Un Dievs Tas Kungs sauca cilvēku, sacīdams: "Kur tu esi?"
Tas atbildēja: "Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos."
Bet Viņš sacīja: "Kas tev ir teicis, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?"
Un cilvēks sacīja: "Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu."
Un Dievs Tas Kungs sacīja sievai: "Ko tu esi darījusi?" Un sieva sacīja: "Čūska mani pievīla, un es ēdu."
Baznīca līdz pat šai dienai lolo Ādama un Ievas grēku. Kailums, kas gan šajā Bībeles stāstā par Ādamu un Ievu, gan pagānismā simbolizē šķīstumu un bezgrēcību, baznīcas interpretācijā ir pretējais. Kristietības un citu lielo reliģiju attieksme pret ķermeni ir tik ļoti saasināta un baiļpilna, ka vēl mūsdienās baznīcās nav gaidīti cilvēki šortos vai ar atkailinātu ķermeņa augšdaļu, nemaz nerunājot par islāma likumiem.
No kā baidās reliģijas? Kādi ir to iebildumi pret Dieva radīto cilvēka ķermeni? Spriežot pēc reliģiju darbiem un to ieviestajām normām, jāsecina, ka Dievs ir radījis kaut ko tik nešķīstu un briesmīgu, ka tas jāslēpj no visu acīm, un Bībelē teiktais, ka "Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla", ir pārpratums. Bet, ja tas nav pārpratums, tad atliek secināt, ka Dievs ir tikpat nešķīsts kā viņa radītais cilvēks. Tā tas ir arī tad, ja pieņem, ka frāze "Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla" attiecas uz cilvēka garu, nevis fizisko ķermeni, jo ielikt dievišķu garu nešķīstā ķermenī, kas nozīmē nepārtrauktu konfliktu un mierīgas dzīves neiespējamību, spētu vien muļķis.
Acīmredzot reliģiju noraidošajai attieksmei pret cilvēka miesu nav saistības ar Dievu. Šī nostāja ir sekas neprātam un, iespējams, cilvēku kontroles līdzeklis un ierocis cīņā par varu un naudu.
Bailes no kaila ķermeņa, kas raksturīgas reliģijām, ir cieši saistītas ar celibātu un attieksmi pret seksu. Celibāts ir nostāšanās pret dabas jeb Dieva nolikto kārtību, savu dabisko instinktu apspiešana. Dzimumdziņa ir cilvēkos, tāpat kā visos dzīvniekos, ielikts dabas mehānisms, kas ir dzīvības pamatā. Vajadzību pēc seksa nosaka hormoni, bioķīmiski procesi cilvēka ķermenī, pār kuriem prātam un gribai nav lielas varas. Tāpat kā sirds pukst bez cilvēka prāta līdzdalības, tāpat kā barība tiek sašķelta bez cilvēka gribas līdzdalības, tā arī cilvēkā ieliktie instinkti nosaka vajadzību pēc seksa.
Celibāts ir tāda pati instinktu apspiešana kā gavēnis. Cilvēka ķermenim ir savas vajadzības, kuras tas ar instinktu palīdzību cenšas apmierināt. Kad organismam vajag barības vielas, tas nosūta signālus uz smadzenēm, un cilvēks sajūt izsalkumu. Apmierināt izsalkumu ir dabiski; ja cilvēks ilgstoši ignorē ķermeņa prasību pēc barības, viņš zaudē spēku, dzīvesprieku un spēju pilnvērtīgi dzīvot, galu galā tiek zaudēta dzīvība. Ja atbilde uz izsalkumu ir adekvāta, t.i., cilvēks paēd, tad rodas sāta sajūta, un cilvēks var turpināt pilnvērtīgi dzīvot.
Tas ir tik dabiski un pašsaprotami. Neapspiežot ēšanas instinktus, cilvēks ir harmonijā ar savu ķermeni. Instinktus var saukt par ķermeņa intelektu – ķermenis zina, ko tam vajag, tas atšķirībā no prāta vienmēr ir vienots ar dabu, Dievu. Ja prāts ir ķermeņa sabiedrotais, nerodas konflikts, netiek izšķiesta enerģija cīņā starp prātu un ķermeņa intelektu, un šo enerģiju tad var ieguldīt citos daudz konstruktīvākos virzienos, piemēram, garīgajā izaugsmē.
Gavēnis, ja tas ir lēmums, ko pieņēmis prāts, balstoties uz reliģiskām idejām vai citiem apsvērumiem, nozīmē iekšēju konfliktu un savu instinktu apspiešanu. Tieši tāpat arī celibāts – prāta lēmums atteikties no dzimumdzīves – ir instinktu apspiešana, kas noved pie iekšējām pretrunām, stresa, depresijas un agresijas. Jāuzsver, ka runa ir par prāta pieņemtu lēmumu, nevis ķermeņa dotiem signāliem: ir situācijas, kad ķermenis pats dod ziņu, ka tas kādu laiku labprāt atturētos no ēšanas (piemēram, slimību gadījumā) vai seksuālās dzīves. Tad to nevar saukt par gavēni vai celibātu, tad tas ir dabisks process, kas norisinās bez jebkādas piespiešanās un kam nav sakara ar reliģiju vai citu ideoloģiju.
Taču reliģijas ignorē saprāta balsi un iestājas par seksuālo dziņu apspiešanu, celibātu vai citas mazliet mazāk ierobežojošas normas pasludinot par Dieva gribu. Un šādas rīcības iemesli ir nojaušami. Ir uzskats, ka vismaz attiecībā uz kristīgo baznīcu celibāts kalpojis kā instruments baznīcas varas un bagātības kā vienota veseluma saglabāšanai. Tāpat nevar noliegt, ka cilvēka dabiskāko un intīmāko vajadzību ierobežošana ir lielisks veids, kā kontrolēt cilvēku masas, - ierobežojumi attiecībā uz seksu skar visus, tāpēc, ja baznīcai izdodas cilvēkiem iedvest pārliecību, ka sekss ar atsevišķiem izņēmumiem ir kaut kas nešķīsts, velnišķīgs un grēcīgs un ka par to gaida visbargākais sods, tad vainas izjūtas un baiļu dēļ cilvēki kļūst viegli manipulējami un kontrolējami.
Instinktu apspiešana prasa lielu piepūli. Bēgšana no saviem instinktiem ir bēgšana no sevis un no patiesības. Bet aizbēgt nav iespējams. Lai kur cilvēks ietu, viņš vienmēr ņem līdzi sevi. Slēpšanās no sevis un patiesības ir ļoti nepateicīga nodarbe, tieši tāpēc ir izgudroti tik daudzi mehānismi, kā to darīt. Lai neļautu seksa instinktiem izlauzties uz āru, reliģijas visā pasaulē ir ieviesušas visabsurdākās normas, sākot ar aizliegumu nodarboties ar seksu, ja tā nolūks nav bērnu radīšana, un beidzot ar aizliegumu mūkiem pieskarties sievietēm un sievietēm skatīties vīriešiem acīs. Ķermeņi tiek slēpti zem bezformīgām drēbēm, sievietes tiek nošķirtas no vīriešiem – tas viss tikai tāpēc, lai apspiestajiem instinktiem neļautu izlauzties uz āru.
Bet, jo vairāk cilvēks apspiež savu dabu, jo vairāk tā liek sevi manīt. Drīz vien viņš visu uzmanību velta domām par seksu. Tieši tāpēc normas, kas reglamentē cilvēku attiecības un ģērbšanās stilu, laika gaitā kļuva tik ierobežojošas. Attieksme pret seksu un ķermeni kļuva ārkārtīgi sakāpināta. Dieva dotais ķermenis ar tā intelektu tika nodēvēts par sātana ieroci. Cilvēks kļuva par ienaidnieku pats sev, šizofrēniķi.
Tā kā reliģijas savas normas vēstures gaitā uzspiedušas visai "civilizētajai" sabiedrībai, slimīga attieksme pret ķermeni un seksu ir visas sabiedrības problēma, tā tiek iepotēta jau maziem bērniem. Vairums cilvēku nav harmonijā ar savu ķermeni, attieksme pret to ir ļoti saasināta. Instinktu apspiešana agrāk vai vēlāk noved pie izvirtības. Aizdambētā enerģijas upe kādā brīdī pārplūst, dambis sabrūk, un spēcīgā straume aiznes visu, kas pagadās tās ceļā. Un tāpēc sabiedrībā pastāv tādas parādības kā pedofīlija, zoofīlija, izvarošana, prostitūcija, pornobizness. Daudzas šādas lietas likumsakarīgi visvairāk novērojamas mācītāju un mūku vidū.
Taču kā jau tika minēts iepriekš, baznīcai apspiesti un sevi apspiedoši cilvēki ir vajadzīgi varas uzturēšanai. Un tāpat šie cilvēki ir vajadzīgi pornoindustrijai. Kurš gan skatītos pornofilmas, pirktu erotiskos žurnālus un prostitūtu pakalpojumus, ja nebūtu cilvēku ar apspiestu seksuālo dziņu un ja cilvēku attieksme pret kailu ķermeni nebūtu sakāpināta? Un attieksme pret ķermeni nebūtu sakāpināta, ja tas netiktu slēpts visos iespējamajos veidos, ja sekss cilvēku prātos nebūtu aizliegtais auglis. Taču gan baznīca, gan pornoindustrija balstās uz cilvēku apspiešanu, bez apspiešanas nebūtu ne reliģiju, ne pornoindustrijas.
Kā saka garīgais skolotājs Ošo, "apspied kaut ko, un tas kļūst vērtīgs. Apspied vēl vairāk, un tas kļūst vēl vērtīgāks. Neapspied, un tas zaudēs visu vērtību. Piepildi to, un tas izgaisīs".
Reliģijas ir atbildīgas par to, ka sekss sabiedrībā tiek uztverts kā liela vērtība. Tā vietā, lai ļautu instinktiem būt un netraucēt cilvēkam dzīvot, reliģijas seksu ir padarījušas par problēmu. Reliģijas kavē cilvēces garīgo izaugsmi, jo cilvēks ir spiests daudz enerģijas veltīt savu dabisko instinktu apkarošanai, bēgšanai no sevis, līdz ar to neatliek laika un spēka patiesām vērtībām.
Par laimi, mūsdienu sabiedrībā reliģijas zaudē savu ietekmi un cilvēki pamazām atgriežas pie harmonijas, pie Dieva. Tiesa, jūtot savu norietu, baznīca protestē ar jaunu sparu un baltu cenšas pataisīt par melnu, apgalvojot, ka baznīcas lomas mazināšanās ir iemesls mūsdienās vērojamajam materiālisma, vardarbības un pornobiznesa uzplaukumam. Taču cīņa par varu, vardarbība un izvirtība ir pastāvējusi arī agrāk. Atšķirība starp mūsdienām un laiku pirms vairākiem desmitiem un simtiem gadu ir tāda, ka tagad ir pieejamas nebijušas tehnoloģijas, kas varaskārei, vardarbībai un cilvēka sakāpinātajai attieksmei pret seksu ļauj izpausties ar nebijušu vērienu.
Ja mūsdienu tehnoloģijas būtu bijušas inkvizīcijas laikā, tad baznīcas īstenoto nežēlīgo cilvēku mocīšanu, tajā skaitā raganu dedzināšanu, cilvēki droši vien vērotu tiešraidē televīzijā vai internetā – šādi šovi lieliski kalpotu baznīcas varas stiprināšanai. Jāņem arī vērā, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj cilvēkiem saņemt vairāk informācijas, - tas, kas agrāk palika šaurā cilvēku lokā, tagad tiek izziņots plašsaziņas līdzekļos visā pasaulē. Turklāt attieksme pret dzīvību un ētikas normas mūsdienās ir daudz augstākas nekā agrāk, nostāja pret vardarbību ir asāka un ziņas par to izceļas uz citu ziņu fona. Reliģijas, lai gan runā par vispārcilvēciskām vērtībām, nav šīs vērtības ieviesušas dzīvē, realitātē tās kalpojušas kā konfliktu avots un varas instruments. Cilvēces garīgā izaugsme notikusi par spīti reliģijām, nevis pateicoties tām.
Tādēļ šobrīd vērojamā reliģiju ietekmes mazināšanās ir cilvēces atveseļošanās pazīme un cerība straujākai izaugsmei, jo, cilvēkam pieņemot sevi, prātam atbrīvojoties no ideoloģiju rāmjiem un kļūstot atvērtākam, paveras plašākas iespējas nonākt tiešā kontaktā ar Dievu – mīlestību, mieru, prieku, harmoniju sevī un visapkārt.