Ceļvedis pa pasaules pilsētām: Samarkanda

SamarkandaFoto galerija

Samarkanda ir viena visvecākajām Centrālās Āzijas pilsētām, Zīda ceļa sirds. Pilsēta, kas savos vairāk kā 2750 ilgajos pastāvēšanas gados piedzīvojusi visdažādākos likteņa līkločus. 8. gadsimtā arābi to pievērsa islāmam, līdz pat 1220. gadam tā bija plaukstoša citadele, kamēr Čingizhana karapūļi to tikpat kā noslaucīja no zemesvirsas. Taču Samarkandai tomēr nebija lemts pazust - pēc 150 gadiem Timurs to padarīja par savas impērijas galvaspilsētu. Samarkandā tika uzceltas neskaitāmas medereses un tā kļuva par savveida Austrumu kultūras un intelektuālo centru, tiesa, vēlāk šo statusu zaudējot. 18. gadsimtā tā piedzīvoja vairākas zemestrīces un bija tikpat kā neapdzīvota, līdz 1868. gadā tika pievienota Krievijas impērijai. 1924. gadā Samarkanda kļuva par jaunās Uzbekijas padomju republikas galvaspilsētu, kamēr pēc sešiem gadiem šo statusu pārņēma Taškenta. Viens no Samarkandas krāšņākajiem objektiem nenoliedzami ir Registāns - spožākā šī reģiona islāma arhitektūras pērle. Tiesa, sezonas karstumā te zeļ un plaukst arī vietējo legāli/nelegālā rūpala cirks. Un to vērot ir ne mazāk kolorīti! Teju visās diennakts stundās. Nebrīnieties, ja piebraucot ap desmitiem vakarā, atšķirībā no izgaismotā Guri Amir jeb Timura mauzoleja, Registāns būs tinies gandrīz pilnīgā tumsā. Un ne jau tālab, lai taupītu elektrību. Kādai te piebraukušai franču tūristu grupai vietējais milicis skaidro, ka varētu, protams, ieslēgt apgaismojumu, bet par šīm pūlēm katram no viņiem vajadzētu iemaksāt piecus eiro. Viss notiek un efekts patiešām ir iespaidīgs, Registāna teritorijā bieži notiek dažādi festivāli un izgaismots tas izskatās teju maģisks. Taču, kamēr franču grupa sajūsmā dveš „oh" un „ah"', piebrauc nākamais tūristu autobuss un gaismas mudīgi tiek izslēgtas. Neļaus taču šiem skatīties par baltu velti... Un tā mazais vakara bizness ripo no jauna... Vairāk lasiet: Samarkandas esence

Lietas, kas jāizdara

Samarkandā noteikti jāapmeklē Guri Amir jeb Timura mauzolejs. Guri Amir mauzolejs, kurā atdusas Timurs, divi viņa dēli, mazdēli un viņa skolotājs, ir viena no mītiskākajām šīs pilsētas vietām. Rotāts ar oniksu tas ir burtiski šokējošs savā greznībā. Tiesa, paša Timura īstās mirstīgās atliekas atrodas pagrabstāvā, kādreiz (par atsevišķu samaksu) bijis iespējams nokāpt arī kapenēs, dažs pat mēģinājis tajās nakšņot, eksistējot leģendai, ka nakts dižā karavadoņa atdusas vietā varētu nest veiksmi arī dzīves cīņās, taču tagad tas ir strikti noliegts (kaut izņēmumi, protams, pastāv). Intrigas pipariņu piešķir vēl kāds stāsts - 1941. gadā sarkofāgs ar Timura mirstīgajām atliekām tika aizvests uz Maskavu un, kad krievu antropologs Mihails Gerasimovs to atvēris, esot atklājies uzraksts - „katru, kurš to atvērs, piemeklēs ienaidnieks vēl briesmīgāks par mani." Kā vēsta mitoloģija, nākamajā dienā sācies Hitlera armijas uzbrukums Padomju Savienībai. 1942. gadā ar Staļina pavēli, speciālā vilcienā Timurs tika nogādāts atpakaļ Samarkandā un tūlīt pēc tam Otrajā pasaules karā iestājies pavērsiens... Lai kā arī nebūtu, visiespaidīgākais Timura mauzolejs ir vakarā. Ja paveicas, varat mēģināt sarunāt ar sargu, lai jūs tajā ielaiž. Greznība tad atklājas visā savā krāšņumā, klusuma sajūta ir teju telpiska, ik pa mirklim to pāršķeļot vien baložu spārnu švīkstoņai. Vairāk lasiet: Samarkanda, lietas, kas jāizdara

Kur nakšņot

Samarkandā ir divas Uzbekistānā pazīstamās viesnīcu ķēdes Malika (uzbeku valodā - princese) viesnīcas. Viena, kas atvērusies jau krietni pasen un otra - pavisam jauna. Vēlams nesajaukt, citādi nāksies piedzīvot pamatīgu vilšanos! Savulaik „vecā" Malika skaitījās viena no labākajām un atmosfēras ziņā šarmantākajām Samarkandas viesnīcām, kuras mīnuss bija vien atrašanās vieta - pilnīgā nekurienē, nekur kājām neaiziesi, taču, šķiet, īpašnieki par to īpaši nav rūpējušies kopš atvēršanas brīža. Palagi ir noskretuši, dvieļi pelēki, gultas izgulētas! Savukārt „jaunā" Malika ir pilnīgi cits stāsts - te viss ir svaigs un salīdzinoši gandrīz nevainojams. Grīdu gan, protams, klāj lamināts, bet neesiet piekasīgi... Atrašanās vietai grūti atrast konkurentu - pāris soļus no leģendārā Timura mauzoleja. Vairāk lasiet: Samarkandas viesnīcas

Kur iepirkties

Samarkandas tirgus nesen piedzīvojis rekonstrukciju un kā jau viss jaunais, ir tīrs, pārskatāms un krāsās fantastiski krāšņs. Vienā malā tiek pārdotas „ļepjoškas" - īpašā krāsnī cepta maize, kas Samarkandā esot vislabākā visā Uzbekistānā. Smagāka un glabājoties visilgāk. Tiesa, tās cepšanas noslēpums atklāts netiek, to nodod no paaudzes paaudzē. Atsevišķi stendi ir riekstiem un kārumiem - cukurotām mandelēm un zemesriekstiem. Augļiem, dārzeņiem, rīsiem... Vairāk lasiet: Samarkandas veikali

Kur paēst

Plovs ir vistradicionālākais no uzbeku ēdieniem. Turklāt katrā reģionā atšķirīgs (uzbeku virtuvē esot vismaz 50 dažādu plovu variāciju), tālab, lai izbaudītu tā nianses visā buķetes krāšņumā, vislabāk to nobaudīt katrā no vietām, kurp aizvedis jūsu ceļš. Senās receptes ir nemainīgas jau no 10. un 12. gadsimta. Vissausākais (bet tāpēc ne sliktāks) plovs ir Hivā un Buhārā, jau bagātīgāks Samarkandā, bet vispiesātinātākais Taškentā, kur to pasniedz ar paipalu olām, rozīnēm un, ja gribēsiet nomēģināt, arī zirga gaļas desu. Gandrīz katrā pilsētā ir savs plova centrs, kas dienas vidū (līdz apmēram diviem) mudž kā skudru pūznis. Vietējie, tūristi - raibs jūklis. Samarkandā esot, noteikti vērts iegriezties Ahmadjon Oshpaz - še gatavotajam plovam pilsētā nav līdzvērtīga. Ar zirņiem, burkāniem un dāsnu porciju jēra gaļas tas ir tik pamatīgs, ka diezin vai todien vēl kārosies vakariņas. Kaut nenoliedzami sātīgs, plovs Centrālajā Āzijā jau no seniem laikiem ticis uzskatīts par veselīgu ēdienu. Barojošs, sabalansēts - ar taukvielām, proteīniem, ogļhidrātiem. Taču tas nekad netiek ēsts „pliks", uz galda vienmēr jābūt arī svaigajiem salātiem. Atkarībā no sezonas - gurķiem, tomātiem, sīpoliem, zaļumiem. Un tējai. Pēdējā ir obligāta, turklāt to atnes vispirms un specifiskais tējas dzeršanas rituāls tiek strikti ievērots. Vispirms nacionālajiem ornamentiem rotātā porcelāna tējkanna tiek piepildīta ar vārošu ūdeni, tad ar speciālu karotīti tajā tiek ieliktas tējas lapas, tām uzlejot vēl mazliet verdoša ūdens. Kad tēja jau uzlikta uz galda, saimnieks trīs reizes to ielej pialā un pēc tam atpakaļ kanniņā - tiek uzskatīts, ka tādējādi tēja iegūst aromātiskumu un bagātīgāku garšas buķeti. Kā vēsta šejienes tradīcija, jo mazāk saimnieks jums pialā tējas ielej, jo lielāka ir viņa cieņa un jo ilgāk viņš vēlas būt ar jums kopā. Savukārt, ja pialu pielej pilnu, tā ātri tiek izdzerta un vakars galā...
Vairāk lasiet: Samarkandas restorāni