Aizvadītajos gados autopārvadātājiem dzīve nav bijusi viegla: konkurence par kravām ir pārāk sīva, cenas - pārāk zemas, uzturēt tādu ģimenes uzņēmumu kā TAKA, kurš dod darbu 67 cilvēkiem, ir vismaz pieckārt grūtāk nekā pirms krīzes. Domāju, daudzi pamanīja mūsu rīkoto akciju 11.novembra krastmalā, kad protestējām pret, mūsuprāt, pārsteidzīgi ieviestajām autoceļu lietošanas nodevām jeb eirovinjetēm.
Jāsaka, mums līdz šim nav izdevies izprast, kādēļ eirovinjetes neizdevās ieviest pietiekami gudri, lai atvieglotu, nevis pasliktinātu autopārvadātāju situāciju? Jo iespējas bija, un, manuprāt, ir vēl joprojām. Piemēram, ievērojot izmaiņas ekonomiskajā situācijā, valdība varētu sākt apsvērt kādas izmaiņas (kaut vai īslaicīgas) nodevas piemērošanā.
Tas ir būtiski, jo šoferi kā murgu atceras tās dienas, kad Krievijas noteikto sankciju dēļ nācās stāties ceļa malā, gaidīt tālākus rīkojumus vai arī uzreiz griezt mašīnu otrādi un vest atpakaļ ābolus, ogas, persikus, un citus pārtikas produktus. Produkti tika nogādāti atpakaļ, taču murgs turpinās, jo Eiropas Savienības un Krievijas savstarpējie kašķi ir radījuši dīkstāvi vairākiem tūkstošiem šoferu. Tas rada lielu nervozitāti un sasprindzinājumu arī šo cilvēku ģimenēs. Pagaidām mazs mierinājums ir valdības plānotais atbalsts sankciju rezultātā cietušajiem uzņēmumiem, jo nav īsti skaidrs, kā tas darbosies, cik liels tas būs un cik operatīvi to varēs saņemt.
Manuprāt, lēnā lemšana par atbalstu sankciju rezultātā cietušajiem uzņēmumiem precīzi parāda varas attieksmi pret Latvijas iedzīvotājiem un nelielajiem uzņēmējiem. Jo, godīgi sakot, savādāk jau nav bijis nekad. Visi zina, ka cilvēku bēgšana no nabadzības un sliktā demogrāfiskā situācija iztukšo Latvijas laukus un mazās pilsētas. Šo tukšumu vēl vairāk padziļina ar it kā racionāliem argumentiem pamatotā, nemākulīgā mazo skolu un nelielo slimnīcu slēgšana. Domāju, ikviens spēj nosaukt vairākas nelielas apdzīvotas vietas, kurās gadiem ilgi mīt pensionāri, nabadzīgi bezdarbnieki un, labākajā gadījumā, daži veiksmīgi lauksaimnieki, kas cīnās ar darba roku trūkumu un bezgalīgu birokrātiju.
Neomulību pastiprina fakts, ka pustukšās pilsētas vairs nespēj nodrošināt iedzīvotājiem pieejamus pakalpojumus. Pilsētas autobuss? Lūdzu, reizi pusstundā, stundā – biežāk neatmaksājas. Starppilsētu autobuss? Lūdzu, divas reizes nedēļā – tāpat braucēju nav. Pasts, bankomāts? Lūdzu, jānobrauc vien nieka 20 km. Bezcerība, kas liek gluži kā par aizsargājamiem augiem rūpēties par ikvienu mazo uzņēmēju, pašnodarbināto, kurš spēj pabarot savu ģimeni un piedāvāt darbu vēl kādam citam.
Tādēļ arī tik ļoti satraucoša ir situācija ar Krievijas piemērotajām ekonomiskajām sankcijām, kas var nopietni iedragāt nozari, kura nodarbina gandrīz 20 000 cilvēku. Lielākā daļa pārvadājumu firmas ir ģimenes uzņēmumi, kuros strādā gan vīri, gan sievas, gan tēvi, gan dēli, gan mazdēli. Ja šiem pārvadātājiem pietiekami ātri neizdosies atrast klientus citās valstīs, viņi neizturēs un bankrotēs, ļoti daudzām ģimenēm nāksies domāt, ko darīt tālāk. Protams, pieredzējis šoferis, kas ir strādājis starptautiskajos pārvadājumos, darbu atradīs ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā, Krievijā vai Zviedrijā. Tas ir visvieglākais - aizslēgt durvis un doties peļņā uz citu valsti, taču – vai tas ir labākais lēmums?
Nē, nav jābēg, bet tieši otrādi - ir jāpieprasa politiķiem, lai mūsu samaksātie nodokļi tiktu izmantoti gudri un valsts tiktu pārvaldīta saprātīgi. Gudri būtu samazināt pievienotās vērtības nodokli svaigajai pārtikai, tā atbalstot vietējos ražotājus un ļaujot nabadzīgiem iedzīvotājiem labāk paēst. Gudri būtu meklēt iespēju uzturēt mazās skolas un slimnīcas, simtprocentīgi atbalstīt mazos ražotājus un pakalpojumu sniedzējus, tā apturot lauku iztukšošanos. Saprātīgi būtu palielināt iepirkumu vietējiem autopārvadājumiem, tā radot papildus darba vietas šoferiem, kuriem sankciju dēļ draud bezdarbs. Citiem vārdiem sakot, politiķiem beidzot jāsāk rūpēties par cilvēkiem, nevis tikai banku īpašnieku un birokrātu interesēm.