Literatūras vēsture: zelta laikmets

No “Mērnieku laikiem” līdz “Zeltam” – idejas, personības, vēsturiskais konteksts, nozīmīgākie teksti.

LEKTORS

Viesturs Vecgrāvis, literatūrvēsturnieks, LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesors

LATVIEŠU RAKSTNIECĪBA (lekcijas konspekts)

Latviešu kultūras, tostarp rakstniecības, veidošanās šajā posmā noris agresīvas pārkrievošanas apstākļos skolās, vienlaicīgi veidojoties plašākai nacionāli domājošai latviešu inteliģencei un ekonomiski aktīvāko slāņu saimnieciskajai patstāvībai. Latviešu rakstnieku darbi līdz 1905. gada 17. oktobrim pakļauti iepriekšējai cenzēšanai, pēc tam to izdevējus par „sociāli kaitīgu” darbu iespiešanu varēja represēt pat ar cietumsodu. (K. Skalbe) Novitātes 90. gadu rakstniecībā sākas reālisma (Jaunā strāva, Jansona referāts, Zeiferta aktivitātes, Blaumaņa noveles un traģēdija (bēdu luga) „Pazudušais dēls”) un romantisma (Aspazijas „Vaidelote”, Poruka „Pērļu zvejnieks”, abu dzeja, vēlāk – Raiņa “Tālas noskaņas zilā vakarā”) iespaidā.

Latviešu rakstniecība raksturota kā žanru un virzienu aspektā lēcienveidīgā attīstībā esoša rakstniecība, kas, pamatos balstoties uz 19. gadsimtā kultūras pasaulē dominējošajiem virzieniem – romantismu un reālismu, integrē arī naturālismu, impresionismu, simbolismu, jūgendstilu, neoklasicismu, kopumā posma nobeigumā izvēršoties par mākslinieciski polifonisku, nereti arī par opozicionāru literāro ainavu, konfliktējot reālismam un modernisma virzieniem. Līdz 1905. gadam latviešu literatūras attīstība gandrīz pilnībā noris reālisma un romantisma ietvaros, pēc tam krasi pieaugot dažādiem modernisma strāvojumiem, paralēli pilnveidojoties arī reālismam, tajā nereti iekļaujot arī modernismam raksturīgus vēstījuma un stila paņēmienus.

Žanriskajā aspektā šajā posmā krasi palielinās oriģinālo epikas (romānu) un lirikas grāmatu skaits, līdztekus aktīvi sevi apliecinot arī īsajai prozai un liroepikai. Mazāk izdotas lugas, to autoru vidū tikai daži nozīmīgi. Īpaši palielinās interese par liriku, kurā izpaužas aktīvi sociālā taisnīguma un nacionālās identitātes meklējumi. Liela nozīme šajā eiropeizēšanās procesā ir literārās periodikas pieaugumam un tās aktīvai lasīšanai. Periodikā vienlaikus ar oriģināldarbiem intensīvi publicē arī cittautu klasiskos un modernos darbus latviešu valodā.
Reālisma virzienu pārstāv novelists un dramaturgs R. Blaumanis, A. Deglavs, kā arī Zeiboltu Jēkabs, J. Purapuķe, A. Niedra, īsprozā – E. Birznieks-Upītis, A. Brigadere, A. Saulietis, J. Poruks, J. Akuraters. Romantisko un neoromantisko virzienu pārstāv Aspazija, J. Rainis, V. Plūdonis, K. Skalbe, F. Bārda, J. Akuraters. Modernismu tiecas ieviest V. Eglītis, E. Virza, Fallijs, H. Eldgasts, K. Jēkabsons.

Noveles un stāsta žanru pārstāv ļoti talantīgi rakstnieki, kuri var rotāt jebkuru tā laika Eiropas nacionālo rakstniecību, – A. Brigadere, A. Saulietis, J. Akuraters, E. Birznieks-Upītis, A. Upīts, K. Štrāls, V. Eglītis. To vidū tomēr izceļami divi spilgti pretstati – mūsu reālpsiholoģiskās īsprozas meistars R. Blaumanis un romantisko varoņu cildinātājs, raksturīgu laikmeta tipāžu tēlotājs J. Poruks. Iespaidīgus romantiski liriskus garstāstus saraksta J. Poruks („Pērļu zvejnieks”), J. Akuraters (‘’Kalpa zēna vasara” un „Degošā sala”) un J. Jaunsudrabiņš („Vēja ziedi”). Rodas pirmie turpmākajā latviešu literatūrā ļoti būtiskie bērnības atmiņu tēlojumi (Doku Ata „Mans dzīves rīts”, V. Plūdoņa „Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas”, J. Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas” pirmā daļa). Īpašas šajā posmā ir K. Skalbes pasakas („Ziemas pasakas”). Romāna žanrā nozīmīgi autori ir A. Deglavs (pirmais naturālistiskais romāns „Zeltenīte” un kultūrvēsturiskais romāns „Rīga”), Zeiboltu Jēkabs („Ūdens burbuļi”), A. Niedra (pirmais ideju romāns „Līduma dūmos”), J. Purapuķe („Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”), A. Upīts („Jauni avoti”, „Sieviete”, „Zelts”), J. Jaunsudrabiņš („Aija”, pirmā daļa). Modernistisku romānu „Zvaigžņotās naktis” ar plašu programmatisku priekšvārdu saraksta H. Eldgasts.

Arī dzejā un liroepikā ir daudz talantīgu autoru. Vairākus gadus pēc autora nāves izdod E. Veidenbauma dzeju, romantiski aizrautīgus un bērna izjūtām veltītus krājumus publicē Aspazija („Sarkanās puķes”, „Saulains stūrītis”, „Ziedu klēpis”), liroepikas žanrā klasiskus un modernistiskus darbus rada V. Plūdonis („Rekviēms”, „Divi pasaules”, „Atraitnes dēls”, „Fantāzija par puķēm”), par izcilāko latviešu lirikas autoritāti kļūst J. Rainis (“Tālas noskaņas zilā vakarā”, „Gals un sākums”), elēģiskā romantisma žanrā unikāls ir J. Poruks, latvisko dabas apceres un vienkāršo lietu kultu akcentē K. Skalbe („Sirds un saule”), intīmi klusinātu mīlas liriku un filozofisku refleksiju kultivē F. Bārda („Zemes dēls”). Pēc 1905. gada konservatīvās publikas sašutumu rada E. Virzas erotiskais „Biķeris”, kā arī V. Eglīša simboliskais krājums „Elēģijas” un neoklasicisma manierē veidotais „Hipokrena”.

Mazāk ievērojama ir drāma. Tajā uz vispārējā fona izceļas Aspazija („Zaudētās tiesības”, „Neaizsniegts mērķis”, 1905. gadā „Sidraba šķidrauts”) un Rainis („Uguns un nakts”, „Zelta zirgs”, „Indulis un Ārija”, „Jāzeps un viņa brāļi”). Bērnu un jaunatnes lugu žanrā izcila ir A. Brigadere („Sprīdītis”, „Princese Gundega un karalis Brusubārda”), respektējama arī luga „Raudupiete”.

Ievērojama ir periodikas loma latviešu literatūras modernizēšanā. Vispirms P. un H. Zālīšu vadītais „MVM”, kura redakcijā strādā Blaumanis, Poruks, Aspazija, Deglavs, tad pēc 1905. gada modernistu žurnāli „Dzelme”, „Zalktis”, „Vērotājs”, kā arī neitrālais „Austrums” (līdz 1905. gadam). Tieši periodikā ir daudz cittautu klasikas un moderno autoru latviskojumu. Amplitūda – no Šillera, Gētes, Lesinga, Puškina, Ļermontova līdz Zolā, Strindbergam, Māterlinkam, Brjusovam, d’Annuncio, Hamsunam. Pēdējam ir liela ietekme uz latviešu liriskās prozas veidošanos (Jaunsudrabiņš, Akuraters).

MATERIĀLI

Erudīcijas tests – cik labi tu viņus pazīsti?

10 jautājumi par un ap literatūras klasiķiem.

Sveiks lai dzīvo!

Rakstnieki, dzejnieki, žurnālisti, mūziķi un politiķi sumina Jāni Akurateru viņa literārās darbības četrdesmitgadē.

Literatūras periodika gadsimtu mijā

Laikā, kad latviešu literatūra sāka strauji sazarot, veidojās pirmie literārie žurnāli – tos veidoja, tajos publicējās nākamie latviešu literatūras klasiķi.

Vaidelotes grāmatplaukts

Klasikas izlase – 30 laiku pārdzīvojuši teksti, latviešu literatūras “sakņotne”.

Latvieši ienāk Eiropas literatūrā

Kā 19. gs. nogalē tapa un attīstījās latviešu literatūras pamats, kas interesēja, satrauca tā laika rakstniekus – skaidrojam 18 klasiķu portretējumos.