Stāsts par ebreju glābēju Žani Lipki. Ģimene 


Žaņa Lipkes glābšanas operācijas nebūtu bijušas iespējamas bez viņa ģimenes, kā arī citu palīgu atbalsta. Ebreju bēgšanas organizēšanā no geto un darba nometnēm, viņu slēpšanā Rīgas centrā, pārvešanā uz Dobeles pagastu, bēgļu ēdināšanā bija iesaistīti vēl 25 cilvēki. Žanis varēja rēķināties arī ar ģimenes locekļu palīdzību, pirmkārt, jau sievas Johannas, kura iznesa gan noslēpuma nosargāšanas, gan sadzīvisko rūpju smagumu. 

Žanis un Johanna Lipkes kāzu dienā. No Žaņa Lipkes memoriāla krājuma

Lai gan abi Lipkes kara laikā izpildīja savas dzīves dižāko misiju, tas arī bija laiks, kas smagi skāra viņu pašu ģimeni. Meita Aina kara gadus aizvadīja Kaļiņinas apgabalā, pēc kara atgriezās Rīgā, bet viņas mūžs traģiski aprāvās 26 gadu vecumā. Dēls Alfrēds, iesaukts par izpalīgu vācu armijā (Hilfswilliger in die Deutsche Wehrmacht), pēc kara Padomju Latvijā atgriezties nevarēja, tāpēc devās bēgļu gaitās uz Austrāliju. No ģimenes atvasēm Latvijā palika vien jaunākais dēls Zigfrīds.

Johanna Lipke (pirms kāzām Novicka) bija dažus gadus jaunāka par savu vīru. Abi iepazinās Jonannas darba vietā – Zemkopības ministrijas Labības biroja elevatorā. Reiz Žanis pajautājis, vai drīkst paēst pusdienas daiļo meiteņu kompānijā. Pusotru gadu tobrīd vien 18 gadus vecais Žanis aplidoja par sevi gandrīz trīs gadus jaunāko Johannu. Pret jauno cilvēku romatiskajām attiecībām iebildis Johannas tēvs, kurš meitai bija noskatījis turīgu, bet krietni vecāku līgavaini. Johanna jau vecumdienās atminējās, ka Žanis esot pat draudējis viņu nolaupīt un aizvest uz ārzemēm, ja precības netikšot atļautas. Abi salaulājās 1920. gada 3. oktobrī Rīgas Sāpju Dievmātes katoļu baznīcā. Johanna pratusi lietuviešu, poļu, vācu, krievu valodu, bet bērnībā no ebreju draudzenēm iemācījusies arī jidišu. Strādājusi dažādus vienkāršus darbus, tostarp arī ebrejiem piederošā veikalā Elejā. 

Žaņa Lipkes ģimene Rīgā, 30. gados. Foto no Žaņa Lipkes memoriāla krājuma. / Žaņa Lipkes ģimene filmā "Tēvs Nakts"     

Johanna
(1903-1990)

Johanna Lipke 1990. gadā. No Žaņa Lipkes memoriāla krājuma

Johanna nodzīvoja garu mūžu. Vien dažus mēnešus pirms sievietes aiziešanas mūžībā viņu vairākkārt intervēja ievērojamais režisors Hercs Franks filmai “Ebreju iela”. Intervijas filmā tomēr netika iekļautas, bet fragmenti no tām šobrīd skatāmi Žaņa Lipkes memoriālā. Kad Hercs Franks intervējot jautājis, vai Johanna bijusi laimīga ar Žani, viņa atbildēja, ka "laimīgāka nevar būt". Ar Žaņa Lipkes memoriāla pārstāvju atļauju publicējam atsevišķus fragmentus no sarunas. 

Hercs Franks: Bet jūs pati uzreiz sapratāt, ka jūs ejat uz tādu risku.

Johanna Lipke: “Bet ko lai dara? Tie arī ir cilvēki, mēs tā domājām. Tie arī ir cilvēki, ka viņi mirst. Mirst veselām kaudzēm, ko es redzēju pati ar savām acīm, ka bija kaudze tāda tā kā istaba. Beigti, samesti visi... Es šito pati ar savām acīm redzēju.

Hercs Franks: Kur?

Johanna Lipke: Geto. Es aizgāju, tieši tā akcija bija. Kur mazi bērni vāģīšos bija asiņaini, bija pie sētas vēl tie vāģīši piegrūsti, es piegāju pie to sētu. Tad, kad nāca, tad sāka šaut viņi. Kamēr es, ziniet, salocījos un aizmuku tur pie mājas, pretim uz Ludzas ielu. [..] tad es lūrēju caur vārtiem. Izmeklējās, izskatījās viņi un aizgāja. Un visas tās kaudzes ar cilvēkiem beigtiem tur gulēja. Es visu to redzēju.[..]

Johanna Lipke: Vienalga, kauč desmit gadu mēs būtu glabājuši tos cilvēkus. Vienalga. Mēs tā domājām ar Žani – ja tie cilvēki izdzīvos, tad mēs arī izdzīvosim. Jūs sapratāt to? Mēs tā domājām. Ko lai dara? Mēs nevarējām noskatīties tur, kad tie bērni kliedza: “Maizi! Maizi!” Es tur gāju gandrīz katru vakaru, mēs gājām ar Žani ar kurvīti gar to, gar to žogu. Mēs līdām pa apakš žogu un nesām iekšā tiem cilvēkiem, ko ēst. Ko jūs domājat, tas ir joki? Tas nav joki, kad cilvēki ir badā, kad nav viņiem ko ēst. [..]

Johanna Lipke vecumdienās. No Žaņa Lipkes memoriāla krājuma. 

Johanna Lipke: “Par to te es turēju pa 300 vistas, 18 truši, 30 zosis, 25 pīles, 25 tītari. Man visu to šito vajadzēja, visu to takš es ņēmu katrreiz un nokāvu, un baroju. Kur tad jūs vācu laikā varējāt dabūt kādu gaļu vai ko? [..]  Bet vistas es valdībai biju uzdevusi tikai piecas. Jūs saprotiet, vācietis negāja pa šķūņiem un neokšķerēja.” [..]

Johanna Lipke: Mēs izkaisījām šņaucamo tabaku. Visur. Kilogramiem. Es gāju uz veikalu, viņi brīnījās, kam man tik daudz tās tabakas. Es atbildēju, ka dārzam vajag. Ja uz rozēm sametas kukaiņi, tas palīdz. Negribēja tik daudz pārdot. [..]

Hercs Franks: Jūs esot jautājusi cilvēkiem, kas pie jums slēpās, ko viņiem pagatavot pusdienās.

Johanna Lipke: Jā, es jautāju. Bet viņi nebija ļoti izvēlīgi. Kad es sāku gatavot, viņi teica, ka es pati labāk zinot, ko. Viss, ko es pagatavojot, esot garšīgi. Tagad Izraēlā dzīvo Bubi Ceitlins, kas raksta man vēstules: „Johanna, es atceros kotletes, ko tu mums gatavoji, tās bija tik garšīgas! Un tava marinētā siļķe! To es nespēju aizmirst. Neviens te Izraēlā nemāk tādu pagatavot!”

Aina Lipke
(1921–1947)

Meita Aina bija Johannas un Žaņa pirmais bērns, dzimusi Rīgā 1921. gada 26. jūnijā. Vecāki bija darījuši visu, lai nodrošinātu meitai pienācīgu izglītību. Pirmās brīvvalsts laikā Aina paspēja izmācīties desmit klases Pilsētas meiteņu skolā, Valdemāra ielā 2, tagadējā pamatskola ”Rīdze”. 

Pavisam jauniņā Aina vēl Ulmaņlaikos bija aizrāvusies ar marksisma idejām. Līdz ar padomju armijas ienākšanu, 1940. gadā, viņa sāka strādāt par komjaunatnes komitejas instruktori. 1941. gada februārī jauniete apprecējās ar komjaunieti no Daugavpils – Georgiju Čirko, bet tā paša gada vasarā, vāciešiem ienākot Latvijas teritorijā, Aina paspēja evakuēties uz Krieviju. Tur tikai gadu pēc kāzām Aina saņēma vēsti, ka karā kritis viņas vīrs. 

Aina, Žanis un Johanna Lipkes 30. gados. Foto no Žaņa Lipkes memoriāla krājuma

Vācieši pirmajos okupācijas gados komjaunieti Ainu meklēja tēva mājā. Neatraduši meitu, viņi smagi piekāva tēvu. Kā stāsta Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone, iespējams, tas ir bijis brīdis, kad Žanis sapratis – viņš ir pret jebkādu ļaunumu nesošu varu. 

1943. gadā Aina strādāja bērnudārzā Kirgīzijas PSR. Viņas maiņas laikā nomira viens no bērniem. Ainai tas nozīmēja smagu sodu, tomēr viņu paglāba padomju armijas gvardes kapteinis Ivans Ovečkins, kurš vēlāk Rīgā kļuva par viņas otro vīru. Arī šī laulība bija īsa. 1947. gada martā, pēc virsnieku balles, mājās atgriezās tikai Ainas vīrs, kurš Žanim un Johannai paziņoja, ka viņu meita ielēkusi Daugavā. Bija agrs pavasaris, un gāja ledus – jauno sievieti tā arī neatrada. Kas tieši noticis? Kā jaunā sieviete gājusi bojā? Vai vīrs būtu greizsirdības uzpūdā viņai ko nodarījis? Pastāv arī versija, ka Aina sirgusi ar depresiju un izlēmusi pati šķirties no dzīves.

Alfrēds Lipke
(1924–2008)

Alfrēds Lipke. No Žaņa Lipkes memoriāla krājuma

Žaņa un Johannas vecākais dēls Alfrēds, saukts par Frēdi, nāca pasaulē 1924. gada 8. novembrī. No visiem Lipkes bērniem viņš nodzīvoja visgarāko mūžu, un Austrālijā joprojām mīt viņa bērni un mazbērni.

Fredis strādāt sāka agri, uzreiz pēc pamatskolas beigšanas. Viņa darba vietas bija Daugavas upes kuģu būvētavā “Ceps”, tad upes kuģniecībā, bet kara sākuma viņš kļuva par velkoņa “Pikols” matrozi. Alfrēds bija tēva labā roka, iesaistījās gan kontrabandā, gan bunkura rakšanā un cilvēku nosargāšanā.

1943. gada martā Alfrēds tika iesaukts par izpalīgu vācu armijā (Hilfswilliger in die Deutsche Wehrmacht). Žanis Lipke ar savu izmanību un organizatora spējām būtu varējis dēlu paslēpt, tomēr tas noteikti pievērstu uzmanību un kratīšanas laikā varētu atklāt bunkuru ar paslēptajiem ebrejiem. Tas bija smags lēmums, bet savā ziņā Alfrēda aiziešana vācu dienestā bija daļa no cilvēku glābšanas misijas.

Pārdzīvojis smagus darba apstākļus Volhovā pie tranšeju rakšanas, badu un slimošanu, kara beigās Alfrēds tika evakuēts uz Vāciju, bet pēc tam devās uz Austrāliju. Vairākus gadus Žanis un Johanna nezināja, kas noticis ar viņu dēlu, bet ar “Sarkanā Krusta” un laikraksta “Austrālijas Latvietis” starpniecību ar Frēdi izdevās sazināties. Pēc vairākkārtējiem lūgumiem septiņdesmitajos gados vispirms dēlu apciemot atļāva Johannai, bet pēc tam uz Austrāliju devās arī Žanis. Šis brauciens Lipkem deva iespēju ne tikai pēc daudziem gadiem atkal satikties ar dēlu, bet arī atpakaļceļā no Austrālijas, slepus no PSRS, apmeklēt Izraēlu, saņemt jau pirms 11 gadiem piešķirto apbalvojumu “Taisnīgais starp tautām” un iestādīt koku Glābēju alejā Jeruzalemē.

Austrālijā Alfrēds aizvadīja visu atlikušo mūžu, bija trīs reizes bija precējies, uzaudzināja divus dēlus un meitu. Miris savās mājās Sidnejā 2008. gadā. 

Zigfrīds Ojārs Lipke
(1933–1994)

Zigfrīds Lipke 50. gados. No Žaņa Lipkes memoriāla krājuma

Jaunākais Lipkes dēls Zigfrīds, ģimenē saukts Zigis, pasaulē nāca 1933. gada 29. jūnijā. Kad nacisti iesoļoja Rīgā, Zigis bija vien astoņus gadus vecs. Kara laikā skolā sanāca iet pavisam maz – puikas izglītošanās gaitas nācās pārtraukt, jo vietējā skolā bijusi ierīkota vācu lazarete. Zigis dzīvojis pa māju, un ebreju glābšanu no viņa nav bijis iespējams noslēpt. Zēns izrādījās uzticams sabiedrotais, jo tā arī nevienam šo noslēpumu nav izpaudis, bet stāvējis sardzē un brīdinājis bunkurā paslēptos, izslēdzot tajā elektrību.

Zigfrīds Lipke pirms Otrā pasaules kara. No Žaņa Lipkes memoriāla krājuma

Kad vecāki devās uz geto vai tuvējo darba nometni “Ballastdamm”, lai nogādātu ieslodzītajiem pārtiku, zēns ieņēma sarga posteni pie malkas šķūņa. Vairākas naktis viņš pavadījis arī suņu būdā, jo vienam palikt mājās bijis bail. Agros rītos viņš palīdzējis mātei airēt laivu pāri Daugavai, lai dotos uz tirgu vai uz ostu pēc ēdienu atliekām daudzajiem lopiem.

Zigfrīds Lipke bija vienīgais no Žaņa un Johannas bērniem, kurš palika Latvijā un mūžu aizvadīja tēva mājā Ķīpsalā. Bijis labs peldētājs. Kā Rīgas jaunatnes sporta skolas audzēknis, viņš piedalījies peldēšanas sacensībās, uzstādot Latvijas PSR rekordus brasā 200 un 400 metru distancēs. Pēc obligātā dienesta padomju armijā strādājis par glābēju uz ūdeņiem. 1956. gadā Zigfrīds Lipke apprecēja Āriju Birutu Rozi un sāka strādāt Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātrī par skatuves strādnieku un dekoratoru. Abu laulībā dzimis dēls Viesturs (1958-2013).

1993. gadā Latvijas Republikas Augstākā Padome Zigfrīdam kopā ar vecākiem piešķīra piemiņas medaļu, kā arī goda rakstu par pašaizliedzīgu rīcību, glābjot ebrejus. 1994. gada 11. septembrī viņš aizgāja mūžībā sirds slimības dēļ.