Kopš idejas rašanās 2007.gadā nācies lauz ceļu cauri bieziem ērkšķu brikšņiem. Meklēt, skaidrot, eksperimentēt. Un vienlaikus neaizmirst, ka uzņēmējdarbība nav tikai peļņas avots, bet arī sniedz gandarījumu.
"Kad pirms vairāk nekā desmit gadiem sākām veidot BlindArt, sociālās uzņēmējdarbības regulējumu nemaz nebija. Bet mēs darījām. Paši staigājām pa institūcijām un centāmies virzīt savu ideju," grūto sākumu atceras Andrs. Toreiz viņa dzinulis bija vīzija radīt interesantas lietas, pārsteigt sabiedrību un izcelt vājredzīgo cilvēku spējas. Un tas ir izdevies. Lai arī sākumā neviens īsti nezināja, ko nozīmē sociālā uzņēmējdarbība. Patiesībā tā Latvijā joprojām ir attīstības sākumstadijā un vairāk izpaužas labdarības projektu formā. Taču Andrs cer, ka viņa piemērs pamudinās citus uzņēmējus piesaistīt tos potenciālos darbiniekus, kuri vēlas strādāt, taču viņiem ir niecīgas iespējas tikt pie interesanta darba. Cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Īpaši aktuāli tas ir tagad, kad valstī sāk pietrūkt čaklu darba roku.
Redz pasauli citādi
"Ar uzņēmējdarbību sāku nodarboties diezgan ātri, jau drīz pēc skolas beigšanas. Negribējās darīt tikai vienu lietu, bet gan darboties plašāk. Sāku ar fotografēšanu. Parādījās pirmie klienti, pirmie projekti. Studiju laikā sapratu, ka biznesu no praktiskās puses jau saprotu labāk nekā māca lekcijās. Darba gaitā nāca apjausma, ka negribas veidot lielu mašinēriju. Gribas kaut ko ar personīgāku attieksmi," Andrs stāsta, kā 23 gadu vecumā nonācis pie idejas par sociālu uzņēmējdarbību, "tā kā pamatbizness bija saistīts ar vizuālo komunikāciju, kaut kā aizdomājos, ka ir cilvēki, kas pasauli redz un uztver citādāk. 2007.gadā aizbraucu uz Strazdumuižas internātvidusskolu Juglā, pētīju, ko viņi var, kas viņiem nepieciešams. Tolaik tur situācija bija pavisam bēdīga, bet izdomājām, ka varētu kopīgi kaut ko pasākt".
Pirmais kopīgais projekts bija lielformāta fotokolāžu izstāde "Ar rokām aiztikt", kurā vājredzīgo bērnu radītos mākslas darbus varēja ne tikai aplūkot, bet arī aptaustīt, jo to nosaukumi bija uzrakstīti Braila rakstā. Ekspozīcija apceļoja trīs pilsētas. Rīgā tika izstādīta renovētajā Galerijā Centrs, un bija tajā pati pirmā izstāde. Mākslas darbi paviesojās arī Liepājā un Jelgavā. Ar šo projektu izdevās nopelnīt vairāk nekā desmit tūkstošus latu jeb ap 15 tūkstošiem eiro, kas tika novirzīti Strazdumuižas internātvidusskolai digitālo lasāmo iekārtu iegādei.
"Tas bija impulss, ka esam uz pareizā ceļa, sabiedrības interese ir piesaistīta. No tā brīža sākām lēnām realizēt dažādus projektus, cik ļāva rocība," saka Andrs, uzsverot, ka visi projekti vienmēr bijuši skaļi, pārdomāti, kvalitatīvi, inovatīvi, "nekad neesam darījuši tikai ķekša pēc". Desmit gadu laikā tajos iesaistīti vairāk nekā 300 neredzīgie un vājredzīgie cilvēki.
Novērtēti biznesa aprindās
Tā no labdarības projekta izauga sociālais bizness, ko par dzīvotspējīgu novērtēja arī valsts finanšu institūcija ALTUM, piešķirot 20 000 eiro grantu. BlindArt kļuva par pirmo sociālo uzņēmumu Latvijā, kas saņēmis šādu atzinību. Pateicoties investīcijai un apņēmībai, nu jau četras darbinieces ik dienu izgatavo BurBur interjera un modes dizaina produktus – pufus, spilvenus, somas un citus, izmantojot uzņēmuma radītu tehniku. BlindArt komanda to iesaukusi par "Burburē" tehniku, kam iedvesma gūta no japāņu šiborī batikošanas tehnikas. Tas ir ilgstošs roku darbs auduma trīs dimensiju veidošanā, kas prasa ļoti lielu pacietību.
"Lielākā problēma šiem cilvēkiem ir darba iespēju trūkums. Uzņēmēji baidās viņiem piedāvāt darbu, jo nav droši, vai darbs tiks labi padarīts. Mūsu gadījumā viss veiksmīgi saslēdzās. Darba process ir balstīts uz tausti un pacietību, un šīs kvalitātes vājredzīgiem cilvēkiem ir labi attīstītas. Viņiem patīk šis darbs, un viņi priecājas, ka var būt noderīgi," panākumus skaidro Andrs. Viņa uzņēmums vienmēr saņēmis labas atsauksmes par paveikto. Arī mediju atsaucība bijusi liela.
Aizrauj citus
Pirmajos sociālajos projektos radīto produkciju daļa sabiedrības uztvērusi ar skepsi: "Viņu nostāja bija aptuveni šāda: es saprotu, kas ir labdarība un kas ir bizness. Bet es nesaprotu, ko nozīmē, ka šīs abas lietas mēģina salikt kopā. Ja tur ir kaut kāds bizness, tad tur nav kaut kas tīrs. Droši vien kaut kāda nodokļu optimizācija. Es labāk noziedoju, nekā nopērku.".
Taču ne Andrs, ne paši vājredzīgie nevēlas ziedojumus. Viņu mērķis ir pelnīt kā jebkurā biznesā. Veiksmīgais piemērs iedvesmojis arī citus entuziastus, un pamazām uzrodas jauni sociālie uzņēmumi. Andrs labprāt dalās bagātīgajā pieredzē, konsultējot jaunos uzņēmējus un stāstot gan par iespējām, gan gaidāmajiem šķēršļiem.
Jaunajiem uzņēmējiem šobrīd ir pat vieglāk, jo pieejamas dažādas ES atbalsta formas. Šobrīd notiekošās informatīvās kampaņas EUandME vietnē https://europa.eu/euandme/lv var iegūt informāciju par finansējuma piesaistīšanas iespējām, padomdevēju sameklēšanu un ar uzņēmuma reģistrēšanu saistītiem jautājumiem.
Andrs neslēpj, ka darbības gados ir bijuši mirkļi, kad bijis ļoti grūti. Taču stūrgalvība neesot ļāvusi padoties. "Tādos gadījumos es sev saku: nevar būt, ka nevar izdarīt. Var izdarīt. Rokas nolaižas uz dažām dienām. Pēc atpūtas paskatoties uz situāciju no malas, pamēģinot citādāk, rodas risinājumi," recepti atklāj apņēmīgais uzņēmējs, turklāt grūtībās saskata pozitīvo, "jo vairāk šķēršļu, jo mazāka varbūtība, ka kāds mēģinās kopēt un iet pa manām pēdām".
Viņam lielāko gandarījumu sagādā mirkļi, kad var prezentēt oriģinālu, inovatīvu produktu, kam ir daudz pievienoto vērtību, un ar to sasniegt reālu sociālu ietekmi, ko cilvēki uztver ar sajūsmu. Sociālā uzņēmējdarbība tādus ir sagādājusi.