WSJ aicina aktivizēt Baltijas uzņemšanu NATO

Komentārā norādīts, ka nesen Viļņā pieņemtajā deklarācijā deviņas kandidātes, arī Baltija, kas starp tām ir vistuvāl NATO kritēriju izpildei, prasīja 2002.gadā sākt sarunas ar visām kopā, dēvējot šo pieeju par "Big Bang". WSJ norāda, ka lai gan šī pieeja pēc nonākšanas atklātībā radījusi daudz uztraukumu, tagad dažiem Rietumos tā pēkšņi radot "aukstas kājas".

Kā piemēru šai tēzei WSJ min Lietuvas parlamenta spīkera Vītauta Landsberģa pagājušajā nedēļā notikušo vizīti Londonā, kur britu amatpersonas viņu iepazīstinājušas ar argumentu sarakstu, kādēļ Baltijas uzņemšana NATO nebūtu vēlama. Briti skaidri norādījuši, ka šos argumentus neatbalsta, bet atzinuši, ka izklāsta vairāku alianses valstu valdību un politiķu teikto, kuru iespaidā 2002.gada galotņu sakāksmē lēmums par Baltijas uzņemšanu var tikt atlikts.

Pirmais no pretargumentiem ir: no daudzām valstīm sastāvoša alianse ir neparocīga, ko pierādījusi nesenā Kosovas krīze, kas skaidri parādīja, ka daudzu valstu nostāju saskaņošana rada grūtības. Tomēr WSJ norāda, ka Baltijas valstis ir stingri atbalstījušas alianses darbību Kosovā un arī citos starptautiskos jautājumos un to uzņemšana ļautu pievienot valstu grupu, kas seko alianses lēmumiem paredzami un disciplinēti.

Otrais - pirms Baltijas valstu uzaicināšanas aliansei vajagot pārliecināties, ka pirmā viļņa - Polijas, Čehijas un Ungārijas - uzņemšana ir bijusi "veiksmīga un produktīva". Pēc WSJ domām, tas padarītu baltiešus atkarīgus no citiem, nevis pašu sasniegumiem. Ja Polija un Ungārija par sevi šaubas neradot, elementi Čehijas valdībā šad tad atklāti atšķīrušies no partneru nostājas. Turklāt vairākas lielās kandidātvalstis ekonomisko apstākļu dēļ nebūs spējīgas drīzā laikā nodrošināt bruņoto spēku modernizāciju.

Trešais arguments skan - ka Baltijas valstis var būt pārāk mazas lai tiktu uzskatītas aliansei par noderīgām. Tomēr tas neievēro faktu, ka NATO ir arī Islande un Luksemburga, kas ir vēl mazākas kā Baltija, bet ir pierādījušas savu noderību. No šāda viedokļa raugoties, Baltijas valstu stratēģiskais ģeogrāfiskais novietojums ir svarīgāks nekā fiziskais vai demogrāfiskais lielums, atzīmē WSJ.

Ceturtais pretarguments ir saistīts ar Krieviju, jo, lai gan tai nav nekādu veto tiesību pār NATO lēmumiem, tā ir ietekmīga valsts un ir pret Baltijas uzņemšanu NATO. Lai gan Rietumi "ir informēti par mazo valstu bažām par savu drošību", tajā pašā laikā tiem ir jārēķinās ar Krievijas viedokli un baltiešiem pašiem ir jāsabalansē krievu un rietumu intereses.

WSJ norāda, ka šis arguments var Igauniju, Latviju un Lietuvu pārvērst pastāvīgā "pelēkā zonā", kas ir ārpus alianses robežām, samazina alianses dalībnieku drošību un rada potenciālu austrumu un rietumu sāncensības zonu. Ņemot vērā šo argumentu, NATO būs zaudējusi vienu no savām efektīvākajām paplašināšanās tēzēm - ka paplašināšanās nozīmē stabilitāti, bet nespēja paplašināties pati radītu nestabilitāti.

Piektais baltiešu uzņemšanas pretinieku arguments norāda, ka tās ir bijušas PSRS sastāvā. Tas nav nekas jauns un gada sākumā Landsberģis jau norādīja, ka, lai gan Molotova - Ribentropa pakta līnija ir pazudusi no kartēm, tā joprojām mājo dažu Rietumu politiķu prātos. WSJ retoriski vaicā, kādēļ lai Baltijas ar spēku veiktā iekļaušana PSRS būtu šķērslis viņu ceļā uz NATO un atgādina, ka pašu rietumu politika vienmēr bijusi okupāciju neatzīt.

"Vai viņi piedāvā sodīt baltiešus šodien un nākotnē par noziegumu, kas viņiem pagātnē uztiepts?" vaicā WSJ.

Komentāra autors ir Vladimirs Sokors (Vladimir Socor), Džeimstauna fonda vecākais pētnieks.