Tolaik nedaudz vairāk kā 20 gadus vecais "Helsinki – 86" aktīvists Konstantīns Pupurs 1988.gada 14.jūnijā bija gana drosmīgs, lai pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē, neraugoties uz vairākiem oficiālās PSRS varas mēģinājumiem apturēt gājienu, nesa tagadējo Latvijas Republikas nacionālo karogu cauri visai Rīgai - no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem.
Pēc šī gājiena viņam un viņa mātei PSRS varas iestādes lika divu nedēļu laikā atstāt valsti. Atņemta pilsonība, daudzus gadus ilgs ceļojums pa svešām zemēm, dzīve piespiedu emigrācijā - tā bija cena, ko viņam nācās maksāt par salīdzinoši īso gājienu ar pirmo reizi virs galvas paceltu aizliegtu simbolu - vējā plandošu sarkanbaltsarkanu karogu.
Karoga oficiālas pacelšanas iespēju, tāpat kā tiesības runāt latviski, izcīnījusi pirms 25 gadiem - 1988.gada 8.oktobrī - dibinātā Latvijas Tautas fronte, kuras jubileju jau piektdien, 4.oktobrī, vērienīgos pasākumos sāks atzīmēt Latvijā. Valsts karogs šajos pasākumos atgādinās par piedzīvoto, kā arī varbūt kādam liks padomāt par to, ko tagad, 2013.gadā, nozīmē ideāli un simboli, arī labi pazīstamais jau par ikdienu kļuvušais karogs, ko cita starpā, redzam arī atveidotu arī LTF emblēmā.
Šo pasākumu ieskaņā portāls "Delfi" vaicāja Pupuram, ko viņam nozīmēja gājiens ar karogu rokās, vai nebija bail par savu likteni un kādu viņš redz Latviju šodien, kad kopš aktuālajiem LTF dibināšanas notikumiem apritējis jau gadsimta ceturksnis un tā laika ideāli vairs, iespējams, nav ikdienas dzīves priekšplānā.
Gājiens ar karogu - neaprakstāmas emocijas
"Šīs emocijas vienkārši neesmu spējīgs aprakstīt, bet tās man toreiz, 1988.gada 14.jūlijā, deva spēku un drosmi ar karogu iziet cauri visai Rīgai," atceras Pupurs. "Tas bija ne tikai fakts, ka es nesu mūsu Latvijas karogu, bet emocijas raisīja tie cilvēki, kuri palīdzēja un atbalstīja - mūsu tauta". Tā bija arī tā "neaprakstāmā pacilātības gaisotne, kas toreiz bija jūtama visā Latvijā", šādi tā laika notikumus atceras Pupurs.
Pupurs atzīmē, ka šodien daudziem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem karogs ir kļuvis pašsaprotams - tāda kā savā ziņā maznozīmīga ikdiena, un šobrīd, izkarot karogu virs kādas ēkas vai izejot ar to ielās, cilvēkiem vairs "no uztraukuma sirds kā traka nesitas ārā no krūtīm, vairs nedreb rokas un ceļi nepaliek auksti un stīvi". Tāpat šodien "par sarkanbaltsarkanā karoga glabāšanu vairs nav jāsēž lēģerī no trim līdz 10 gadiem, par tā publisku pacelšanu vairs nedraud cietums un izsūtīšana trimdā", saka Pupurs, uzsverot, ka "tas ir labi, ka vairs tā nav, bet 25 gadus atpakaļ vēl tā nebija".
Karogs tolaik
Sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana komunistu laikā daudziem šķita kā bezjēdzīga un nevienam nevajadzīga rīcība, atceras Pupurs. Viņš gan norāda, ka tā tas nav bijis - tas bija atklāts un drosmīgs protests pret pastāvošo varu, ideoloģiju, okupāciju.
"Tas bija izaicinājums visai tai sistēmai, kas ne tikai varmācīgā ceļā apspieda latviešu un citu tautu ilgas un cerības pēc savas brīvības un nacionālās neatkarības, bet arī pret tiem boļševikiem, ļeņinistiem, kas bendēja, mocīja un slepkavoja gan savu, gan arī citas tautas visā pasaulē," saka Pupurs.
Tādi tautieši, ka Bruno Javošs, Biruta Geidāne, Osvalds Volkovs un citi par savu drosmi uzvilkt mūsu karogu publiskajās vietās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados bargi samaksāja ar daudziem no savas dzīves pazaudētiem gadiem Sibīrijas darba nometnēs, saka Pupurs, piebilstot, ka "katru reizi, kad kāds nezināms drosminieks pacēla latvju sarkanbaltsarkano karogu, komunistu varas orgāni trakoja niknumā un bezspēcībā, un ikvienā Latvijas patriotā tas tikai veicināja nacionālo pašapziņu un stiprināja ticību mūsu neatkarībai".
Privilēģijas - brīvība un karogs
Pupurs atceras, ka tieši tas devis vēl lielāku stimulu ikvienam, lai kurā vietā viņš būtu, konkrēti rīkoties, "lai taisnība beidzot uzvarētu un mūsu visu brīvības diena pienāktu pēc iespējas ātrāk".
"Brīvība un karogs - tās ir privilēģijas visai tautai, kuras toreiz vēl vajadzēja izcīnīt! Tāpēc mums visiem vienmēr ir jāapzinās, ka mūsu nacionālas krāsas simbolizē brīvību un neatkarību un līdz ar to - tas ir mūsu visu pienākums to mīlēt, saudzēt un aizsargāt vairāk par savu dzīvību," uzsver Pupurs.
Vai pirnms 25 gadiem dibinātā Latvijas Tautas fronte sasniedza savus mērķus? Pupurs saka, ka jā, "ņemot vērā faktu, kas bija dibinātāji un galvenie frontes politikas noteicēji". "Tāpēc mēs esam tur, kur mēs šodien esam," runājot par tautu, saka Pupurs.
Tie, kuri tolaik veidoja LTF līniju, "manam viedoklim nepiekritīs, jo nedomāju, ka viņiem pašlaik iet sūri un grūti", atzīmē viņš, sakot, ka tā laika aktīvisti un disidenti jeb precīzāk "pretestības kustības dalībnieki" - lielākā viņu daļa "ir ne pārāk laimīgi, redzot, kādi pašlaik procesi notiek mūsu dzimtenē gandrīz visās jomās".
"Bieži vien es domāju, kā izskatītos mūsu tagadne, ja būtu dzīvi un pie varas tādi mūsu tautas līderi un nelokāmie Latvijas patrioti kā Gunārs Astra, Gunārs Freimanis, Juris Ziemelis, Heino Lama un vēl daži citi," saka Pupurs, atzīmējot, ka tas nenotika un arī nevarēja notikt, jo "arī citi pretestības kustības dalībnieki tiešā vai netiešā nozīmē tika atstumti no lielās politikas un nobīdīti malā".
Izdzīvo karjeristi ar "astīti starp kājām"?
PSRS laikos iepriekšminētie cilvēki bija ideālisti, drosminieki, protams, bet ne karjeristi. Okupācijas laikā viņiem bijis pietiekami daudz drosmes cīnīties "par tautu, brīvību, pret komunistu režīmu, bet, kad pienāca laiks "pacīnīties" par savām vietām politikā nu jau neatkarīgā valstī, vairāku faktoru dēļ uz to viņi nebija gatavi".
Līdz ar to ar elkoņiem, "rupji un nahalīgi" šādus cilvēkus atbīdīja malā tie, kuri okupācijas apstākļos un tad, kad padomju režīms vēl, no malas skatoties, šķita stabils, "sēdēja klusi ar savu iebāzto "astīti starp kājām" un cītīgi gaidīja, rūpīgi novērojot no malas - uz kuru pusi vējš pūtīs un kurā brīdī režīms kļūs vārgs un bezspēcīgs".
Pupurs atminas, ka tad, kad sākusies "masu kustība" jeb "Atmoda", šie "vidusvīri" izlīda no savām alām, "daži pat nekaunīgi pārmeta kažokus otrādi". Viņš gan uzvārdus nesauc, taču atzīmē, ka tie ir bijušie komjaunieši un komunisti, pat atsevišķi čekisti, kuri, izmantojuši tautas, cittautiešus ieskaitot, patiesās jūtas un vēlmi pēc brīvības, pakāpeniski sākuši pārņemt iniciatīvu savās rokās.
"Jau 1988.oktobrī tas process bija noslēdzies, un "disidentu laiks", ka ari grupas "Helsinki-86" laiks, ir beidzies," atzīmē Pupurs.
Barikādes - teātris, kas spēlēts uz tautas jūtām?
Viņš piebilst, ka 1988.gadam vēl sekojis "barikāžu dienas teātris", kas "tika izspēlēts uz tautas neviltotām jūtām".
Pupurs pauž viedokli, ka šiem notikumiem sekojis "Maskavas apvērsuma mēģinājums" un vēl pēc kāda laika - deklarācija par neatkarību.
"[Anatolija] Gorbunova un [Ivara] Godmaņa tipa cilvēki stabili, izmantojot tautas jūtas un eiforiju, ieņēma savas vadošās vietas jaunajā valstī," atzīmē Pupurs, paužot uzskatu, ka tajā pat laikā līdzīgs process noticis arī Rietumu latviešu vidū, jo no vadošajiem amatiem, piemēram, redakcijā "Brīvā Latvija" un PBLA Informācijas centrā tikuši atstādināti vairāki vadoši cilvēki. Sākot no 1989.gada, šīs pozīcijas ieņēmuši "indivīdi, kas bija gatavi uz sadarbību ar bijušajiem komunistiem (..)".
Pupurs pauž viedokli, ka pēc 1991.gada lielākā daļa no šiem Rietumos dzīvojošajiem latviešiem kā padomdevēji pārpludinājuši Latviju ar ambiciozām cerībām "tikt pie teikšanas, līdz ar to - arī pie siles". Lai gan paši savās mītnes zemēs bijuši tikai "lūzeri" jeb neveiksminieki, kuru "morāle ir ļoti vienkārša - proti, viņš ir gatavs sadarboties ar pašu velnu, lai tiktu pie varas un siles".
Pupurs pauž uzskatu, ka LTF savu mērķi sasniegusi - "pataisot mūsu tautu un zemi par pliku un nabagu, piespiežot cilvēkus masveidīgi braukt prom no savas dzimtenes".
Karognesēja cerības
Tomēr Pupurs pauž cerību, sakot, ka viņš tic un ir pārliecināts, ka "reiz pienāks tā diena, kad mūsu tauta būs īsts saimnieks savā zemē, ka pienāks diena, kad taisnīgums un tiesiskums būs noteicošais faktors mūsu Latvijā".