Pakāpeniski varētu tikt atjaunots NATO un Krievijas dialogs, balstoties vēsturiskajā abu pušu attiecību pieredzē un aktuālajā Rietumu un Krievijas attiecību dinamikā, teikts jaunākajā Latvijas Ārlietu institūta (LĀI) pētījumā.
Pētījuma "NATO un Krievijas attiecības: Latvijas intereses formālo ietvaru un attiecību transformācijas kontekstā" autori ir LĀI pētnieki Māris Andžāns un Ilvija Bruģe, savukārt tā zinātniskais redaktors – Andris Sprūds.
Par spīti Krievijas mazākajām militārām spējām salīdzinājumā ar NATO, "Krievija ir joprojām ir militāri spēcīgākā alianses robežvalsts ar vienu no lielākajiem kodolieroču arsenāliem pasaulē", uzsver pētījuma autori. Tas dod pamatu pētniekiem apgalvot, ka sadarbība starp NATO, tās dalībvalstīm un Krieviju nākotnē ir neizbēgama.
Pētnieki uzsver, ka abām pusēm nepieciešams turpināt jau aizsākto politisko dialogu. Arī cita veida sadarbībai ir abpusējs potenciāls, piemēram, jaunas bruņošanās sacensības novēršanā un terorisma risku mazināšanā. Tomēr svarīgi, lai NATO dialogā saglabātu skaidru un stingru nostāju, "lai Krievija dialogu neuztvertu kā NATO vājuma izpausmi un vienlaikus attiecībās ar NATO dalībvalstīm nevarētu pielietot "skaldi un valdi" pieeju".
Portāls "Delfi" piedāvā ielūkoties trīs LAĪ pētījumā iztirzātajos NATO un Krievijas attiecību attīstības scenārijos.
Pētījums "NATO un Krievijas attiecības: Latvijas intereses formālo ietvaru un attiecību transformācijas kontekstā" analizē NATO un Krievijas attiecību attīstību kopš 1990. gadiem. Ar to pilnībā var iepazīties šeit.
Līdz ar ASV un NATO, un Krievijas attiecību pasliktināšanos kopš pagājušās desmitgades beigām, ir pakāpeniski zudusi bruņojuma kontroles mehānismu efektivitāte, vērš uzmanību pētnieki. Tāpat pēdējo gadu laikā ir būtiski augusi Krievijas gaisa spēku aktivitāte NATO dalībvalstu robežu tuvumā.
"Lai gan kopumā Krievijas kara lidmašīnas reti pārkāpj NATO dalībvalstu gaisa telpu, tās regulāri veic lidojumus ar izslēgtiem raidītājiem NATO dalībvalstu, jo īpaši Baltijas valstu, tuvumā un atsakās sevi identificēt," raksta pētījuma autori. "Tāda rīcība un arī apzināti agresīvi manevri ir noveduši pie dažādiem incidentiem."
Pētnieki pieļauj, ka šādu "Krievijas rīcību pamato stratēģiskais mērķis panākt jaunu vienošanos ar NATO vai tās dalībvalstīm, kas paredzētu Krievijas brīdināšanu par NATO lidmašīnu un kuģu tuvošanos tās teritorijai vai pat vienošanos par netuvošanos noteiktā attālumā". Tomēr mēģinājumi vienoties ar Krieviju varētu ierobežot NATO spēku pārvietošanās brīvību.
Tā kā ir gaidāma ilgstoša un pastiprināta NATO sabiedroto klātbūtne, palielināsies arī incidentu iespējamība starp NATO un Krievijas bruņotajiem spēkiem. "Tieši tāpēc par vienu no apriestākajiem jautājumiem ir kļuvusi nepieciešamība uzlabot izvairīšanos no ierobežotu incidentu pāraugšanas lielāka apmēra incidentos," skaidro pētnieki.
Pētījuma autori uzskata, ka būtu nepieciešams veidot vai paplašināt neformālus saziņas kanālus starp NATO un Krieviju, lai izvairītos no incidentiem. Tāpat būtu nepieciešama lielāka koordinācija NATO dalībvalstu starpā.
Visticamāk, NATO turpinās īstenot līdzšinējo pieeju, demonstrējot tās darbības caurskatāmību, un par vispārēju tās spēku izvietojumu uz izmaiņām informējot Krieviju, lēš autori. Taču vienlaikus būtu nepieciešams uzstājīgāk aicināt Krieviju darīt to pašu, kā arī aicināt publiski skaidrot tās spēku izvietojumu un pamatojumu.
Autori iezīmē, ka ir būtiski rast sadarbības iespējas ar Krieviju postpadomju telpā, "kuru Krievija lielākoties redz kā savu īpašo interešu zonu un nemaināmu "sarkano līniju" tālākā NATO paplašināšanas procesā". Pētnieki skaidro, ka "līdz ar faktisko konfliktu "iesaldēšanu" Dienvidosetijā, Abhāzijā, Austrumukrainā un de facto Krimas atrašanos neapstrīdētā Krievijas kontrolē, kā Gruzija, tā arī Ukraina atrodas tālāk no dalības NATO".
Pētījuma autori uzsver: ir maz ticams, ka par NATO dalībvalstīm varētu kļūt valstis ar neatrisinātiem teritoriāliem konfliktiem. Tomēr NATO būtu nepieciešams uzturēt dialogu ar Krieviju, skaidrojot savu sadarbību, jo īpaši militāro, ar Gruziju un Ukrainu. "Militārā sadarbība Krievijā var tikt pārprasta vai arī citu nodomu vadīta tā var tikt apzināti interpretēta kā Krievijas "īpašo interešu" aizskaršana," norāda pētnieki.
Bez Gruzijas un Ukrainas pētnieki min arī Piedņestras konfliktu Moldovā, kur atrodas Krievijas bruņotie spēki. Viņi pieļauj, ka nav iespējams pilnībā izslēgt šī konflikta aktivizēšanos nākotnē. Tāpat riska potenciāls ir konfliktam starp Azerbaidžānu un Armēniju Kalnu Karabahā.
Turklāt NATO ir sadarbība ar Centrālāzijas valstīm, novēršot ar terorismu, narkotiku tranzītu un nelegālo migrāciju saistītos riskus. Kā skaidro pētījuma autori, šajā reģionā problēmas var radīt Kazahstānā un Uzbekistānā agrāk vai vēlāk gaidāmā varas maiņa, kā arī pastāv bažas par jaunu konfliktu rašanos starp Centrālāzijas valstīm vai to iekšienē.
Vienlaikus Latvijas vēstnieks NATO Indulis Bērziņš pētniekiem skaidrojis, ka sadarbība ar Krieviju Centrālāzijā NATO būtu jāievēro piesardzība, jo Krievija to var izmantot savas ietekmes stiprināšanai reģionā.
Lai gan ir maz ticama NATO iesaiste politisko un militāro jautājumu risināšanā Centrālāzijas valstīs, sadarbības veicināšana iepriekš minētajās jomās varētu būt izdevīga ne tikai NATO, bet arī Krievijai.
Pētnieki gan vērš uzmanību arī uz to, ka Krievija mēdz terorisma apkarošanas aizsegā īstenot citus mērķus, "tāpēc iespējamā sadarbība ar Krieviju terorisma risku mazināšanā jāmeklē kā blakus iznākums citām sadarbības aktivitātēm". Piemēram, jau minētajā sadarbībā Centrālāzijā.
Vienlaikus pētnieki atgādina, ka Krievija ieņem būtisku lomu Sīrijas pilsoņu karā. Tā tur sevi pozicionē kā atbalsta sniedzēju Sīrijas valdībai cīņā ar teroristiskajiem grupējumiem. "Ar savu dalību Sīrijas pilsoņu karā uz salīdzinoši neizlēmīgākās Rietumvalstu reakcijas fona Krievija ir padarījusi sevi par neatņemamu šī konflikta potenciālā risinājuma daļu," vērtē pētnieki.