Latvijā mums ir ar ko būt neapmierinātiem, taču kopumā "mēs dzīvojam pietiekami labklājīgi un mierīgi, lai drīzāk steigtos pie kases, nekā pie Kristus," savā uzrunā Lieldienu dievkalpojumā Rīgas domā sacīja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.
Viņš atstāstīja kādu savu piedzīvojumu pie lielveikala kases, kur stāvējis garā rindā, kad paralēli tikusi atvērta otra kase, un daļa rindā stāvošo, kas bijuši aiz viņa, devušies pie nule kā atvērtās norēķinu vietas, būdami sajūsmināti par ietaupītajām 10 minūtēm.
Tāpat kā kasiere, kas aicina nākt pie viņas tikko kā atvērtās kases, arī Kristus sauc pie sevis visus, kas nopūlējušies un iztvīkuši, sakot, ka grib atvieglināt cilvēku ciešanas, taču "vai par to mēs esam tikpat sajūsmināti, kā par 5 minūtēm pie kases," retoriski jautāja Vanags.
Viņš atzīmēja, ka reizēm "esam paši sev mīkla un pārsteigums, īpaši mūsu spēja vai drīzāk nespēja ar sirdi dzīvot saskaņā ar to, ko prāts atzīst par svarīgu". Tas, pēc Vanaga teiktā, vairāk raksturīgs labklājīgām sabiedrībām, cilvēkiem, kas dzīvo salīdzinošā labklājībā un mierā.
"Mums diezgan sen nav bijis karu, revolūciju un līdzīga posta. Mums nav zemestrīču, kas sgrauj pilsētas un paisuma viļņu, kas noslauka ciemus. Mums nav brutāla, asinskāra režīma. Lai arī ir lietas, ar ko būt neapmierinātiem, tomēr mēs dzīvojam vēl tik labklājīgi un mierīgi, lai drīzāk steigtos pie kases, nekā pie Kristus," norādīja Vanags.
Viņš atzina, ka citādi ir kristiešiem, ko režīms ticības dēļ met cietumos un nogalina. Citādi ir cilvēkiem, kas zaudē tuviniekus, grūstot namiem, zemestrīcēs un plūdos. Citādi ir tautām, kuru zemē iebrūk ienaidnieks. "Taču, kad viss, ko savā dzīvē esam centušies sasniegt, piepeši kļūst trausls un nenoturams, tad ieraugām, cik akli un muļķīgi ir priecāties par iegūtām piecām minūtēm pie kases vai tamlīdzīgiem niekiem, bet Kristus apsolījumu - neviens jūs neizraus no manas rokas - nolikt plauktā vēlākam laikam," sacīja Vanags, piebilstot, ka arī "pēdējā laika notikumi mūs dara redzīgākus un nopietnākus".
"Mūsu karavīri gatavojas aizsargāt valsti, sabiedrotie sola palīdzēt, taču arī uzvarošs karš ir briesmīgs un var bez izšķirības atnest daudz posta un nāves. Tas palīdz ieraudzīt, cik svarīga ir Kristus augšāmelšanās arī mūsdienu attīstītajā gadsimtā. Nekas mums nav garantēts, vienīgi Dieva beznosacījumu mīlestība," sacīja arhibīskaps.
Sekojot Kristum un stipri ticībā pie Viņa turoties mums gan var nākties piedzīvot vardarbību, uzbrukumus, pazemojumus, ievainojumus, nāvi un kapu, bet," ja mūsu ceļš ir Kristus ceļš, tas aizved pie augšāmcelšanās un uzvaras (..) Valstība ir mūsu un neviens to nevarēs atņemt. Jo vairāk spējam noskaņoties tā, ka ar to pietiek, jo mazāk ir baiļu un jo vieglāk ir izturēt pārbaudījumus. Pat cīņā ir vieglāk doties, zinot, ka Kristus man apsola mūžīgo dzīvību un savus solījumus pilda. Kristus savus solījumus pilda," atzīmēja Vanags.
Atskatoties uz Klusās nedēļas notikumiem, Vanags savā uzrunā sacīja, ka vislielākais brīnums šķiet tas, ka Kristus vispār nonāca kapā, ka Dievs, "īstais dzīvības avots nonāk kapā. Ko viņš tur meklē. Ko Dievs dara kapā un ko viņš tur meklē? Tavu sabiedrību, tavu kompāniju. Jo kur tad cilvēku visdrošāk var atrast? (..)".
"Dzīvē mēs staigājam dažādus ceļus, uzturamies dažādās vietās. Taču, kad mūžs ir galā un ir sasniegta galastacija, kad atskan pavēle visiem izkāpt, tad ikviens esam kapā. Tur Kristus apguļas kā viens no mums. Ne lai pasauli tiesātu, bet lai pasauli glābtu," norādīja Vanags.
"Īstais brīnums ir tas, ka Dievs nevis pacieš mūs kā nevīžīgus, trokšņainus kaimiņus vienā kāpņu telpā, cerot ka pēc 70 vai 80 gadiem mēs aizvāksimies, bet apmaina savu debesu troni pret kapa bedri (..) tādēļ, lai varētu "dalīties ar mums savā dievišķajā dzīvē. lai varētu ar mums būt kopā ne 70 vai 80 gadus, bet mūžīgi," sacīja Vanags.
"Ko tas nozīmē, ka Dievs grib būt kopā ar mani mūžībā? Kādas ir viņa jūtas pret mani, ja viņš ir gatavs manis dēļ no debesu godības iekrist kapā? Kādas ir Viņa domas par mani?", uzrunā sacīja Vanags.
Arhibīskaps norādīja, ka stila eksperti internetā iepriekš viņu nokritizējuši par apaviem, kādos viņš atnācis uz tikšanos ar Zviedrijas karali. Tās gan bijušas Vanaga labākās kurpes, taču novērtētās kā pārāk ikdienišķas un eksperti atzīmējuši, ka kurpēs "tieši no kapa malas atnākt uz tikšanos ar karali" esot necieņa pret augsto personu, "par ko es pazemīgi atvainojos," sacīja garīdznieks.
"Bet tad iedomāsimies, ka pats Debesu ķēniņš, karaļu karalis tevis dēļ un manis dēļ ierodas nevis uz vakariņām, bet uz Krusta nāvi, ne svētku apavos, bet izģērbts kails, ne pie kapa malas, bet pašā kapā iekšā, lai tikai būtu kopā ar mums. Cik lielai jābūt tādai mīlestībai, kas Dievam ir uz mums," atzīmēja Vanags.
Pats mulsinošākais ir tas, ka "mēs taču neesam izdarījuši neko, kas dotu iemeslu tādai mīlestībai". Nāve (..) "ir grēka sekas, tādēļ jau mūsu dzīve ved uz kapu, ka esam darījuši kļūdas un cūcības un ļaunus darbus, bet labā salīdzinoši ir bijis tik maz," norādīja arhibīskaps, atzīmējot, ka ne jau savas vainas dēļ Kristus saņēma nāvi pie krusta, bet gan mira pie tā, lai "izpirktu mūsu ļaunos darbus un grēkus, lai izpirktu mūsu labā trūkumu un gandarītu par mums".
"Dievs pūlas savas radības labā, turklāt Dieva mīlestība jau ar milzu burtiem ir rakstīta pāri visai pasaulei, taču visskaidrāk tā ir izlasāma Kristus nāvē un augšāmcelšanās brīnumā," sacīja Vanags.
Vanags norādīja,ja dievišķa mīlestība ir tāda, kas tevi mīl nevis pat „neskatoties uz taviem trūkumiem un grēkiem", bet tos redzot un zinot labāk nekā tu pats. Kristus saka - es jums piedodu, ja nožēlojat, lai dotu iespēju atgriezties, mainīties un augt. Dziedina nevis tiesāšana, bet žēlastība.
"Ejiet un dariet savam tuvākajam to, ko es esmu darījis jums. Mīliet ar tādu pašu mīlestību. Ja Kungs Jēzus mudina mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, tad varbūt tiešām mums vispirms jāiemācās pieņemt un mīlēt sevi, arī redzot savu nepilnību un grēcīgumu," izteicās Vanags.
"Daudziem vajadzētu beidzot piedot sev un nemocīt sevi ilgāk tur, kur Kristus jau sen ir piedevis, bet dzīvot atjaunotu dzīvi - lai pēc tam mīlētu savu tuvāko kā sevi pašu. Nevis tādēļ, ka šim tuvākajam nebūtu trūkumu, nevis neskatoties uz viņa grēkiem, bet arī tos redzot. Ja teikt taisnību, tad mīlestībā. Ja runāt stingri, tad tomēr mīlestībā. Tā māca apustulis: „Runājiet patiesību mīlestībā", dodot iespēju kaut ko labot, mainīties un augt. Bauslība nokauj, dzīvu dara evaņģēlija žēlastība," Lieldienu uzrunā teica LELB arhibīskaps.
