Sarunā Krievijas iknedēļas izdevumam "Sobesednik" latviešu režisors Jānis Streičs pauž pārliecību, ka Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu ieskauj "ne viņa paša starojums", kā arī velk paralēles ar to, kā pie varas nāca Putins un Staļins.
Sarunā ar rakstnieku Dmitriju Bikovu Streičs uzsver, ka atšķirībā no daudziem cilvēkiem Krievijā neuzskata Padomju Savienību un krievu tautu par nedalāmiem jēdzieniem.
Uz Bikova norādi, ka ir absurdi tagad "runāt par okupāciju, kolonizāciju, barbarisku kaitējumu, ko it kā nodarījuši krievi… piestādīt rēķinus", Streičs atbild ar pretjautājumiem: "Kas tieši ir murgs? Okupācijas fakts? Tukši strīdi par to, kas visai pasaulei ir zināms?"
Tomēr viņš uzsver, ka boļševisma impērija un krievu tauta viņam ir divas atšķirīgas lietas. "Traģiski, ka šie jēdzieni jums ir saauguši kā Siāmas dvīņi. Un daudzi Krievijā kliedz aiz sāpēm, zaudē prātu un godu, kad kāds vēlas nodalīt komunisma grēkus no Krievijas patiesās būtības. Nožēlot to, ka Latvija izstājās no PSRS, ka savienība sabruka, var tikai cilvēks, kas pilnībā zaudējis atmiņu. Bet no sākuma saskaitiet, kādu ļaunumu Krievija nodarījusi pati savai tautai."
Režisors stāsta, ka viņa māte dzimusi Petrogradā (tagad Sanktpēterburga), kur viņas ģimene vadījusi turīgu dzīvi. Pēc boļševiku revolūcijas 1919. gadā viņi Latvijā atgriezušies "kaili, mamma bada dēļ tuvu nāvei". Pēc kara jau neatkarīgā Latvijā viņi atguvušies, bet 1940. gadā atkal iebruka boļševiki. Viņš atgādina, kā nemācīti politruki jeb politiskie audzinātāji ugunskuros meta brīnišķīgu literatūru. Streičs atklāj, ka viņa vectēvs ticis iznīcināts Sibīrijā, kur tikusi aizsūtīta arī viņa pirmā literatūras skolotāja, bet režisora māti 1947. gadā kapā iedzinis Daugavpils galvenais ārsts, kurš līdz karam bijis elektriķis.
"Padomju varas nebija. Tā beidzās 1929. gadā. Kompartija kā ļaundabīgs audzējs apēda padomju organismu," secina Streičs.
Runājot par mūsdienām, viņš uzsver, ka nav būtiski, vai Latvija tagad ir pirmā vai pēdējā valsts Eiropā, jo svarīgāk ir tas, ka Eiropa kopumā zaudē savu seju. "Es, protams, neticu, ka Eiropu iznīcina bēgļi. Ne tāpēc, ka tā nopietni pretosies, bet gan tāpēc ka viņi nav pietiekami organizēts spēks. Tas, ko var izdarīt minimāla organizēšanās jau, manuprāt tika demonstrēts teroraktos Briselē. Tomēr, tā kā ļaunumam gandrīz nekad nepiemīt intelekts - un pat ir uzstādījums par muļķības demonstrēšanu kā spēka pazīmi -, viņi, paldies Dievam, vēl nav sagrābuši pasauli."
Uz intervētāja jautājumu par to, vai nav lieliski piederēt lielai valstij, vai tas pats par sevi nepiedod visam mērogu, Streičs atbild: "No tā ved tiešs ceļš uz fašismu." Viņš atgādina, ka Latvija pieder lielai valstij - Eiropas Savienībai - , bet ar to nelielās. "Ne tāpēc, ka nemīlam. Tāpēc, ka mēs esam brīvi."
Režisors turpina: "Man ir kauns skatīties, kā jūsu oficiālie ideologi glaimo Putinam. Vēmiens nāk no viņu garīgās verdzības."
"Ziniet, no kurienes vienmēr rodas diktatori? No ļaudīm, ko atstāja pasaimniekot. Pārliecībā, ka viņi jau nu no sevis neko neiedomājas. Un tad personības trūkuma dēļ šī varas aura bez traucējumiem aizpilda visu viņu būtību, tā strādā tīrā veidā - un tas ir pats biedējošākais. Tā bija ar Staļinu. Karali spēlē ne viņš pats, bet gan tauta un galminieki. Un šajā talantā krievu tautai līdzinieku nav. Sākumā viņš bija kautrīgs kā jaunākais leitnants pieņemšanā pie gubernatora. Uzstājoties nevis runāja, bet ziņoja kā padotais. Bet tagad… Viņš pat kļuvis asprātīgs, radījis īpašu Putina humoru."
"Putinu ieskauj ne viņa paša starojums, bet gan tas, kas rodas virs viņa galvas no koncentrētiem viņa padoto skatieniem, kas pielūdz dievību," atzīst Striečs.
