Dailes tandēms

Smiļģa līdzgaitnieki – konsultanti, kas palīdzēja radīt viņa teātri

Viens no Eduarda Smiļģa jauninājumiem teātrī bija konsultantu sistēma. Tā apvienoja dažādu mākslas nozaru meistarus, kuri katrs atbildēja par savu jomu, iekļaujoties izrādes autora – inscenētāja – noteiktajā pamatvirzienā. Tika radīts arī suverēns skatuves mākslas teorētiķa postenis. To kā pirmais ieņēma Jānis Muncis, kuram vēlāk sekoja Oto Skulme un Ģirts Vilks. Pirmais mūzikas konsultants bija komponists Burhards Sosārs. Īpaši nozīmīgu vietu Dailes teātra radošajā komandā jau no pirmās sezonas ieņēma Felicita Ertnere – ritma un plastikas konsultante. Viņa vienīgā no pirmajiem konsultantiem palika Dailes teātrī līdz mūža beigām.

“Vadot mēģinājumu, Eduardam Smiļģim patika sēdēt savu konsultantu vidū. Vienmēr kāds bija viņam blakus: gan scenogrāfs, gan mūzikas un kustību konsultants, gan gaismas un trokšņu meistars laiku pa laikam saņēma viņa norādījumus. Viņš labprāt uzklausīja arī kādu ierosinošu domu un, ja atzina to par labu, tūlīt realizēja. Smiļģim tikai nepatika, ja skaļi, visiem dzirdot, izteica ierosinājumu, jo viņš gribēja to realizēt pats.”

Ērika Ferda. Dejā un kustībā.  Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās, dokumentos, vēstulēs, atziņās. Sastādījis Māris Grēviņš. 199. lpp.

Jānis Muncis

Jānis Muncis. Rīga, 1925. gads. Foto: KLIO (Vilis Rīdzenieks)

  • Scenogrāfs, mākslas teorētiķis, vēlāk arī režisors un dramaturgs.
  • Strādājis dažādos teātros Rīgā (no 1910. gada) un Krievijā (no 1915. līdz 1919. gadam).
  • Kopā ar Eduardu Smiļģi 1920. gadā izveidoja Dailes teātri.
  • Strādāja par Dailes teātra dekoratoru no 1920. līdz 1926. gadam un no 1932. līdz 1940. gadam.
  • Par uzveduma maketu un dekoratīvajiem metiem mākslas izstādē Parīzē ieguva “Grand Prix” balvu 1925. gadā, kā arī zelta medaļu 1937. gadā.

“Lugu sagatavošana bija jāsteidz, jo sākuma gados Dailes teātris vienmēr bija līdzekļu trūkumā. Dekorācijas un kostīmi tika gatavoti no pārvārītiem veciem Rīgas Jaunā teātra dekorāciju audekliem. Un bieži, kad vakarā dekorāciju darbnīcā tikai kāds līmes katls vārījās, tad, ieejot tur rītā, uz grīdas nebija brīvas vietas, kur soli spert, – viss bija noklāts ar jaunām, uzgleznotām dekorācijām un kostīmu zīmējumiem, oda pēc līmes un cigarešu dūmiem, un Muncis ar savu palīgu Jāni Bērzu bija izspūruši un pelēki.”

Zuzannas Munces atmiņas Anšlavs Eglītis, Jānis Muncis. Anšlava Eglīša un Zuzannas Munces apcerējumi. Shippenville (Pensilvānija), Upes kalna apgāds (The River Hill Press), 1961, 11. lpp.

Scenogrāfija:

Skats no izrādes “Hamlets” Dailes teātrī.Pirmizrāde 1922. g. 19. janvārī. Režisors Eduards Smiļģis, scenogrāfs Jānis Muncis. No kreisās: Horācijs – Jānis Mārsietis, Hamlets – Eduards Smiļģis, Kapracis – Emīls Mačs. Foto: Kārlis Bauls. Attēls no Jāņa Akuratera materiāliem.

Skats no izrādes “Dzeltenais ģērbs”. Režisors Eduards Smiļģis, scenogrāfs Jānis Muncis. Pirmizrāde 1923. gada 1. martā.

Kostīmu skices:

Jāņa Munča kostīmu skices Annas Brigaderes lugas “Sprīdītis” iestudējumam Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātrī. No kreisās: Sīkstulis, Milzis Lutausis, Sīkstuļa kalpone. 1924. gads. Papīrs dublēts uz audekla, zīmulis, akvarelis. Sīkstulis – Mārtiņš Vērdiņš, Sīkstuļa kalpone – I. Bērziņa, Milzis Lutausis – E. Simsons. Režisors Eduards Smiļģis, scenogrāfs Jānis Muncis. Pirmizrāde 1924. gada 25. decembrī.

Jāņa Munča kostīmu skices Bernarda Šova lugas “Cēzars un Kleopatra” iestudējumam Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātrī 1924. gadā. Arfas spēlētāji, Astrālās dejas dejotāja, Vecais muzikants. Papīrs dublēts uz kartona, zīmulis, tempera. Pielīmēti 2 auduma paraugi.Režisors Eduards Smiļģis, scenogrāfs Jānis Muncis. Pirmizrāde 1924. gada 20. novembrī.

Oto Skulme

Oto Skulme 60. gadu sākumā

  • Beidzis Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas dekorāciju glezniecības klasi Pēterburgā 1914. Gadā.
  • Strādājis Nacionālajā teātrī par dekoratoru (no 1920. līdz 1921. gadam).
  • No 1926. līdz 1947. gadam Dailes teātra galvenais dekorators.
  • Bijis Rīgas mākslinieku grupas biedrs, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas mācībspēks un rektors, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.

“Kā daudzi jaunu ceļu cirtēji mākslā, kas aiziet tālu priekšā savam laikam, Smiļģis dažā ziņā bija vientulis arī daiļradē. Savas fantastiskās ieceres viņš iznēsāja klusībā, ne ar vienu nedaloties. Iepazīstināja ar tām tikai tad, kad inscenējuma plāns jau bija gatavs.Izņēmums bija vienīgi Oto Skulme. Pretēji pirmajam Dailes teātra scenogrāfam J. Muncim, kura pašmērķīgie skatuves konstruējumi bieži nesaskanēja ar inscenētāja nolūkiem, Oto Skulme prata iejusties Smiļģa fantāzijas lidojumos un ietvert tos skatuves izveidojumā. Skulmem Smiļģis savas ieceres atklāja dažkārt jau pašā iedīglī un ar Skulmes piezīmēm rēķinājās.” 

Gustavs Žībalts. Eduards Smiļģis darbā.
Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās, dokumentos, vēstulēs, atziņās. Sastādījis Māris Grēviņš. 99. lpp.

Scenogrāfija:

Felicita Ertnere 

Felicita Ertnere

  • Ritma un plastikas konsultante, kopš 1936. gada arī režisore.
  • Beigusi P. Leshafta Augstāko sieviešu kursu vispārizglītojošo nodaļu un P. Leshafta Fiziskās audzināšanas institūtu.
  • Beigusi Sofijas Aueres ritmiskās vingrošanas un plastikas studiju.
  • Dailes teātrī kļuva par uzticamāko Smiļģa līdzgaitnieci un ideju īstenotāju.
  • Vienīgā no pirmajiem konsultantiem palika Dailes teātrī līdz mūža beigām.

“Smiļģa teātra bez Ertneres vienkārši nebūtu. Viņš bez Felicitas Ertneres vienkārši nobrauktu, sadragātu, saspridzinātu aktierus. Viņi nenonāktu līdz pirmizrādei, jo jau pirmajos mēģinājumos būtu pārtērējuši fiziskos un psihiskos spēkus. (..) Tā ir liela likteņa labvēlība, ja ir tāda Felicita Ertnere.”

Mudīte Šneidere.
Eduards Smiļģis. Trejgalv’s. 115.–116. lpp.

Burhards Sosārs

Burhards Sosārs 1930. gadā. Foto: KLIO (Vilis Rīdzenieks). Attēla apakšmalā B. Sosāra autogrāfs un veltījums Teātra muzejam 1930. gada 15. jūnijā.

  • 1914. gadā Rīgā beidzis Serkova reālskolu, mācījies Gižicka mūzikas skolā, pie T. Lembas apguvis klavierspēli.
  • Mācījies Pēterburgas konservatorijā (no 1915. līdz 1919. gadam).
  • 1912. gadā pirmo reizi pildīja pianista un koncertmeistara pienākumus Rīgas Jaunajā teātrī.
  • 1915. gadā kļuva par Rīgas Jaunā teātra muzikālās daļas vadītāju.
  • Studiju gados Pēterburgā aktīvi darbojās Pēterpils Latviešu strādnieku teātrī, vadīja latviešu biedrības kori.
  • 1921. gadā sāka darboties Dailes teātrī kā diriģents un komponists.
  • 1922. gadā iestājās Drēzdenes konservatorijā.
  • Pazīstamākie skaņdarbi – “Kavalieru gads” un “Āksta dziesma” no Dailes teātra izrādēm “Gesta Berlings” un “Āksts”.

“Mūzikas konsultants Burhards Sosārs pēc savas dabas un uzvedības bija pilnīgs pretstats Smiļģim: iejūtīgs, iekļāvīgs, kluss, pieklājīgs, labi audzināts, savaldīgs. Un Smiļģis viņu arī bieži strādināja. Burhards Sosārs, visu mēģinājumu laiku sabijis teātrī, strādājis ar orķestri, atsevišķiem solistiem, kori, vakarā ir atkal klāt izrādē, diriģē. Tādu izrāžu, kurās nav mūzikas, tolaik nebija nemaz vai tikpat kā nemaz.”

Emīlijas Bērziņas atmiņas
Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās, dokumentos, vēstulēs, atziņās. Sastādījis Māris Grēviņš. 100. lpp.

Ģirts Vilks

Ģirts Vilks, 1930.-1940.gadi. Foto: Rafaels Izaksons (Raphael Isackson).

  • Scenogrāfs un ilustrators.
  • Mācījies Liepājā Baumaņa studijā (no 1934. līdz 1936. gadam).
  • Studējis Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē (no 1941. līdz 1944. gadam).
  • Debitēja Dailes teātrī 1941. gadā ar N. Gogoļa “Revidenta” uzvedumu.
  • Līdz 1968. gadam bijis mākslinieks, arī galvenais mākslinieks (no 1947. gada).
  • Vairāk nekā 150 teātra izrāžu scenogrāfijas autors.
  • Nodarbojies ar plakātu zīmēšanu un grāmatu ilustrēšanu.

“Režisoram ar dekoratoru vajadzīgs dziļš kontakts. Eduardam Smiļģim imponēja drošie, trauksmainie telpas risinājumi. Ģirts Vilks telpu risina kā dzīvu organismu, kas pulsē, telpa ļoti stipri mainās. Ģirta Vilka un Smiļģa personā satikās divu lielu meistaru fantāzijas lidojumi. No karstajiem strīdiem, dzīves izpratnes radās vide, laikmets, žanrs.” 

Felicita Ertnere par Ģirtu Vilku. Venta Vecumniece. Dailes ugunij rada… Par Dailes teātra aktieriem – atmiņas, sarunas, apceres, dienasgrāmatas. 500. lpp.

Scenogrāfija:

Ģirta Vilka dekorāciju mets V. Šekspīra lugas “Hamlets” iestudējumam Dailes teātrī. Pirmizrāde 1959. gadā. Režisors Eduards Smiļģis.

Skats no izrādes “Spēlēju, dancoju” Dailes teātrī. 1956. gads. Režisors Eduards Smiļģis. 

Tērpu skices:

Ģirta Vilka kostīmu skices Aspazijas lugas “Vaidelote” iestudējumam Dailes teātrī. Karalis Oļģerts un karaliene Uļjana. 1958. gads. Papīrs, akvarelis, zīmulis. Pirmizrāde 1958. gada 21. augustā. Režisors Eduards Smiļģis.

Attēli:

No Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma

Avoti:

Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās, dokumentos, vēstulēs, atziņās. Sastādījis Māris Grēviņš. Rīga, Liesma, 1974.

Ģirts Vilks: glezniecība, scenogrāfija, grafika. Reprodukciju albums, Miķeļa Ivanova teksts, Rīga, Liesma, 1968.

Venta Vecumniece. Dailes ugunij rada… Par Dailes teātra aktieriem – atmiņas, sarunas, apceres, dienasgrāmatas. Rīga, Zinātne, 2003.

Mudīte Šneidere. Eduards Smiļģis. Trejgalv’s. Rīga, Jumava, 2010.

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Munča teātris

Scenogrāfa Jāņa Munča skices, kas atdzīvināja Smiļģa izrādes

Tāds raksturs dzimst pa simts gadiem

Mīlēts, apbrīnots, reizēm nīsts un nesaprasts. Eduards Smiļģis laikabiedru atmiņās

Ir jādeg, lai būtu gaišs

Spožākās Eduarda Smiļģa režisētās izrādes