par šī nodarījuma izdalīšanu no kopējās Zolitūdes lietas izmeklēšanas."
Tātad ilgstošas darbības mantkārīgā nolūkā, kas tiešā cēloņsakarībā noveda pie 54 cilvēku nāves un ievainojumiem vēl vismaz tikpat cietušajiem, tika kvalificētas kā "mazāk smagas".
Viktors Ivanovs privātā kārtā vienojās ar valsts apsūdzības uzturētājiem, ka saņems prokurora priekšrakstu par soda piemērošanu. Precīzi nedēļu pēc apsūdzības uzrādīšanas 2014. gada februārī Ivanovs piekrita, ka tiks piespriests "briesmīgs sods" — sešas minimālās algas jeb 1920 eiro, ko Ivanovs samaksāja mazāk nekā nedēļas laikā.[7]
Tas sanāk — par katru atņemto dzīvību 35 eiro un 55 ar pusi centi.
Nepilnu divu tūkstošu eiro soda piemērošana par iepriekšplānotām un atkārtoti izdarītām dokumentu viltošanas epizodēm vairāku nedēļu garumā, kas iznākumā palīdzēja novest pie 54 cilvēku nāves un vēl citu sakropļošanas, ir zemākais punkts ne vien konkrētās traģēdijas kriminālizmeklēšanā, bet arī viszemākais punkts personu tiesību aizsardzībā visā Latvijas Republikas mierlaiku vēsturē. Nav vajadzīgi uz genocīdu kāri nacisti un komunisti, ja ir šādi prokurori un izmeklētāji, pārliecināts grāmatas autors.