Desmit

Desmit autori par iziešanu no mājām, par aizbraukšanu – uz Vāciju, Zviedriju, tad tālāk – Ameriku, Austrāliju, Kanādu, par pasauli, kuras vairs nav.

Konstantīns Sventeckis,

“Uz dzīves rata”

“No visām pamestām sētām skanēja žēli govju māvieni, skanēja zirgu zviedzieni un suņu gaudošana. Ļoti bieži laukos klīda vairs nevienam nepiederoši lopi. Viņu saimnieki bija devušies ceļā, līdzi paņemot tikai visnepieciešamāko mantu un vienu vai divas gotiņas. Visa cita manta, māja, iedzīve un lopiņi palika uz vietas. Aizbraucot saimnieki bija atvēruši laidara durvis un ļāvuši lopiņiem izklīst savā vaļā. Lopiņi klīda pa labības laukiem un meklēja jaunus saimniekus. (..)



28. septembris mums visiem ir vēsturiska diena. Savā grūtajā bēgļu ceļā, divos mēnešos un piecās dienās, esam izbraukuši cauri Latgalei, līku loču izbraukājuši visu Vidzemi un šodien sasniedzam Latvijas galvas pilsētu Rīgu. Atstājot mājas, taču domājām tikai drusku pabraukt tālāk no frontes, lai pēc dažām dienām atgrieztos atpakaļ. Jā, arī tagad turpinām “tikai drusku pabraukt tālāk no frontes”. Fronte seko mums uz pēdām. Tagad zinām, tā turpināsies vēl tālāk. (..) Esam iekļuvuši lielajā dzīves ratā. Nav vairs apstājas, nav savas izvēles.”

Jānis Jaunsudrabiņš,

“Es stāstu savai sievai”

“Savilkuši ar veļas auklu retu ilksis cik iespējams cieši kopā, mēģinājām lēnām kustēt uz priekšu. Es liku krūtis pret sasējumu, ar rokām turēdamies pie stingri savilktajām atsējām, un nu tikai nojautu, ka zirgam, kaut arī pa asfaltētu šoseju, nebūt nebija tik viegli pavilkt vezumu, kā mēs to domājām. Nebūtu tu no visa spēka stūmusi, es nebūtu necik tālu ticis. Arī tā jau pēc simts soļiem man sāk spraukties karstas adatas no ādas, un vēl pēc simta es jau apstājos un slaucīju sviedrus. (..)
Jānis Jaunsudrabiņš siena vākšanas darbos.
1936. gads. 

Mēs stāvējām un pacietīgi vērojām vezumus. Mēs mēģinājām pēc acumēra noteikt, cik tie viegli vai smagi. Daži zirgi tikko izpērās no smiltīm. Kad tie tika uz šosejas, braucēji uzsmaidīja visai pasaulei. Mēs tomēr neuzdrošinājāmies šiem laimīgajiem tuvoties ar savām bēdām un piedāvāt mūsu ratus piekabināšanai, jo redzējām, ka šī laimes sajūta bija pārāk personīga un dibinājās vienīgi uz tikko pārvarētajām grūtībām. Turpretī tie, kas viegli smilšu upi bija pārpeldējuši, taisīja tik raižu pilnas sejas, ka mums ātrāk vajadzēja piedāvāt tiem savu palīdzību, nekā gaidīt no viņiem.

Tā šie cilvēki brauca un aizbrauca. Arī mēs nepalikām uz vietas. Bijām tomēr stingri apņēmušies tagad katru garām braucēju uzrunāt un lūgt kādu gabaliņu palīdzēt uz priekšu tikt, lai varētu kaut cik atpūsties. Jo ceļš visu laiku gāja mazliet pret kalnu un mums kā lēnākajiem nācās turēties tik tālu gar malu, ka nereti noslīdēja no asfalta ne tikai divi riteņi, bet visi četri. Tādā gadījumā vajadzēja pūlēties visiem spēkiem, lai tiktu atkal uz cieta ceļa. Sviedrus mēs vairs neslaucījām, ja būtu gribējuši to darīt, tad bija jāmeklē, vai nav kādā pieietamākā paunā peldu palags. Šad un tad mēs tikai apstājāmies, novilkām ar delnu gar acīm un klusēdami atpūtāmies.”

Mārtiņš Zīverts,

“Pēdējā laiva”. “Kurzemes krastā Jūrkalnē 1944. gada novembra pēdējās dienās.”

“Maruta: Bet padomā, Žanīt: ko mēs šeit vairs jaudājam darīt? Sveši karapulki nomīda mūsu laukus un samin mūs pašus.

Žanis: Tā tas vienmēr bijis. No visām pusēm allaž esam kauti un nīcināti. Un tomēr mēs dzīvojam. Un arī turpmāk neiesim bojā. Mēs esam tikai zāle, ko nomin. Bet zeme paliek – un tā zaļos atkal – mūsu zeme.”

Mārtiņš Zīverts ar zirgu, 1944. gada novembrī Jūrkalnē (gaidot laivu uz Zviedriju). 

“Naktī uz 24. novembri sagaidījām laivu. Jūrā plosījās vētra, brauciens ilga ap 40 stundu. Mūs nogādāja kādā mežiņā pie Visbijas. Teltīs bija iekārtotas pirtis un dezinfekcijas nodaļa. Kad viss bija nokārtots, elegantā autobusā braucām uz Visbiju. Bet utis, sašutušas par zviedru dezinfekciju, nu sāka līst ārā no M. skrandu krokām. Šoferis pārbijās, grieza mašīnu apkārt un visu kravu nodeva otrreizējai apstrādāšanai.”

(No autora piezīmēm par lugu, kas sarakstīta 1956. gadā, pirmo reizi izrādīta Gautingas sanatorijā Vācijā.)

Anšlavs Eglītis,

“Šķiršanās” (“Švābu kapričo”)

“Jau ceturto gadu Drusts dzīvoja Pfiferlingenā, bieži atcerēdamies savu atbraukšanu ar nolūku pārgulēt tikai vienu vienīgu nakti. Dienas nemanot pagaisa kā nebijušas, izplēnēdamas pilsētiņas ikdienā. Ikdienai piemīt liels mierinātājs spēks. Tā ietin cilvēku kā vilnā, saudzīgi aizklāj pasaules lielumu un baigumu – tu jūties savā niecīgumā ērti un silti. Ir liels jautājums, kas labāk, vai traukties un plēsties pēc kaut kā, ko saucam brīžam lielu, brīžam cildenu, vai – pievērt acis un ļaut dzīvei un notikumiem aizslīdēt garām, kā to darījuši daudzi jo daudzi gudrie un vientuļie… Viegli varēja nodzīvot visu mūžu, ieslīgstot Pfiferlingenas šaurajā ielā un pagalmā. Bet tā tas tikai likās. Trimdinieka sirds nespēj vairs uzņemt mieru un saprasties ar ērto ikdienu. Viņš var gan brīdi pakavēties, atpūsties, bet drīzi slepeni un nesavaldāmi spēki trenc atkal tālāk.”

Anšlavs Eglītis stāv pie loga. 1930. gadi.

Kārlis Zvejnieks,

“Baltā pils”

““Te nu paliek Eiropas krasts,” lakata stūrī acis slaucīja kāda paveca latviešu māmuļa, “vajadzēja varbūt palikt tepat Vācijā. Taču dzimtenei tuvāk. Kas mūs sagaidīs Austrālijā? Ķenguru zeme. Tad jau Amerika labāka.

Kārlis Zvejnieks Havaju salās, 1963. gada maijs. 

“Tā nesakiet, Bičoļu māt,” ierunājās Stakle, “Austrālija ir jauna un visu iespēju zeme. Viņai cilvēki vajadzīgi. Latvieši ar savu centību un čaklumu tiks uz augšu, sapelnīs naudu, kļūs bagāti, un, kad Latvija būs brīva, brauksim visi atpakaļ.””

Jānis Klīdzējs,

“Zilie kalni”

“Visi mēs dzīvojam no mirkļiem. No dienām. Stundām. Viss ir tikai garām skrejošas ainavas. Balsis. Ilgas. Vēlmes. Apmierinājumi. Kā kaleidoskops. Karuselis. Visa dzīve tikai pieskaršanās un aizsteigšanās. (..) Jādzīvo no tā, kas šīm dienām ir. No daļām. No maziem priekiem. No labām stundām. Vislielākās izredzes ir, ka to, ko varētu vai gribētos saukt par pilnu un visu, nesasniedzam nekad. Kaut kur sacīts, ka cilvēks ir laimīgāks, kad mācoties iztikt no atlauztiem dzīves gabaliem un atrast tajos kādu skaistumu savas dvēseles iztikšanai.”

Rūta Skujiņa,

“Kuģi, kas neatgriežas”

Rūta Skujiņa, 1940. gads.

“Pagājušas nedaudzas dienas, kopš esmu jaunajā dzīves un darba vietā. Sāku pamazām apjaust, ka zeme, uz kuras stāvu, jāpieņem par pamatu ilgākam laikam, varbūt pat visam mūžam. Jau pirmajā dienā pēc atbraukšanas man no rīta plkst.7 bija jāierodas virtuvē un jāsāk mācīties rīkoties ar pogām, kloķiem, augļu spiedēm, maizīšu kaltēm un daudzām citām lietām, ko līdz šim biju redzējusi vienīgi amerikāņu reklāmu žurnālos. Šķita, ka sajukšu prātā. Turklāt vēl stipri svešās angļu valodas skaņas griezās un rūca smadzenēs kā miltu gaņģi un putraimu gaņģi. Svīdu es, svīda kundze, un brīžam mums abām bezcerīgi nošļuka rokas. Visu laiku nāca raudas, bet varonīgi centos asaras norīt. Kundzes angļu valoda ir tāda, ka pat apkopēja, kas te ierodas dažas dienas nedēļā, pati būdama amerikāniete, man klusībā atzinās, vienmēr nesaprotot, ko kundze gribot.

Salīdzinot ar pirmo dienu, tagad man sāk ataust gaisma. Redzu, ka darbs šeit nekad nebūs īsti padarāms, bet tāds jau ir mājkalpotājas liktenis. Vislielākās bailes man ir no telefona. Kad neviena nav mājās un zvana telefons (šai mājā to ir veseli trīs – viens virtuvē, viens dzīvojamā istabā, viens guļamos “apartamentos”), es labprāt vēlētos būt kurla…”


(“Vai dievam dienu trūkst…”, Betlēmē, ASV, 1950. gada jūlijā.)

Velta Toma,

“Kuģi, kas neatgriežas”

“Cik pelēki sveši krasti,
Mežu šķipsnas robainas, retas
Un mazās mājas, un masti –
Agra, drēgna krēsla jau metas.

Vai stāvu pie ceļa gala,
Vaicā acis sausas un platas,
Kur mūsu jūras mala
Baltā, kas debesīs skatās?”

(Dzejnieces Veltas Tomas iespaidi 1948. gada 27. novembrī, izkāpjot Halifaksas ostā. Dzejolis publicēts laikrakstā “Latvija” (Vācija) 1948. gada 18. decembrī.)

Velta Toma savā dzīvoklī. Fonā pie sienas V.Reinholda gleznas. Toronto, 1967. gads. 

Gunars Janovskis, 

“Pār Trentu kāpj migla”

“Kā to jau sākumā biju nodomājis, es devos uz Pīterboro, kur dzīvoja vairāki man pazīstami un labi pārtikuši draugi. Tie mani mēģināja iegrozīt smalkos darbos pie papīriem un rakstāmgalda, bet nekas tur neiznāca. Protams, palika jau otra iespēja: dzīt ķieģeļus no cepļiem un kraut vagonos, bet kaut kā šis darbs man vairs īsti nelikās pa kaulam. Gan Paulis mani mēģināja aizturēt un kaut ko vēl darīt manā labā, bet neizprotams nemiers mani dzina tālāk.


Gunars Janovskis, Anglija, 1974.gads.

Tā es izklaiņoju Stamfordu, Lesteri, Linkolnu, Birminghamu. Pagāja vasara, pienāca vēlīns rudens, un es vēl vienmēr nebiju salūkojis pastāvīgu darbu un dzīvesvietu. Mani naudas krājumi, jau tā ne pārāk lieli, pamazām, bet nepārtraukti dila, un šodien es kaunīgi biju nolicis savu krājkases grāmatiņu pasta ierēdnim uz galda un tas kā nožēlodams izmaksāja manas pēdējās četras mārciņas. Es tagad biju Lestonas pilsētā. Man bija stāstīts, ka te esot iespējams dabūt darbu pie būvēm. Es biju sarakstījies ar vecu paziņu vēl no Latvijas un Tornas grāvraču laikiem – Babānu, un mums šovakar bija sarunāta satikšanās krogū “Karaļa ģerbonis”, ko vietējie tautieši saukājot par “Dvēseļu puteni”. (..)

Diez kad gan es varēšu sākt ceļu atpakaļ uz savu pusi? Susējas krasts stāv tagad kluss un drūms, un kailie koki veras tumšā dzīlē, pa kuru viegli aizpeld rudens mākoņi zilgani bālām galvām. Kāds mednieks tur iet bisi plecos, un rudens lapas čaukst zem viņa kājām. Ej, pagaidi mani! Pagaidi!”

Linards Tauns,

“Vecais nams” 

Atgriežoties dzirdu: kāds auglis tavā dārzā krīt būkšēdams,
Krīt, savijies ar sauli vienā pītē,
Tad savijas ar jorģīnēm, gaiļpiešiem, kriņģelītēm,
Svētība no tevis aizvijas pasaulē taisnās, gaišās vagās,
Jo tu esi ar mīlestību bagāts.
Kas mums liek sagumt
Zem miņu smaguma,
To tu noturi viegli kā putnu uz pleca –
Aizgājušo pasauli veco.

Mēs gribam saklausīt savas nākotnes bazūni, pirms zūdam,
Tu saki: to pateiks jums putns, kas man uz pleca dūdo.”

(No krājuma “Mūžīgais mākonis”, 1958.)

Linards Tauns pie Niagaras ūdenskrituma. Foto: Bruno Rozītis.

Attēli: 

Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums
Latvijas Nacionālā bibliotēka

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Prese un grāmata – tilts pie savējiem

Laikraksti un žurnāli, kas tapa trimdas sākuma gados un iznāk vēl šodien.

Elles ķēķa republika Ņujorkā

Jauns laikmets latviešu dzejā – tālu no Latvijas, tuvu tai sirdī.

Latvieši bēgļu nometnēs Vācijā (1944–1950)

Darbojas vairāki teātri, tiek izdota dzeja, stāsti un romāni, latviešu valodā iznāk virkne laikrakstu.

Lielā izklīšana – Dieva putniņi

Latviešu rakstnieki, mūziķi, mākslinieki un teātra ļaudis bēgļu gaitās.