STRĀDNIEKS INDUSTRIĀLAJĀ RĪGĀ

Kāda bija Rīgas strādnieku ikdiena 19./20.gs. mijā, kad strādāja sešas dienas nedēļā, 10 līdz 12 stundas dienā.

"Pēc oficiālās statistikas 1900. gadā Latvijā bij 478 darba inspekcijai pakļautas fabrikas un rūpnīcas ar 62 000 lielrūpniecības strādniekiem un 121 miljonu rubļu gada produkcijas, no tiem Rīgā 47 000 jeb 76%. No 1890. līdz 1900. gadam viņu skaits Rīgā bij pieaudzis gandrīz trīs reizes.” 

Arveds Švābe, Latvijas vēsture. 1800–1914.

Klusēdami mēs gājām, arvienu soļus paātrinādami, pa ļaužu pārpilno Suvorova ielu gar smirdošajām mājvietām un sudrabā mirdzošajām vitrīnām, pa zaļo koku apakšu cauri kungu pilsētai – turp, kur pelēkā tālē, pašā ielas galā, savu dzīvi dzīvoja smilšainā nomale – mūsu Rīga. [Jānis Grīziņš, Vārnu ielas republika, izd. Liesma, 1973]

Gadsimtu mijā apmaksātu atvaļinājumu gandrīz nebija, dažas dienas varēja izprasīt, sarunāt “uz sava rēķina”. Daži lielie ražošanas uzņēmumi tika slēgti gada nogalē – no 20. decembra līdz 6. janvārim (brīvdienas, protams, nebija apmaksātas).

343,2 rubļi – gada alga (vidēji 1913. g.) 

Augsti kvalificēts strādnieks varēja nopelnīt pat 1300 rubļus. Vecāki mēdza nodot bērnus par mācekļiem, lai tie apgūtu arodu pie fabriku meistariem. Mācības ilga 3–4 gadus. Dienā māceklim maksāja 15 kapeikas (pirmajā un otrajā gadā) un 50 kapeikas (no trešā gada). Rūpnieki prasīja iemaksāt drošības naudu 50 rubļu apmērā vai ieturēja 10% no algas. Arī pieredzējušus strādniekus centās ilgāk noturēt mācekļa statusā, kas ļāva būtiski samazināt algas.

"Saņēmu pasi, kādas pāris nedēļas nostaigāju uz Provodņika kadru nodaļu, kamēr palaimējās tikt "robā". Autoriepu nodaļā palielinājās darba apjoms, laikam gatavojās karam. Norīkoja mani pie "deķiem" (tagad to laikam sauc par protektoru). Riepas augšējo gumijas daļu izgatavoja no vairākām gumijas sloksnēm ar noteiktu platumu un svaru, atkarībā no riepas lieluma. Gumiju griezām strēmelēs no 150-200 milimetru platumā līdz 10 mm virsējā, visu to vajadzēja salīmēt ļoti vienādi un attiecīgi riteņa garumam. Pec tam tie nonāca citā daļā, kur vīrieši lika ritenim virsā ar plato malu un tad vulkanizacijā. Tātad vajadzēja zināt metriskos mērus, tik daudz jau par 4 skolas gadiem iemācījāmies. Karam sākoties, deķu apmērs palielinājās garumā, biezumā un smagumā.” 

Juristes, Latvijas PSR tieslietu ministres Emīlijas Veinbergas (1896–1989) atmiņas, Latvijas Vēstures institūta žurnāls, 2008, Nr. 2. Atmiņas pierakstītas 1981. gadā. Publicēšanai atmiņas sagatavojusi Daina Bleiere.
Foto: Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājums

Lasa avīzes

“Latvijas strādnieks mīlēja vakaros pēc garas dienas darba lasīt avīzi. Balsī. Visai ģimenei. Tauta pilsētas nomalēs pieauga. Avīzes eksemplāru skaits vairojās, un bij laiki, kad abi – kā “Vēstnesis”, tā “Lapa” – bija jāgaida līdz pat kādiem desmitiem vakarā.” (Citēts sociāldemokrātu kustības aktīvists. F. Menders)

Melnās pirmdienas

Saskaņā ar laikraksta “Dienas Lapa” apkopotajiem datiem (1905. gada 20. septembris) vislielākais nelaimes gadījumu skaits Latvijas ražotnēs bija novērojams pirmdienās – 184 nelaimes gadījumi jeb 18,2% no visa nelaimes gadījumu skaita. Iespējams, tāpēc, ka strādnieki bija pārāk “saguruši” pēc svētdienas atpūtas.

“Darba telpas vienmēr bija pilnas ar dzeltenzaļiem, indīgiem tvaikiem. Lai tos kaut drusku dabūtu ārā, bija jātur vaļā logi un durvis, jo ventilācijas nebija. Strādniekiem, kas bija nosvīduši, vajadzēja gan vasarā, gan ziemā strādāt saindētā gaisā un caurvējā.” 

anilīnkrāsu fabrikas “Leopolds Kassels un Ko”
strādnieks J. Sproģis

Slimības, indīgs gaiss un ūdens

Rūpniecības uzņēmumos izplatītas bija ventilācijas problēmas – lai panāktu gaisa cirkulāciju, cilvēki strādāja caurvējā, lietū un sniegā, jo bija izsituši logus un pat caurumus fabriku griestos. Dūmos un putekļos cilvēku nevarēja saredzēt 10 līdz 20 soļu attālumā. 

Izplatīta parādība bija dzeramā ūdens trūkums, tāpēc strādnieki dzēra tā saukto tehnisko ūdeni, kas pienāca no rūpnīcai tuvākajām ūdenstilpēm. Antisanitāro apstākļu dēļ bija izplatītas dažādas slimības.

Avoti:

Arveds Švābe, Latvijas vēsture, 1800–1914, Daugava, 1958.
Latvijas tautsaimniecības vēsture, sastādījis Dr.hist. Gatis Krūmiņš, Jumava, 2017.
Jānis Bērziņš, Latvijas rūpniecības strādnieku sociālais portrets, 1900-1914, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2009.

Attēli:

No Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Rīdzinieku kārumi gadsimtu mijā

No milzīgām tortēm līdz flikerklopsim un ķidu zupai - kas bija rīdzinieku ēdienkartēs gadsimtu mijā?

Rīga bez auto un trolejbusa

Laikā, kad trolejbuss bija vēl tālā nākotnē, Rīgā izmantoja 4 galvenos transporta veidus: zirgu omnibusu, ormani, zirgu tramvaju, tvaikoni.

Vēstures rēbuss

Atmini mīklu! Tās atminējums raksturo cilvēku, no kura lēmumiem bija atkarīgi latviešu un vēl tikai topošās Latvijas likteņi.

Rīgas attīstības laika līnija

Notikumi Rīgas attīstībā, kas palīdzēja tai kļūt par Eiropas līmeņa galvaspilsētu.