Skolēnu skaits skolās pēdējos gados ir dramatiski samazinājies, mainot esošo sistēmu un uzņemot skolēnus 1. klasē no sešiem gadiem, tas nozīmētu arī palielināt skolēnu skaitu skolā un piepildīt patukšās un pustukšās skolas. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā rudens pusē viesojās pašreizējais Ministru prezidenta biedrs un ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, kurš sita trauksmes zvanu par to, ka vēl 19 gadu vecumā mūsu jaunieši atrodas skolas solā, kas, savukārt nav ekonomiski izdevīgi no darbaspēka izmantošanas viedokļa. Nav nekāds pārsteigums, ka izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, neatradis citus būtiskākus argumentus, šajā pavasarī turpina dziedāt ar Ašeradenu vienu dziesmu, minot tos pašus argumentus, lai pārliecinātu sabiedrību, ka skola jāsāk no sešiem gadiem.
Lai gan sešgadnieku skološanas ideja jau ilgstoši - no 2009. gada - ceļo pa Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) koridoriem, to nesekmīgi ir centušies atdzīvināt vairāki ministri, to atkal un atkal kā karstu kartupeli sabiedrībai pasviež ministrs Šadurskis. Nupat pēdējais, ko dzirdam no ministra, ka viņam jau ir vienalga, kā to nosauks, galvenais, kas jāzina sabiedrībai – reforma būs. Kā izskatās, tad ministrs nekādu dižo atbalstu no sabiedrības nesaņem, tikai saērcina jau tā sakaitināto izglītības publiku, taču viņš pats par šo faktu īpaši neuztraucas. Jāizsaka apbrīns ministra kungam par viņa emocionālo noturību. Diemžēl tieši par mazo bērnu emocionālo veselību ministrs un IZM ierēdņi ir domājuši vismazāk. Kā atzinuši vairāki eksperti, tad pārāk agra skolēnu sūtīšana skolā var negatīvi ietekmēt bērna veselību. Protams, katrs bērns ir individuāls, un būs sešgadnieki, kas arī bez raizēm varētu uzsākt skolas gaitas. Diemžēl, IZM pieņemot šādus lēmumus, būtu jādomā par lielāko vairumu bērnu, nevis atsevišķiem gadījumiem. Kā liecina presē publicētās vecāku aptaujas par šo jautājumu, tad arī lielākā daļa vecāku ir negatīvi noskaņoti. Vai ekonomikas ministrs Ašeradens ir parēķinājis, kā šī reforma ietekmēs jau šobrīd aktīvi strādājošo vecāku dzīvi un ekonomisko atdevi brīdī, kad pusdienlaikā bērns no skolas būs jāizņem no skolas?
Atšķirība starp pirmsskolu un skolu mazā bērna dzīvē ir acīmredzama. Daudzi vecāki sauc pirmsskolu par paradīzi salīdzinājumā ar to, kas bērnu sagaida sākumskolā 1. klasē – gan ilgstoša sēdēšana skolas solā, nepietiekams pastaigu laiks svaigā gaisā, nepietiekams brīvais laiks, nenodrošinātā diendusa, mājas darbu pildīšana, kas tiek uzdoti gandrīz katrā mācību priekšmetā un katru dienu. Lai gan pētījumos skaidri tiek atzīts, ka mājas darbi sākumskolā nav efektīvi, Latvijā skolās tie tiek praktizēti sistemātiski. Vecāki ir spiesti strādāt otrajā maiņā mājās, palīdzot un atbalstot bērnus mācībās, kopā pildot mājas darbus. Diemžēl neviens vecākus šādam darbam gan negatavo. Ja vecāki vai vecvecāki nav gatavi iesaistīties, tad zaudētājs ir tikai bērns, jo, kā zināms, sākumskolā bērnam vēl nav attīstījušās patstāvīgās mācīšanās prasmes. Atšķirīgais vecāku atbalsts vēl vairāk palielina nevienlīdzību attiecībā pret bērniem un viņu izaugsmes iespējām.
Speciālistus uztrauc arī fakts, ka, sešu gadu vecumā uzsākot mācības skolā, lielai daļai bērnu joprojām ir nepieciešams atbalsts attīstībā. Bērnu fizioloģiskā un psiholoģiskā nobriešana ne vienmēr ir vienādojama ar konkrēto vecumu, katrs skolēns ir individuāls. Vai skolā būs visi nepieciešamie atbalsta speciālisti – logopēds, speciālās izglītības skolotājs, psihologs, fizioterapeits, kas palīdzēs pārvarēt bērniem dažādas attīstības grūtības, vai ir paredzēts piesaistīt papildus speciālistus, nodrošinot papildus finanses, vai ir paredzēts iztikt ar jau tā šobrīd pārslogotajiem speciālistiem, kas jau šobrīd ir nepietiekami? Kā zināms, tad bieži vien tieši ar sešgadniekiem pastiprināti strādā minētie speciālisti, lai koriģētu atsevišķas attīstības grūtības. Neviens vēl nav pasludinājis, ka Latvijā bērniem problēmu būtu mazāk, gluži pretēji – ar katru gadu tās tikai pieaug, palielinās to bērnu skaits, kuriem ir nepieciešama speciālistu palīdzība. Vispārzināms ir fakts, ka, novēloti sniedzot atbalstu šādos gadījumos, dažreiz jau var būt par vēlu.
Sešgadnieku mācību procesa nodrošināšana ir pietiekami komplicēts pasākums no dažādiem aspektiem – gan no mācību procesa satura, gan organizatoriskā, gan finansiālā nodrošinājuma. Vai tiešām kāds ir tik naivs, ka iedomājas, ka uz sitienu, vienas dienas laikā viss mācīšanas un mācīšanās process tā pēkšņi, kā uz burvju nūjiņas mājiena, mainīsies un sešgadnieki jutīsies arī sākumskolā tik pat harmoniski kā pirmsskolā. Šajā gadījumā Šadurska piedāvātais pārejas periods – viens gads arī nešķiet reāls. Ja pārmaiņām būtu jānotiek, tad pakāpeniski, programmu uzsākot no pusotra vai trīs gadiem, kad bērns uzsāk pirmsskolas gaitas, tās ieviešot vairāku gadu laikā.
Jomas speciālistus satrauc izglītības sistēmā vienlaikus īstenojamās daudzās pārmaiņas – gan tas, ka tagad mācīsimies pēc jaunā kompetenču pieejas modeļa, pēc jauna satura, gan tas, ka, iespējams, tiks pagarināts mācību gads. Skolas gaitu uzsākšana no sešiem gadiem ir tikai viens no IZM dienas kārtības jautājumiem. Ēnā paliek arī citas izglītības sistēmu graujošas darbības – finansējuma samazināšana internātskolām, kas pašvaldības spiež likvidēt internātskolas, speciālo skolu reformu, par kuru gan vēl neviens īsti neko sabiedrībā nezina. Rodas pamatots jautājums, kam un kādēļ izglītības sistēma jātur pastāvīgā stresā, kur katrs nākamais solis ir neparedzamāks par iepriekšējo?
Ja IZM un ministrs nevēlas saklausīt ne vecākus, ne jomas pārstāvjus un ekspertus un turpinās reformas gaitu, tad man ir revolucionārs priekšlikums - visiem sešgadnieku vecāku bērniem izvēlēties savus bērnus sūtīt skolā no septiņiem gadiem, izgāžot Šadurska reformu. Kā zināms, tad likums to atļauj.