Lielā izklīšana – Dieva putniņi

Latviešu rakstnieki, mūziķi, mākslinieki un teātra ļaudis bēgļu gaitās.

Anšlavs Eglītis gaišā mētelī ar cepuri glezno Vecrīgas drupas, 1941. gada septembris.

“1944. gada rudenī un 1945. gada pavasarī apmēram 10% (ap 200 tūkstošiem latviešu) devās bēgļu gaitās uz Vāciju vai nedrošās laivās pāri jūrai uz Zviedriju. Lielam skaitam latviešu rakstnieku, mūziķu, teātra un citu jomu kultūras ļaužu atstājot dzimteni, kultūras procesu dabiskā attīstība tika pārtraukta. Tomēr tas, ka prom devās tik daudz latviešu rakstnieku, aktieru, mūziķu, komponistu, mākslinieku u. c., kļuva par latviskās kultūras pamatiem svešumā. Literatūras, teātra un mūzikas attīstības procesiem svešumā bija sava attīstības gaita un problēmas, tomēr tā nebūtu veidojusies un bagātinājusies, ja nebūtu latviešu, kuri gribētu to veidot un kuriem tā būtu nepieciešama līdzās iespējām baudīt visas pasaules kultūru strāvojumus. Latviešu kultūra trimdā ir patiesākais nacionālās identitātes apliecinājums, vērtības, ar kurām varam lepoties arī citu tautu vidē.”

“Bēgļus oficiāli dēvēja par DP (Dispalced Persons) – pārvietotām personām, savukārt latviešu bēgļi ikdienas valodā ar humoru sevi dēvēja vai nu par Dieva putniņiem, vai demokrātijas pabērniem, vai par darbspējīgiem nespējniekiem, arī par dīpīšiem.”

No kreisās: Jānis Grīns, ģenerālis Verners Tepfers un Kārlis Skalbe, līdz vidum, 1944.gada rudens, Kurzemes krasts. 

“Latviešu bēgļi, starp viņiem aktieri, rakstnieki, mūziķi, mākslinieki, Vācijā nonāca vienkopus angļu, amerikāņu un franču pārvaldes nometnēs (ap 300), kur noritēja rosīga kultūras dzīve. Tas bija laiks un vieta, pašu latviešu dēvēta par mazo Latviju, kur “sapnis par mūžīgo Latviju liekas vēl joprojām pavisam tuvs. Tas spārno un piešķir visai bēgļu dzīvei it kā Latvijas turpināšanas garu. Dzīvi vēl nemaz neizjūt kā trimdu”. (Citāts no: Klotiņš A. Latviešu mūzika bēgļu nometnēs Vācijā. Latviju mūzika, 1996.) Nometņu laikā kultūras dzīve noritēja cerībā uz drīzu atgriešanos.”

“Vispārinot var teikt, ka 1945. gada sākumā Berlīne kļuva par latviešu inteliģences lielāko centru Vācijā. Berlīnē atradās Anšlavs Eglītis un Veronika Jaunelsiņa, Pāvils Klāns, Valda Mora, Veronika Strēlerte, Volfgangs Dārziņš un Anna Dārziņa, Knuts Lesiņš un citi. Berlīnē darbojās gan palīdzības iestādes, gan bēgļu informācijas centrs, divas reizes nedēļā iznāca laikraksts “Latviju Balss”. (..) Nenoliedzami, ka kopt un saglabāt latviešu valodu, nacionālo identitāti tobrīd palīdzēja arī latviešu teātris. (..) Latviešu bēgļu kultūras un sabiedriskā dzīve Berlīnē un tās tuvienē pierima 1945. gada februārī un martā, kad sākās Berlīnes bombardēšana un tā kļuva par uguns pilsētu, tāpēc daudzi latvieši devās meklēt kādu drošāku patvēruma vietu.”

No kreisās: Vitauts Kalve, Anšlavs Eglītis, neatšifrēta persona tup uz kādas nojumes. Pfullingena, 1949.gada 13.novembris. Fotogrāfs: A.Burgmeisters.

“1946., 1947. gadā latvieši sāka izceļot uz Lielbritāniju un Austrāliju, vēlāk uz ASV, Kanādu, Dienvidameriku, Eiropā palika neliels skaits, jaunās mītnes zemes gaidīja darbaspējīgus ļaudis. Viens posms – bezrūpīgais nometņu laiks ar noteiktām, kaut niecīgām pārtikas devām, pieticīgu gultasvietu un plašajām iespējām iesaistīties latviešu kultūras dzīvē – pagāja. Tāds laiks tautas vēsturē vairs neatkārtosies, ka svešā zemē būtu iespējams atrasties latviskā kultūrvidē. (..) Turpmākajos trimdas gados literārajai, muzikālajai un teatrālajai jaunradei atlika no ikdienas rūpēm un darba brīvie brīži.”

“Viens no intelektuāli, kulturāli un literāri svarīgākajiem centriem izveidojās Zviedrijā, ap Stokholmu. Te darbojās dažādi dzejnieki un rakstnieki – Veronika Strēlerte, Andrejs Eglītis, Jānis Grīns, Anna Dagda, Andrejs Johansons, Arveds Švābe, Mārtiņš Zīverts, Ingrīda Vīksna (pārcēlās uz Kanādu) u. c., kritiķis Jānis Rudzītis, Uldis Ģērmanis, Dzintars Sodums (pārcēlās uz ASV), Andrejs Irbe, Rihards Rīdzinieks, Juris Kronbergs un Pāvils Johansons.”*

Mārtiņa Zīverta lugas “Čūska” izrādes veidotāji. Stokholmas Latviešu teātris, 1954. gads. 1.r. no kreisās: Ilze Zīverte, Millija Leite, Sofija Vilkance, Osvalds Murjāns. 2. r. no kreisās: autors Mārtiņš Zīverts, Arturs Strautmanis, dekorators Rūdolfs Kronbergs. 

Vācijā palika salīdzinoši neliels skaits rakstnieku – Jānis Jaunsudrabiņš, Pāvils Klāns (vēlāk Dānijā), Vilis Lesiņš, Pēteris Ērmanis, Oskars Kalējs u. c., veidojās jaunās autores Zinaīda Avotiņa un Margita Gūtmane. Dānijā nonāca Valdemārs Dambergs, Ojārs Jēgens (vēlāk ASV) un Lidija Dombrovska-Larsena (vēlāk Austrālijā). Francijā – Ilona Leimane, Arnolds Apse, Andrejs Pablo Mierkalns.”*

Jānis Jaunsudrabiņš 1953.gada vasarā pie "Mēnesnīcas", lasa laikrakstu. Foto: J.Vinters. 

Lielbritānijā arī nebija daudz latviešu rakstnieku, to vidū Pēteris Aigars, Jānis Andrups, Velta Sniķere, rakstniecībai pievērsās Guntis Zariņš, Gunars Janovskis, Marta Landmane, vēlākos gados Īrijā dzīvoja Astrīde Ivaska, Indra Gubiņa pārcēlās uz Kanādu.”*

Gunars Janovskis, Anglija, 1919.gads. 


“Lielākais skaits latviešu autoru izceļoja uz ASV, to vidū rietumkrastā apmetās Anšlavs Eglītis, Valdemārs Kārkliņš, Zinaīda Lazda, Jānis Klīdzējs, vidienē – Konstance Miķelsone, Knuts Lesiņš, Ģirts Salnais, Ernests Aistars, Jānis Širmanis, Jānis Veselis, Kārlis Ķezbers, Rūta Skujiņa u. c. Austrumkrastā – Ēriks Raisters, Rita Liepa, Elza Ķezbere, Nikolajs Kalniņš, Rita Gāle, Teodors Zeltiņš, jaunie no “Elles ķēķa”.”*

 “Visrosīgāk darbojās t.s. otrās paaudzes autori. Kanādā nonāca Angelika Gailīte, Ingrida Vīksna, Aina Zemdega, Indra Gubiņa, Velta Toma, Irma Grebzde, Tālivaldis Ķiķauka u. c. Austrālijā – Jānis Sarma, Mintauts Miervaldis Eglītis, Teodors Tomsons, Kārlis Ābele, Osvalds Lācis u. c., veidojās jaunie dzejnieki Eduards Silkalns, Inārs Brēdrichs, Gundars Pļavkalns, Kārlis Ābele, jun., un Ivars Lindbergs (pārcēlās uz ASV), rakstniecībai pievērsās Aina Vāvere, Daina Šķēle, Richards Kraulis.”*

No kr. pie galda sēž: 1. Rita Gāle, 2. Velta Toma, 3. Rita Liepa, 4. Baiba Bičole. 2. r. no kr. stāv: 1. Linards Tauns, 2. Valdis Krāslavietis, 3. Jānis Krēsliņš, 4. Hugo Puriņš, 5. Gunars Saliņš, 6. Valters Nollendorfs. 1962. gada maijs. Klīvlenda. ASV. 

“Līdzās daudzajiem latviešu preses izdevumiem, kuri šajos gados iznāca Vācijā, latviešu skolām, ar kuru palīdzību veiksmīgi izdevās jaunajā paaudzē saglabāt savu nacionālās identitātes apziņu, liela nozīme bija arī latviešu teātrim. Gandrīz vai katrā latviešu nometnē darbojās kāda dramatiska kopa, iestudējot galvenokārt latviešu dramaturgu lugas. (..) Izdevies iegūt informāciju par apmēram 100 dramatiskiem ansambļiem un kopām, kuras no 1945. gada līdz 1950. gadam ilgāku vai īsāku laiku darbojušās bēgļu nometnēs Vācijā. (..) Angļu zonā darbojās Mērbekas Latviešu teātris (1945–1950), ziemeļaustrumu daļā – Lībekas Latviešu teātris (1946–1949), amerikāņu zonā – Eslingenas Latviešu teātris (1945–1950), var minēt arī Vircburgas Latviešu teātri (1945–1949), Fišbahas Latviešu teātri (1946–1949), Augsburgas Latviešu teātri (1945–1950).”

Skats no Anšlava Eglīša izrādes “Galma gleznotājs”. Eslingenas Latviešu teātris. Pirmizrāde 1948.g. 29.oktobrī. Rež. Kārlis Veics, dekorat. Jānis Kuga. Kopskats. No kr.: 1.Hermīne Kope - Fiora, 2.Kārlis Veics - Frančesko. No l.: 1.Irma Graudiņa - Beatriče, 2.Valfrīds Streips - Lodoviko, 3.nenoskaidrots aktieris, 4.Jānis Neimanis - Baldasare u.c. Foto: K.Tomiņš. 

“Būtiska nozīme bēgļu dzīvē ir arī dziesmu dienām, kurās bēgļiem iespējams sajust kopību ar savu tautu. Diemžēl pārvaldes zonu dēļ par kopīgu dziesmu dienu sarīkošanu visiem bēgļiem Vācijā nevarēja pat domāt, tālab dziesmu dienas notika atsevišķi amerikāņu un angļu zonā. Amerikāņu zonā 1946. gadā notika piecas dziesmu dienas – pirmās 30. jūnijā Fišbahas latviešu nometnē pie Nirnbergas ar 12 koru līdzdalību (ap 700 dziedātāju). Turklāt šo dziesmu dienu ietvaros notika arī Mārtiņa Zīverta lugas “Ķīnas vāze” (Mercfeldas latviešu nometnes dramatiskās kopas iestudējums) un Rūdolfa Blaumaņa lugas “Ļaunais gars” (Fišbahas dramatiskās kopas iestudējums) izrādes un latviešu literatūras stunda. (..) 1947. gadā amerikāņu zonā notika visplašākie latviešu dziesmu svētki – Eslingenā 1947. gada 25. maijā, kad tika sarīkots arī rakstnieku rīts un Eslingenas Latviešu teātris izrādīja savu jauno iestudējumu – Mārtiņa Zīverta komēdiju “Minhauzena precības”.

Skats no Anšlava Eglīša izrādes “Kazanovas mētelis”. Mērbekas Latviešu teātris. Pirmizrāde 1947.g. 7.jūnijā. Rež. Osvalds Uršteins, skatuves gleznotājs Evalds Dajevskis. Sēž: Marianna Zīle - baronese Sabīne fon Korfa, Rūdolfs Mucenieks - Kazanova; stāv no kr.: Hilda Prince-Uršteina, Helga Gobzine, Alma Mača, Pēteris Dumpis, Edgars Podiss, Oļģerts Parņickis, Jēkabs Zaķis, Kārlis Dzelde (Baltpurviņš), Emma Skujiņa. 

* Pilnvērtīga informācija par latviešu dzejniekiem un rakstniekiem bēgļu nometnēs atrodama Ingūnas Daukstes-Silasproģes grāmatā “Latviešu literārā dzīve un latviešu literatūra bēgļu gados Vācijā 1944–1950”, Zinātne, 2002.

Avoti:

Ingūna Daukste-Silasproģe. Latviešu literārā dzīve un latviešu literatūra bēgļu gados Vācijā 1944–1950. Zinātne, 2002.
Ingūna Daukste-Silasproģe. Latviešu kultūras dzīve trimdā (literatūra, teātris, mūzika). Latvieši un Latvija, IV sējums, Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013.

Attēli:

Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

CITI LEKCIJAS MATERIĀLI

Prese un grāmata – tilts pie savējiem

Laikraksti un žurnāli, kas tapa trimdas sākuma gados un iznāk vēl šodien.

Elles ķēķa republika Ņujorkā

Jauns laikmets latviešu dzejā – tālu no Latvijas, tuvu tai sirdī.

Desmit

Desmit autori par iziešanu no mājām, par aizbraukšanu – uz Vāciju, Zviedriju, tad tālāk – Ameriku, Austrāliju, Kanādu, par pasauli, kuras vairs nav.

Latvieši bēgļu nometnēs Vācijā (1944–1950)

Darbojas vairāki teātri, tiek izdota dzeja, stāsti un romāni, latviešu valodā iznāk virkne laikrakstu.