Elles ķēķa republika Ņujorkā

Jauns laikmets latviešu dzejā – tālu no Latvijas, tuvu tai sirdī.

“Ņujorkā 20. gadsimta 50. gadu sākumā ieradās daudz latviešu. Otrais pasaules karš bija beidzies, Vācijā pamazām tika likvidētas bēgļu nometnes. ASV vienas no pirmajām uzņēma lēto darbaspēku. Imigrantu vidū bija daudz jauniešu, kurus karš izrāva no skolas sola un augstskolu auditorijām. (..) Viņu vidū bija Arnolds Bērzs (dzejnieks Linards Tauns) no Rīgas, no Anniņmuižas, un kādreizējais suntažnieks, skolotājs un jaunatnes rakstnieks Nikolajs Kalniņš.”

“Linards Tauns (1922–1963) un Gunars Saliņš (1924–2010) veidoja šīs brālības kodolu. Ne velti jau jautājumu “Kas ir Elles ķēķis?” G. Saliņš atbildēja: “Linards Tauns un es.””

No kreisās: 1. Gunars Saliņš, 2. Linards Tauns, 3. Teodors Zeltiņš. Ņujorka, 1950. gadi. Foto: Bruno Rozītis.

“Vai ar “Elles ķēķi”, šo lielā mērā leģendarizēto, taču tik tiešām reāli bijušo “mākslas un dzīvības apburto” brālību ir sācies jauns posms latviešu dzejā? Šāds jautājums var šķist retorisks, jo gandrīz visi, kas rakstījuši atmiņas, apceres, recenzijas par “Elles ķēķi” un tā dzejniekiem, viennozīmīgi ir akcentējuši šo domu, vienlaikus norādot, ka “Elles ķēķa” dzeja ir nākamais radikālais latviešu dzejas reformācijas vilnis pēc ekspresionisma, pēc A. Čaka un viņa poētiskās “skolas” manifestēšanas 20./30. gadu mijā. Ivars Ivasks 1964. gadā, kad “Elles ķēķis” kā brālība jau bija iziris, pat nepārprotami mērķē to (ar Gunaru Saliņu un Linardu Taunu priekšgalā) kā starptautiskā modernisma otrreizēju ienākšanu latviešu dzejā, kā pirmo minot 20. gadus, kad mūsu dzeju impulsēja vācu un krievu modernā dzeja.”

No kreisās: Gunars Saliņš, Fridrihs Milts, Mirdza Nāruna-Bogdanoviča, Linards Tauns. Gleznotāja Fridriha Milta pagrabā Elles ķēķī. Ņujorka, 1950. gadi. Foto: Bruno Rozītis.

“Ierašanās ASV jaunajiem latviešu dzejniekiem ir pirmā iespēja atsvabināties no veco kritikas un dzejas metru aizbildniecības un kategorisma, no vecās, faktiski jau nedzīvās, “nesasildītās” poētikas lāsta. Jau 50. gadu pašā sākumā jaunie apzinās, ka viņiem jābūt ne tikai latviešiem, bet arī pasaules kultūras līdzgājējiem.”

Elles ķēķa kvartāls, 1990. gadi, Ņujorka. Foto: nezināms. 

““Elles ķēķis” – kā dzīves izjūtas un mākslinieciskās izteiksmes platforma bija realitāte, kura suģestēja ne tikai ar stila ekspresivitāti un intonāciju dabiskumu, bet gandrīz pilnībā arī saderējās, identificējās ar veselas paaudzes brieduma gadu cilvēcisko esamību daudzkultūru tolerantas, “atvērtas”, demokrātiskas pastāvēšanas apstākļos.” 

“Ņujorkā un tās apkārtnē nonākušie jaunie latviešu literāti, iepazīstoties ar 20. gs. moderno liriku ļoti plašā amplitūdā (franču avangardisms, amerikāņu – īpaši T. S. Eliota – intelektuālisms, spāņu un angļu modernistu spirituālisms), nonāk pie secinājuma, ka ieilgušais romantiskās skumšanas, romantiskās neiesaistīšanās un distancēšanās kults, romantiskais sapņa pretstats realitātei gala rezultātā novedis ne tikai pie poētiskās inerces un epigoniska klišejisma, pārspīlēta patosa un deklaratīvisma, bet otrā pretpolā – normativizētas sašaurināšanās un hermētisma.”

No kreisās: Fridrihs Milts, Gunars Saliņš, Linards Tauns, Teodors Zeltiņš, Mirdza Nāruna–Bogdanoviča, Vitauts Kalve pie galda Fridriha Milta gleznotāja darbnīcā “Elles ķēķī”, Ņujorka 1950.gadu vidus. Foto: Bruno Rozītis, attēls publicēts žurnālā “Jaunā Gaita” Nr.168. 

“Bet sākas “Elles ķēķis” ar paaudzes draudzību un māksliniecisku bohēmu kā vientulības pārvarēšanu svešajā Ņujorkā. (..) “Elles ķēķis” ir tikai viens no Ņujorkas rajoniem, netālu no Taimskvēra, “ar veciem sešstāvu īres namiem, ar sīkiem, lētiem veikaliņiem, ēdnīcām, tavernām, ar Pestīšanas armijas, ar “Jesus Saves” iestādījumiem, ar jūrniekiem, ar “saules brāļiem” uz ielām, ar puertorikāņu un melno pusaudžiem, ar Hudzonas ostas, ar zivju un ūdeņu smaržu, ar dvesmām no augļu, dārzeņu grēdām visgarām 9. avēnijai, ar smakām un māvieniem no ostmalas lopkautuvēm, ar okeāntvaikoņu miglas sirēnām, ielu trokšņiem un dunoņai cauri no dokiem, ar Linkolna tuneļa satiksmes gūzmu, ar autobusiem pa viaduktu līkločiem no termināļa jumtiem vai jumtiem uz tiem”, kā Elles ķēķi – gangsteru kādreizējo cīņu vietu – Hell’s Kitchen – amerikāņu nosaukuma vienkāršā latviskojumā attēlojis viens no tā slavas radītājiem, dzejnieks Gunars Saliņš.”

No labās: Linards Tauns, divas nenoskaidrotas personas, Vilis Osītis, Gita Orlēna. Elles ķēķis, Ņujorka, 1952.g. 23.novembris. Foto: nezināms. 

“Latviešu rakstnieku un mākslinieku pulcēšanos Elles ķēķī – vai nu Tauna 5. stāva istabiņā, vai gleznotāja Fridriha Milta pagrabdarbnīcā, vai kādā no krodziņiem, kuri tiek saukti latviskos vārdos par “Seglu bāru”, “Apaļo logu” vai “Torņakalnu”, kuros, kā minējis G. Saliņš, “vai jebkurā stundā varēja sastapt kādu literātu, gleznotāju, mūziķi, kādu rakstu un mākslas entuziastu”, – šo Hell’s Kitchen pārtapšanu par Elles ķēķi nosaka viens vienīgs fakts – latvieša Bruno Igala, kurš bijis aizrautīgs mākslas un literatūras cienītājs, kļūšana par viena kvartāla galveno namzini, turklāt izīrējot dzīvokļus par niecīgām maksām.”

Daži fragmenti no dažiem ķēķiniekiem
un arī par tiem

Filmu studijas “Deviņi” 2001.g. veidotajā filmā intervēti Dzintars Sodums, Roberts Mūks, Gunars Saliņš, Rita Gāle, Aina Kraujiete, Jānis Krēsliņš.

Režisors: Ināra Kolmane
Scenārija autors: Nora Ikstena
Operators: Uldis Jancis
Mūzikas autors: Jānis Brūveris, Ainārs Paukšēns
Skaņu režisors: Jānis Juhņēvičs
Montāžas režisors: Jānis Juhņēvičs
Producents: Ināra Kolmane

Gunars Saliņš  ar sievu Jautrīti Saliņu. Filmas “Pasaules nepasaule” tapšanas laikā ASV. Foto no Filmu studijas DEVIŅI arhīva.

No Gunara Saliņa atmiņām “IEDVESMAS no Naudītes līdz Elles ķēķim”:

“Kas šais īres namos iegriezies, tas zinās, ka tie nebija vispoētiskākie mājokļi, vismaz ne parastā nozīmē: zigzagu betona kāpnes ar dārzu, ar nobirām no atkritumlifta šahtas, ar vircotu ēdienu smakām, ar skaļām balsīm spāņu, poļu, lauzītā angļu mēlē no dzīvoklīšiem. Dažs labs brīnījies, kālab no visiem rajoniem Ņujorkā bijis jāizvēlas taisni šis. Ko lai saka? Veselam kvartālam Elles ķēķī par tādu kā namziņu kapteini bija uzstrādājies gaišs un labestīgs latviešu cilvēks – Brunis Igals, un viņam bija vājība pret mūzu kalpiem. Viņa ligzdās īres maksas bija niecīgas, kaut ar Taimsskvēra uguņiem logos. Ja apdomā, tur bija daudz no tās vides, kādu savā laikā apdziedājis Aleksandrs Čaks, – varbūt arī tāpēc šis Ņujorkas nostūris mums likās gluži mājīgs. Namu ielokā starp 41. un 42. ielu 10. avēnijas rietumos uz dzīvi iekārtojās rakstnieks Nikolajs Kalniņš (Linards Tauns sākumā mita ar viņu vienā istabā), Igala piepalīgs gleznotājs Frīdrihs Milts, grafiķis Vilis Krūmiņš, fotogrāfs Bruno Rozītis, visu mākslu mīļotājs Vilis Osītis, vēsturnieks Vitolds Kalniņš, alias Vitauts Kalve, u. c. Vēlāk daži no viņiem pārcēlās citur, daži aizgāja viņsaulē, bet Elles ķēķis vēl ilgi palika mūsu “enkura vieta”. Tur pa tiem gadiem izciemojušies ne vien Ņujorkas un apkārtnes, bet arī no tālienes, no visādām pasaules malām iebraukuši latviešu literāti un mākslinieki. Te varēja uzsūkt Ņujorku un tomēr palikt par sevi. Tā Elles ķēķis bija itin kā latviešu republika republikā, vēl jo īpašs tādēļ, ka mūsu vidū apgrozījās veterāni ar Rīgas laiku bagāžu.”

Filmas “Pasaules nepasaule” tapšana. Nora Ikstena intervē Gunaru Saliņu. Foto no Filmu studijas DEVIŅI arhīva.

“Elles ķēķa saiešanās jo bieži klāt bija Rita Gāle, šad tad Baiba Bičole – abas mums kaimiņienes Ņūdžersijā. No Kanādas laiku pa laikam ielidoja torontiete Aina Zemdega, no Londonas pāris reižu Velta Sniķere, no Losandželosas Olafs Stumbrs, no Itakas Modris Zeberiņš. Rita Liepa Elles ķēķī inspirējusies skicei “Dzejnieka istabas” – un Mudīte Austriņa vienam no saviem “baletiņiem”. Vēlos piecdesmitos uznira Roberts Mūks, Irēne un Voldemārs Aveni un no Vācijas tikko kā ieceļojis Salaspils koncentrācijas nometnes veterāns un baletomāns Viktors Neimanis. Viņa sirdsdāma Aina Kraujiete Elles ķēķa nabaga trubadūrus apdzejoja no labvēlīga tāluma. Kā “iekšējais disidents” no sākta gala pamatsastāvā figurēja Jānis Krēsliņš.”

“Elles ķēķī tā lielāko tiesu bija Linarda [Tauna] šaurā lizda – ar divi lažām un vecu, omulīgu rakstāmgaldu, ar grāmatu kaudzēm uz grīdas – kur salasīja un nakti nosvinēja reizēm lērums ļaužu. Tika dziedāts un skaļi runāts, tika rauti no kabatām ārā jaunākie opusi, dzerts šampanietis no mūzas kurpītes. Linards – vieninieks, bez ģimenes – varēja būt laisīgs namatēvs.”


Linards Tauns

No mana loga 

Manos logos vējš, zivis, upe.
Vējš atnes smaržas no tirgiem,
No zivīm, kas tagad beigtas.
Pirms dienām divām
Tās peldēja Hudzonas straumē,
Kas dzīva plūst vēl joprojām.
Manos logos vējš, zivis, upe.

Filmas “Pasaules nepasaule” tapšana. Nora Ikstena sarunājas ar Dzintaru Sodumu. Foto no Filmu studijas DEVIŅI arhīva

Gunars Saliņš

Apmežosim Ņujorku. Dzintaram Sodumam pār plašu jūru

Kad iebrauksi kailajā Ņujorkā,
būsi ar mums Tu vienis prātis:
tā jāapmežo!
Un varētu apmēram tā:
Ātraudžus bērziņus Taimsskvērā,
ozolus lepnākās avēnijās,
Greničas ciemā pīlādžus, pīlādžus,
sēru vītolus Hārlemā,
ostas rajonā priedes, egles,
kadiķu cerus ap lopkautuvēm,
uz ik vietu, kur latvieši pulcējas,
liepu, kļavu un ošu gatves,
priekšpilsētas un šķērsieliņas
apsēsim beidzot ar jauktu mežu.

Filmas “Pasaules nepasaule” tapšana. Centrā – Rita Gāle. Foto no Filmu studijas DEVIŅI arhīva

Rita Gāle

Atmoda

Rīts sākās
ar iedomu iedegšanos.

Mūsu modušās acīs
izauga varavīkšņu dārzs,
un bija labi tur ieiet reizē.

Pazarēm izkrita ēnas.
Tās metām pār pleciem aiz sevis,
un nebij neviena, kas šķērsotu ceļu.

Kāpēc tu atskatījies?

Mirklī ap mums
savijās saknes un stīgas.

Filmas “Pasaules nepasaule” tapšana. Sēž – Roberts Mūks.Foto no Filmu studijas DEVIŅI arhīva

Roberts Mūks

Melanholiska atkalredzēšanās Elles ķēķī

Kad L. Tauns bija kļuvis par eņģeli kad
viņam sāka apnikt būt par eņģeli kad debesis
sāka iztukšoties viņš vieglītiņām nolaidās
Manhatenā sacīdams “what the hell” G. Saliņš
tūliņ piegāja klāt sacīdams “debesis var dabūt
tepat vietējā kroātu maiznīcā” J. Krēsliņš
tomēr ieteica iegriezties vietējā katoļu
baznīcā kur R. Mūks garšļaukus pielūdza svēto
Mariju Z. Vijdzirkste pilnīgi spirgts piebrauca
ar melnu fūrmani ar melnu bulli uz durkļa
saukdams “Olē” – “Olē” teica svētā Marija un viņi
devās kur Frīdis Milts mīt vienā no Elles ķēķa
cellēm šķībās sievietes izkāpa no rāmjiem G.
Saliņš iekāpa vienā no rāmjiem Marija teica
“es ir smuka tik un tā melna es un mīlīga” drupas
ir mūsu elements domāja J. Krēsliņš viņi bija
šķīsti un uzvedās kā šķīsti viņi nezināja ko
darīt ar savu šķīstību viņi nezināja ko darīt
ar L. Taunu “izsūtīsim viņu uz Latviju” teica R.
Mūks un viņu izsūtīja uz Latviju “vot” teica Jānis
Peters “viens līķis elegants noteikti nevar būt
Emigrants” lai gan daži teica ka miroņi var būt bīstami

Rita Liepa

Nekrologs dzejnieka istabai

Viņš burza pirkstos zīda drānu, vieglu kā elpu, kā atmiņas par meitenēm, kas atlaiž un sukā garus matus, pavelk zemāk virs ceļgaliem uzslīdējušus bruncīšus – un dažreiz nepavelk. Uz japāņu haiku grāmatas trīs ķiršu kauliņi – reiz meitene ar ķiršu acīm te sēdēja un no turzas ēda ķiršus, mezdama mutē citu pēc cita, allaž trāpot – bet kādas lūpas turpat blakām nekad nenotvēra vairāk par vaigu.
Dzejnieks paveras vienīgajā spogulī – cik tur saglabāts garām slīdošu seju? Bet spogulis miglains, ar vāju atmiņu. Varbūt šis spogulis gribētu gleznot kā Tone – rādīt sejas apgarotas, klusinātas? Taču dzejnieks tur neierauga nekā, tikai miglu, pats savu. Jo šis ir tas brīdis pēc dzīrēm, kad domas pārvēršas svinā un smadzenes būtu jāizņem no galvaskausa un jāatpūtina. Jo vai tad Platons neliecināja, ka dzejniekiem smadzenes liekas, jā, pat kaitīgas?
Bet vienmēr kaut kur ir vēl kāds pamests zieds, kas jāieliek ūdenī. Pēc tam dzejnieks var atgulties, un rīta saule apspīd viņa kāju pēdas, dzejnieku pašu savā istabā.

Avoti:

Viesturs Vecgrāvis. “Elles ķēķis” – tapšana un tās impulsi. Jaunais skatījums uz jauno realitāti. Materiāli par latviešu literārajiem grupējumiem. Rīga, Zinātne, 1993.
Maija Kalniņa. Elles ķēķis. Zvaigzne ABC, 2004.
Gunara Saliņa atmiņas “IEDVESMAS no Naudītes līdz Elles ķēķim” – https://www.gunarssalins.com/about

Attēli:

Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Prese un grāmata – tilts pie savējiem

Laikraksti un žurnāli, kas tapa trimdas sākuma gados un iznāk vēl šodien.

Desmit

Desmit autori par iziešanu no mājām, par aizbraukšanu – uz Vāciju, Zviedriju, tad tālāk – Ameriku, Austrāliju, Kanādu, par pasauli, kuras vairs nav.

Latvieši bēgļu nometnēs Vācijā (1944–1950)

Darbojas vairāki teātri, tiek izdota dzeja, stāsti un romāni, latviešu valodā iznāk virkne laikrakstu.

Lielā izklīšana – Dieva putniņi

Latviešu rakstnieki, mūziķi, mākslinieki un teātra ļaudis bēgļu gaitās.