VDK komisija ieteiks vispirms nopublicēt Latvijas Kompartijas CK, Ministru padomes un citu nomenklatūras lietas  (60)

Komisija apzināja tos cilvēkus, ko VDK bija iesūtījusi dažādās institūcijās, lai kūrētu savas lietas. Ir izpētītas arī VDK piesegorganizācijas. VDK bija iesaistīta visur. Šodien daudzi cilvēki Latvijā sūdzas, ka ir jutuši spiedienu, pārdzīvojuši represijas no VDK, kas liedza viņiem, piemēram, studēt, veidot sekmīgu karjeru. Bet par padomju režīma netaisnību kopumā runāts netiek, piebilda vēsturnieks.

VDK zinātniskās izpētes komisijas gala ziņojumā būs vairāki ieteikumi. Pirmkārt, mēs ieteiksim visus VDK dokumentus apvienot vienā krājumā un nodot Nacionālajam arhīvam, pastāstīja Kangeris. Arī Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā esošos dokumentus. Turpmāk pārziņai pār visiem VDK dokumentiem būtu jānonāk Nacionālā arhīva ziņā. Komisija uzskata, ka visiem totalitārisma laika dokumentiem jābūt atklātiem un sabiedrībai pieejamiem. Tas attiecas gan uz nacistiskā vācu, gan uz padomju režīma periodu. Komisija uzskata, ka visi okupāciju laika dokumenti jādara gan sabiedrībai, gan pētniekiem pieejami bez ierobežojumiem, komisija vēlas to sevišķi akcentēt attiecībā uz VDK dokumentiem. Nedrīkst ierobežot dokumentu apstrādi, pētniecību un tās rezultātu publicēšanu par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei 1993. gada 6. jūnijā, tajos minēto datu subjektu piekrišana un to informēšana par datu izmantošanu, pēc komisijas domām, nav nepieciešama. Tas būtu jānostiprina ar likumu.

Latvijā ir publicētas grāmatas ar deportēto sarakstiem, padomju totalitārā režīma notiesātajiem, ir nopublicēts Latvijas PSR VDK štata darbinieku saraksts. Vienīgais, kas Latvijā nav bijis pieejams, ir VDK aģentu saraksts. Viņi līdz šim ir baudījuši absolūtu valsts aizsardzību. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija prasa, ar kuriem VDK dokumentiem sākt publicēšanu. Komisija ieteiks publicēt kadru nomenklatūras lietas, kuru arhīvā ir ap 15 000. Daudziem no šiem cilvēkiem dažādos dzīves posmos ir bijusi visai ciešas saites ar VDK. Ir jāpublicē VDK ziņojumi, kuri regulāri tika gatavoti un sūtīti LKP CK un Ministru padomei. Būtu jāsāk publicēt TSDC specifiskos materiālus, piemēram, VDK aģentu uzskaites žurnāls no 1953. līdz 1987. gadam, kurā ir 5000 lapas un ziņas par 23 000 aģentu. Viņu vārdi tur nav minēti, tikai segvārdi. Žurnāls var noderēt tālākam darbam, jo papildina aģentu kartotēku. Abiem šiem dokumentiem ir simtprocentīga saikne, turklāt žurnālā nekādas patvaļīgas izmaiņas nav iespējamas, jo visi aģenti ir reģistrēti stingrā numerācijas kārtībā. Komisija ierosina digitalizētā formā publicēt arī VDK aģentu kartotēku, kurā ir 4300 vārdu, ārštata darbinieku sarakstu oriģinālā veidā, kā to ir sastādījusi pati VDK. Tad nevienam nebūs iemesla apgalvot, ka, publicējot VDK aģentu kartotēku, Ministru kabinets ceļ kādam neslavu, jo tā ir pašas VDK radīta kartotēka. Pēc tam var publicēt dažādus apstrādātus kartotēkas variantus.

Līdz šai dienai ir bijušas apmēram 310 tiesas prāvas par sadarbības ar VDK fakta konstatēšanu. Prokuratūrā ir bijušas apmēram 400 uzraudzības lietas šajā jautājumā. Gandrīz visas šīs personas tiesā panāca, ka viņu sadarbības ar VDK fakts netika konstatēts. Ja iedziļināmies šajos tiesu procesos un tiesnešu rīcībā, redzam, ka tie ir bijuši nepilnīgi un neatspoguļo nekādu tiesas taisnību, uzskata Kangeris. Pēc viņa domām, sadarbību ar VDK Latvijā nevar pierādīt jau tāpēc, ka personu un operatīvās izstrādes lietas atrodas Krievijas teritorijā. Ja apskatāmies šo tiesas procesu gaitu, kļūst skaidrs, ka likumdevējiem būtu jāizanalizē tiesu prakse un jākoriģē 1994. gadā pieņemtais likums par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu. Likuma 14. pantā noteiktā kārtība padara faktiski neiespējamu sadarbības ar VDK konstatēšanu. Likumā nav ietverta pilna izmeklēšanas sistēma, kas tiek pielietota, piemēram, kriminālprocesā.

Sākumā kā pierādījumi tiesā netika atzīti LPSR VDK pretizlūkošanas nodrošinājuma informācijas automatizētās sistēmas "Delta Latvija" dati, kur ir kartītes par 36 000 izsekotu un novērotu cilvēku, apmēram 9000 aģentu ziņojumi par cilvēkiem, notikumiem un lietām. Tos kā pierādījumus sāka atzīt tikai pēdējos desmit gados. Automatizētās sistēmas "Delta Latvija" datu bāze, kas nodota Nacionālajam arhīvam, ir anonimizēta. Komisija ir lūgusi nodot Nacionālajam arhīvam arī vienu "Delta Latvija" bāzi, kas nav anonimizēta, lai to varētu izmantot pētniecības darbam. Piederība VDK šodien netiek uzskatīta par kriminālu noziegumu. To varētu kvalificēt kā kriminālu noziegumu, ja tiesas procesā, piemēram, izdotos pierādīt, ka kāda izsekotāja ziņojums cilvēkam ir nodarījis lielu kaitējumu. Latvijā tiek diskutēts galvenokārt par to, vai drīkst izpaust VDK ziņotāju vārdus vai arī tiem jāpaliek anonīmiem. Citur tiesu prakse ir tāda, ka aizsargājami ir upuru vārdi, to publiskošanai būtu jālūdz piekrišana. Pētniekiem ir svarīgi, lai vārdi būtu pieejami, jo tikai tā var pārbaudīt pētījumus un citam tos turpināt. Ja netiek minēti VDK ziņotāju vārdi, bet tikai pateikts, ka tajā kolektīvā bija viens "stukačs", aizdomas krīt faktiski uz visiem. Tāpēc vārdu minēšana šajā sakarā ir ļoti svarīga, uzsvēra Kangeris.