Dāvis Stalts: Vai pārdēvēsim Džohara Dudajeva gatvi???

Tieši šie Blaumaņa vārdi ir attiecināmi gan uz mūsu tautu, gan tālo čečenu tautu. Tā vienmēr bijusi tāla un mums diezgan sveša, taču ir lietas, kas liek un ļauj mums sajust patieso savstarpējo tuvumu. Gan čečeni, gan mēs – Baltijas mazās tautas vienmēr esam cīnījušies par savu vietu zem Saules, savu pašnoteikšanos. Jāsaka, ka Latvijai un latviešiem ir salīdzinoši palaimējies, jo mēs neatrodamies Krievijas iekšienē, bet gan uz tās robežām ar Eiropu. Čečenijai ir nesalīdzināmi grūtāk, jo tā atrodas tālu no civilizētās Rietumu pasaules, un brīvajām arābu zemēm, kas tai varētu palīdzēt un stingri nostāties čečenu pusē tautas neatkarības centienos.

Kas ir Džohars Dudajevs, kāda loma viņa vārdam ir še Latvijā un Baltijā, kā arī pašā Čečenijā, un kāpēc par šo jautājumu būtu jāizvairās runāt Latvijas krievu kopienai un tās pārstāvjiem Rīgas domē, par to visu rakstā..

Džohars Dudajevs, fakti un patiesība.

Džohars Dudajevs (čečenu: Дуди Муса кант Джохар 1944. gada 15. februāris[1] — 1996. gada 21. aprīlis) čečenu sabiedrisks un politisks darbinieks. Deviņdesmito gadu sākumā vadīja čečenu bruņoto kustību, kas cīnījās par neatkarīgas valsts izveidi, pirmais čečenu republikas Ičkērija prezidents. Pagātnē Sarkanās armijas ģenerālmajors. Vienīgais čečens, kurš ieguvis ģenerāļa pakāpi Sarkanajā armijā.

• 1987. līdz 1991. gadam dienēja Baltijas kara apgabalā (Tartu), kur komandēja stratēģisko bumbvedēju divīziju. Reizē izpildīja pilsētas komandanta pienākumus.;
• 1990.gadā atteicies ieņemt Igaunijas TV un parlamenta ēku, kā arī atteicies pacelt bumbvedējus virs Tallinas, nostājoties pret Padomju virspavēlniecību;
• 1991. gadā no dienesta atvaļinātais Džohars Dudajevs pieņēma uzaicinājumu atgriezties dzimtenē un kļūt par strauji augošās tautas kustības līderi. 9. jūnijā viņu ievēlēja par Čečenu tautas kongresa izpildkomitejas vadītāju. Līdz ar to sākās jaunu varas orgānu veidošanās paralēli jau pastāvošajiem Čečenijas-Ingušijas APSR varas orgāniem;
• 1991.gada 27. oktobrī Džohars Dudajevs tika ievēlēts par Čečenijas prezidentu. Viņa pirmais dekrēts pasludināja čečenu Ičkērijas republikas neatkarību no Krievijas, tomēr šo rīcību neatzina ne Krievija, ne arī kāda cita pasaules valsts. 7. novembrī Krievijas prezidents Boriss Jeļcins pasludināja ārkārtas stāvokli Čečenijā. Kā atbildi šai rīcībai Dudajevs izsludināja Čečenijā kara stāvokli. Jeļcina lēmumu par ārkārtas stāvokli tomēr neapstiprināja Krievijas Augstākā padome, jo tajā vairākums pret Jeļcinu bija opozicionāriem. Šī rīcība faktiski deva atbalstu čečeniem.
• 1996. gada 21. aprīlī Krievijas specdienesti fiksēja Dudajeva atrašanās vietu pēc viņa satelīttelefona signāla. Viņš atradās kādā ciematā netālu no Groznijas. Gaisā tika pacelti iznīcinātāji, kas līdz noteiktām koordinātām nogādāja raķetes, kuras tiešā trāpījumā iznīcināja Dudajeva mītni un viņu pašu.

Pirms vairākiem Rīgas domes sasaukumiem, 1996.gadā, bijusī Kosmonautikas iela (padomju mantojums) pēc toreizējā TB/LNNK biedra E.Cilinska ierosinājuma tika pārsaukta Čečenijas brīvības cīnītāja un pirmā valsts prezidenta Džohara Dudajeva vārdā, ar to akcentējot Latvijas atbalstu Čečenijas neatkarības tiecieniem un tām vērtībām, kuras šajā mazajā valstī centās ieviest lielais Baltijas draugs un vienīgais čečenu ģenerālis Dudajevs. Arī Saeimā tika izteikts atbalsts Čečenu tautai un tās tiecieniem pēc neatkarības, izveidojot Parlamentāro Čečenijas atbalsta grupu. Latvija nav vienīgā, kas vienmēr godinājusi šo varoni. Igaunijā Dudajevam veltīta piemiņas un pateicības plāksne pie mājas, kur viņš kādreiz dzīvojis, viņa vārdā nosaukta viesnīcas istaba, kas kādreiz bijusi viņa darba kabinets, Lietuvā Dudajeva vārdā nosaukts parks un notiek ikgadējas Čečenijas neatkarības atbalstam un piemiņai veltītas konferences, kurās piedalās Dudajeva atraitne Alla.

Še jāpiemin mums vissvarīgākais fakts, ka Dudajevs bija viens no pirmajiem Padomju ģenerāļiem, kas atklāti pauda savas simpātijas Baltijas valstu neatkarības tiecieniem un pateicoties viņam, Igaunija, barikāžu laikā, nepiedzīvoja asinsizliešanu, kāda bija Viļņā un Rīgā. Dudajeva vārds tiek godāts arī Bosnijā-Hercegovinā, Polijā, Turcijā un Ukrainā. Visa Pasaule ar šausmām noskatījās kā Lielais Lācis – Krievija apēd mazo Čečenijas valsti un kā tās brīvības cīnītāji nepagurstot cīnījās. Tieši Dudajeva iedvesmoti tie uzvarēja pirmajā Čečenijas karā. Diemžēl šobrīd Pasaule piever acis uz šiem notikumiem, un Latvijai nelojāli iekšējie un ārējie spēki mēģina panākt Dudajeva vārda dzēšanu no ļaužu atmiņas, taču tas nenotiks, jo Latvija ir latviešu kultūras un domu telpa, kurā primāras tiesības ir tieši latviešiem kā pamattautai un citām še dzīvojošām nācijām tās jārespektē. Neskaitāmie mēģinājumi mainīt šo ielas nosaukumu, tāpat kā atļaut vēlēt nepilsoņiem un pieņemt krievu valodu kā oficiālo valodu līdz šim izrādījušies velti un tikuši uzskatīti kā radikālu – promaskavisku spēku veicināti pasākumi Krievijas kontroles atgūšanai pār Latviju. Nekad neviena partija vai koalīcija Latvijā nav izstrādājusi plānu, kā rīkoties gadījumā, ja šie spēki nāktu pie varas Rīgā vai valstī. Tagad mēs redzam, ka Saskaņas centrs pozicionējas kā partija, kura vērsta uz sabiedrības saliedēšanu, nevis šķelšanu, vismaz vārdos. Arī Ušakova izteicieni līdz šim to apliecina, taču darbi.... Vai tiešām mēs turpināsim šķelt mūsu sabiedrību līdz līmenim, kad saliedēt to kļūs absolūti neiespējami? Kad beidzot mēs visi nostāsimies Latvijas pusē un sāksim bāzēties uz vienu vienotu ideoloģiju, kuras pamatā būtu Latvijas vēsture un kultūra, nevis kādas citas valsts vēstures izpratne un intereses?

Arī mēs – Baltijas valstis, sadevāmies rokās un izcīnījām neatkarību, kas mums tika laupīta gadu desmitiem ilgi, tāpēc ļoti labi saprotam citu mazu tautu un valstu tiecienus pēc brīvestības. Esam izjutuši PSRS politiku un nevēlamies to izjust nekad vairs, tāpēc sirds sažņaudzas skatoties, kā šī pati Komunistiski teroristiskā politika nu jau no "demokrātiskās" Krievijas puses tiek īstenota Čečenijā, kurā tiek slepkavoti simtiem tūkstošu čečenu vīriešu, sieviešu un bērnu tikai tāpēc, lai īstenotu savas imperiālistiskās tieksmes. Vienīgais, ko mēs pašreiz varam darīt, ir pieminēt čečenu tautas varoņus godam, noliekt galvas viņu priekšā par pārdrošo un nebeidzamo cīņu pret vērienīgu un naidīgu pārspēku savas valsts brīvības dēļ un atgādināt Pasaulei, ka vēsture ir jāvērtē objektīvi un Starptautiskā sabiedrība nav tiesīga novērst uzmanību ne no vienas vietas Pasaulē, kur tiek īstenots genocīds.

Aicinu Latvijas un Rīgas krievu - pilsoņu sabiedrību, izprast mūsu valsts attieksmi un, ja reiz Jūs še dzīvojat, tad pieņemat Latvijas intereses arī kā savas, jo šī ir tagad arī Jūsu valsts, ne kāda cita, un mums kopā jāveido tās nākotne un ideoloģija. Cienīsim viens otru un Latvijas pamatvērtības.