Prāgā, Tabora ielā, ari reiz bija tāds gadījums — tur dzīvoja kāds tirgotājs Horšeišijs. Gabaliņu tālāk bija veikals tirgotājam Pošmurnijam, un starp viņiem abiem atradās sīktirgotāja
Havlasa veikaliņš. Tirgotājam Horšeišijam reiz bija ienācis prātā, ka viņš varētu, tā sacīt, sabiedroties ar sīktirgoni Havlasu pret tirgotāju Pošmurniju, tāpēc viņš bija jau ievadījis šo lietu par abu veikalu apvienošanu vienā firmā "Horšeišijs un Havlass". Bet sīktirgonis Havlass tūliņ aizgāja pie tirgotāja Pošmurnija un pateica tam, ka Horšeišijs dodot viņam 1200 par viņa sīktirgotavu un gribot viņu par savu kompanjonu. Ja Pošmurnijs došot viņam 1800, tad viņš labāk sabiedrojoties ar to pret Horšeišiju.
Tā viņi abi vienojās, bet Havlass vēl labu laiku grozījās ap Horšeišiju, izlikās par tā labāko draugu un, kad iznāca runa par vienošanos, vienmēr sacīja: "Jā, tas jau drīz būs jānokārto. Es tik gaidu, kad vasarnieki atgriezīsies." Un, kad vasarnieki atgriezās, tad tas arī bija nokārtots viens un divi, kā viņš to Horšeišijam bija solījis. Proti, kad Horšeišijs rīta agrumā izgāja atdarīt veikala aizvirtņus, viņš ieraudzīja lielu uzrakstu pār sava konkurenta veikalu, milzīgu firmas izkārtni: "Pošmurnijs un Havlass".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
