Sešdesmitie, brīvības meklējumos

Kamēr daudzi sapņo par sociālismu ar cilvēcisku seju, dažiem ir skaidrs – brīvība ir meklējama un nostiprināma sevī. 

Pie “Kazas”. 1964. gads. Huberts Delle, Imants Reinholds, Juris Zvirgzdiņš, Laura Rītupe un Ieva Brašmane. Foto: Māra Brašmane.

““Kaza” bija nevis nomale, bet centrs, kur visiem satikties un justies droši. Droši – citam ar citu. Mēs bijām iekšēji brīvi! Tur bija līdzīgi domājoši cilvēki, kuri interesējās par mūziku, literatūru, kino utt. Tieši tur mēs pārspriedām pasaules notikumus kultūrā, neraugoties uz dzelzs priekškaru, kas mūs no tās atdalīja. Zināmā mērā tā bija izvēle – un “Kazas” cilvēki nebija izvēlējušies partijas skolas. Tas, kā izrādījās, bija pareizi.
Paldies Dievam!”

No Liānas Langas sarunas ar Māru Brašmani. Manas jaunības pilsēta. Neputns, 2005.

Pārmaiņu laiks, uzdzīvošana un izdzīvošana sešdesmitajos

Kamēr daudzi sapņo par sociālismu ar cilvēcisku seju, dažiem ir skaidrs – brīvība ir meklējama un nostiprināma sevī.

Vecrīga, Vaļņu iela un Pulvertornis, 1963. gads.
Foto: LNB, “Zudusī Latvija”.

“Viņu nākotnei noteikti bija jāripo uz riteņiem, jātraucas pa ceļiem, jāpaceļas gaisā, jālido un jāierauga tālumi. Viņi pat sastādīja sarakstus, kad apciemos draugus svešās pilsētās, traukdamies turp, pieplakuši motocikla stūrei. Viņi bija pirmā paaudze, kura savu dzīvi iedomājās kā pārvietošanos. Brīvība ir tāda substance uz zemes, kurai nav mājvietas, un viņi šim jēdzienam piešķīra jaunu saturu.”

Tālis Tisenkopfs. Ak, laimīgie. Sešdesmito gadu paaudzei, kuras ilgas piepildīja pasauli.
Rīgas Laiks, 2004. gada februāris.


Rīga, tramvaja līnijas galapunkts Jāņa Asara ielā, 1965. gads.
Foto: LNB, “Zudusī Latvija”.

"Sešdesmitie acīmredzot vēl bija skaidri definējamu ideoloģiju laikmets, kad varēja meklēt sociālisma cilvēcisko seju, varēja ar šo seju attapties dubļos vai pat pie sasistas siles. Bet “sešdesmitie bija nepieredzētu sociālo pārmaiņu laikmets. Tos raksturoja emancipācija un atļaušanās. Iepriekšējās desmitgades sapni par omulīgu dzīvi priekšpilsētā tagad nomainīja utopiska alternatīvo dzīvesstilu vīzija. Atskārtuši iepriekšējās paaudzes kļūmes, strauji urbanizēto rietumvalstu jaunie ļaudis tagad aicināja uz labāku pasauli”.”

Pēteris Bankovskis. Vēlreiz par sešdesmitajiem. Rīgas Laiks, 2004. gada oktobris. Rakstā citēts teksts no Decorative Art, 60’s. A source book edited by Charlotte & Peter Fiell. 

Rīga, Turgeņeva iela, 1965. gads. Foto: LNB, “Zudusī Latvija”. 

“Tas bija jauncelsmes laiks, atgūšanās pēc kara, represijām un izsūtījumiem, cerības uz labāku dzīvi. Darbs noritēja kolhozos, sovhozos, rūpnīcās un kantoros. [..] Darba ētika, ko latvieši iemācījās no vāciešiem un ko uzturēja arī ulmaņlaika autoritārās jauncelsmes gars, pastāvēja vēl kādu laiku pēc kara. [..] Taču, padomju režīmam ieilgstot, darba tikums neglābjami zuda. Darba izviršana, tā pārvēršanās par slinkošanu, loderēšanu un dzeršanu Latvijā attīstījās vēlāk – 70. gados.”

Tālis Tisenkopfs. 1962. gada diena Latvijā.
Rīgas Laiks, 2004. gada jūlijs. 

“Faktiski 60. gados sākās latviešu īstā sovjetizācija. Tas notika tā, ka cilvēkiem tika nolaupīti pozitīvi un negatīvi mērķi, ja ar pirmajiem saprotam iekšējus būtiskus attīstības dzinuļus, bet ar otrajiem – nicinājumu pret okupāciju, “krievu sistēmu”, riebumu pret savu padevību. [..] Situāciju, kurā trūkst pozitīvu un negatīvu dzinuļu, latvieši sauc pierastā vārdā – par izdzīvošanu, un tai ir ārlaulībā no sveša brutāla tēva dabūts bandu bērns – kolaboracionisms. 60. gadi bija laiks, kas institucionalizēja šo māsiņu un brālīti latvieša apziņā.”

Tālis Tisenkopfs. 1962. gada diena Latvijā. 
Rīgas Laiks, 2004. gada jūlijs.


Rakstnieka Jura Zvirgzdiņa atmiņu fragmenti par “Kazu”

“1962. gada septembrī es nejauši ieklīdu mazā kafejnīciņā Vaļņu ielā. Tur priekšā sēdēja Sandris Rīga, Aivars Neibarts – abi no mana dzimtā Torņakalna – un Juris Tīfentāls no Avotu ielas. Piesēdos klāt un tā arī paliku sēdēt “Kazā” līdz pat slēgšanai 1970. gadā.”

Pie “Kazas”. 1964. gads. Foto: Māra Brašmane.
Huberts Delle, Imants Reinholds, Juris Zvirgzdiņš, Laura Rītupe un Ieva Brašmane. 

“Nezinu, vai kāds ir pētījis, kāpēc kāda vieta – laukums, teātris, kafejnīca – pēkšņi kļūst par enerģētisku centru, kāpēc dadaisti 1916. gadā pulcējās tieši Voltēra kafejnīcā, kāpēc franču eksistenciālisti izvēlējās Senžermēndeprē, kāpēc provinciālajā Panevēžā sešdesmitajos dzima modernākais lietuviešu teātris, kāpēc Viļņā visi (pārspīlējums) sēdēja “Nēringā”, bet Ļeņingradā – “Saigonā” (kā septiņdesmitajos rakstīja padomju prese – tur (“Saigonā”) izaugušas jau vairākas dīkdieņu paaudzes), kāpēc Rīgā par šādu centru kļuva “Kaza”. Pirmkārt, telpa nedrīkst būt pārāk liela, tas traucē domu apmaiņai. [..] Ne “Saigona”, ne “Nēringa”, ne “Kaza” nebija pārāk liela, tās neatradās pagrabos (tas vairāk piestāv sazvērnieku mitekļiem), ne pārāk tālu no pilsētas centra, tās (kafejnīcas) nedrīkst būt pārāk dārgas un prestižas, bohēma parasti nav naudīga…”

Vaļņu iela, Vecrīga. 60. gadi. Foto: Māra Brašmane.

““Kaza” atbilda visām šīm prasībām – necila telpa ar 8–10 galdiņiem, lete, kafijas automāts “Casino” (no šejienes arī neformālais nosaukums “Kaza”), skats uz vēsturisko Vaļņu ielu – kādreizējo Rīgas pilsētas robežu, eja cauri pagalmiem uz toreizējo Padomju (tagad Basteja) bulvāri, vēl no ēkas celšanas, ja nemaldos, saglabājusies flīzīšu grīda, blakus namā, kā liecināja zīme, kāda ar radioaktivitāti saistīta laboratorija un uzraksts ēkas zelminī – SOLI DEO GLORIA. Un – kafija par 9 kapeikām, dubulta – par 15… Vēl – smēķēšanas liegums, kas nekaunīgi tika ignorēts (kā pasīva pretošanās forma!?).”

“Kas tad bija pastāvīgā “Kazas” publika, kas bija tās štamgasti? Pēc kādiem kritērijiem tie rekrutējās (varbūt strukturējās?)? Bija tuvējo Mākslas akadēmijas studentu un “rozentāliešu” grupiņa, bija no “lietišķajiem”, bija kurlmēmo kompānija, bija neliela esperantistu/tūristu brālība, bija poēti, topošie mākslinieki, kas studijas oficiālajās mācību iestādēs uzskatīja par liekām, reizēm ieklīda kāds aktieris (publika šeit taču bija!), kāds no konservatorijas.”

Foto: Māra Brašmane.

“Nē, tie nebija zemē nosviesti gadi, šodien es ne par kādu naudu (kam šodien būtu vajadzīgi padomju rubļi? Joks.) nemainītu tos astoņus gadus, ko pavadīju “Kazā”. Protams, ne visi izturēja šo bohēmas dzīvi – dažus salauza čeka, citi nodzērās, vēl citi, noguruši no šīs relatīvās brīvības, atgriezās, jā, kur? Reālajā dzīvē ar visām no tā izrietošajām sekām… Kāds tas būtu, kā tagad saka, tas sausais atlikums? [..] Par sevi – vismaz man “Kazā” pavadītie gadi deva ja ne brīvību, tad tās ilūziju, un kurš spēj tās strikti nodalīt? Man bija draugi, daudzi vēl ir pie dzīvības, bija sarunas, svētki, bija jaunība. Žēl, ka jūs toreiz pagājāt garām tām durvīm Vaļņu ielā, kur tagad tirgo ekskluzīvus apavus. Beigšu ar Pola Makartnija (sera Pola – ha, ha! – te iesmejas “Kazas” gars) vārdiem: “Mēs nekad neesam mācījušies par arhitektiem, gleznotājiem vai rakstniekiem, mēs mācījāmies būt. Tas arī viss.”

“Brīvība, kā es to saprotu, parādās tur, kur cilvēki ir brīvi no jebkādas cīnīšanās par brīvību.
Es neticu, ka viņi tādi bija, bet Brašmanes fotogrāfijās viņi tādi ir.”

Inese Zandere. Ja ainava sastāv no miglas un cilvēkiem. Recenzija par Māras Brašmanes grāmatu “Manas jaunības pilsēta” (“Neputns”, 2005). Rīgas Laiks, 2005. gada aprīlis.

Tikmēr Rīgā un Latvijā...

1960

Atklāts Kundziņsalas tilts.

Tiek nodota ekspluatācijā Rīgas Centrālā dzelzceļa stacija
(1. kārta – pasažieru un tehniskās telpas). 

 Foto: LNB, “Zudusī Latvija”.

1961

Tiek atklātas divas jaunas trolejbusa līnijas – 7. uz Āgenskalnu un 9. uz Buļļu ielu.

1962

Tiek svinēta Oktobra revolūcijas 45. gadadiena. 

VEF naktī. Foto: LNB, “Zudusī Latvija”.

1963

Rīgā ciemojas Jurijs Gagarins (pa ceļam uz Kubu un Meksiku).

Vagonu rūpnīcā uzbūvē pirmo dīzeļvilcienu PSRS.

1964

Uzbūvē Rīgas autoostu. 

Foto: LNB, “Zudusī Latvija”.

Uzbūvēts Rīgas Politehniskā institūta (tagad RTU) laboratoriju korpuss Rīgā, Kaļķu ielā 1a. 2000. gadā ēku nojauca, lai atbrīvotu vietu Rātsnama atjaunošanai vēsturiskajā vietā.

Foto: LNB, “Zudusī Latvija”.

1965

Esplanādē (tolaik – Komunāru parks) notiek pirmās Dzejas dienas, tiek svinēta Raiņa 100. dzimšanas diena un atklāts Raiņa piemineklis.

Nodod ekspluatācijā Rīgas sporta manēžu. 

Foto: LNB, “Zudusī Latvija”.

1966

Koka ēkas Brīvības ielā 75 un 77. Šajā vietā drīz sāksies Dailes teātra būvniecība (arhitektes Martas Staņas projekts, teātri atklāja 1977. gadā).

Foto: LNB, “Zudusī Latvija”.

1967

Atklāj Salaspils memoriālu.

Notiek Jāņa Streiča filmas “Kapteiņa Enriko pulkstenis” pirmizrāde.

1968

Vasaras olimpiskajās spēlēs par olimpisko čempionu šķēpmešanā kļūst Jānis Lūsis.

Latvijā sāk rādīt krāsainas TV pārraides (sākotnēji tikai retranslē Maskavas Centrālās TV raidījumus).

1969/70

Darbu sāk Bolderājas koksnes kompleksās pārstrādes kombināts.

Tiek nojauktas koka ēkas Brīvības ielā, sagatavojot viesnīcas “Latvija” būvlaukumu.

Viesnīcas “Latvija” jaunbūve, 1970. gads. 

Foto: LNB, “Zudusī Latvija”.

Avoti:

Jura Zvirgzdiņa raksta oriģinālteksts pilnā apjomā publicēts žurnālā “Studija”, 2004. gada augusta/septembra numurā. Manas jaunības pilsēta. Neputns, 2005.
Žurnāla “Rīgas Laiks” 2004. gada februāra, jūlija un oktobra numuri.

Attēli:

No Māras Brašmanes privātā arhīva.
Latvijas Nacionālā bibliotēka, krājums “Zudusī Latvija”.

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

“Kaza” zīmē

Abstraktie, sirreālie un dadaistiskie “kazistu” mākslas meklējumi.

Paaudzes portrets

Intervija ar režisori Laimu Žurginu par topošo filmu “Kaza kāpa debesīs”.

Tiesības uz vientulību tukšā kafejnīcā

Leģendārās kafejnīcas ikdiena, apmeklētāji un interesanti atgadījumi pašu “kazistu” atmiņās.