Krodera teātri

Oļģerts Kroders (1921–2012) – viena no spilgtākajām personībām Latvijas teātrī. Viņš “audzināja” skatītāju, dažādos laikos provocēja varu un nepārstāja izaicināt pats sevi.

LEKTORE

Evita Sniedze, Valmieras Drāmas teātra vadītāja, teātra zinātniece, dramaturģe

Oļģerts Kroders (lekcijas konspekts)

Bez Krodera Latvijas teātris 20. un nu jau arī 21. gadsimtā nav iedomājams. Viņa dzīve bez Latvijas un teātra arī. Kaut arī Oļģerta Krodera vienīgā profesionālā teātra izglītība ir Augstākie režijas kursi Teātra institūtā Maskavā (1964), plašās kultūras intereses, izlasīto grāmatu kalni un asā laikmeta izjūta padara viņu par vienu no erudītākajām latviešu teātra personībām.

Latvijas laiks, vecāki
“Bērnībā visās bildēs brālis raud, es smaidu,” saka Kroders. Un tā smaidīšana – par dzīvi un dzīvē – Kroderam ir palīdzējusi. Viņš apcer, cik komiski no malas izskatās sekss un bēres, nerunājot par sadzīvi, politiku un skolu. Vienīgais, kas ir pa īstam, ir teātris.
Oļģerts Kroders ir dzimis 1921. gada 9. augustā Rīgā aktrises Hertas Vulfas un žurnālista, tulkotāja, kultūras cilvēka Roberta Krodera ģimenē. Un klātbūtne inteliģentu ģimenē, neapšaubāmi, atstājusi zīmogu visam viņa mūžam. Arī pulciņš, ar ko kopā turējās Kroders, Rīgas 1. un 2. ģimnāzijas skolēni, pēc tam Universitātes studenti, ir uzvārdiem žilbinošs – Ilmars Bastjānis, Andrejs Johansons, Voldemārs Ancītis, Leonīds Breikšs.
Māte Herta Krodere (1890.15.IV–1942.11.XI izsūtījumā ziemeļos), kura bija aktrise un sieva rakstniekam Edvardam Vulfam, bet pēc viņa nāves, apprecējusies ar Robertu Kroderu, pārstāja spēlēt teātri.
Tēvs Roberts Kroders (1892.9.IV Rīgas apr. Aderkašu pag.–1956.28.VIII Rīgas raj. Saulkalnē, apglabāts Meža kapos) iemiesoja 20. gadsimta 20.–30. gadu Latvijas laika inteliģences kvintesenci – ar pārgalvību, zināšanām, amatiem, nepraktiskumu un brīvību, ko ļāva tas laiks. Viņš atgriezās no ziemeļiem, bet mira uzreiz pēc tam. No tēva Oļģertam brīnišķīgā latviešu valodas izjūta un zināšana.
Tēva dvīņubrālis politiķis un publicists Arturs Kroders (1892.9.IV Rīgas apr. Aderkašu pag.–1973. 25.VIII Zviedrijā), liktenīgajā naktī būdams tai dzīvoklī, no kura izveda Kroderu ģimeni, palika Latvijā, bet vēlāk ar dēlu Valdemāru aizbrauca uz Gotlandi. Artūra sieva Zelma ar nesen dzimušo dēlu Jāni (kurš vēlāk ierindojās starp Latvijas un bijušās Padomju Savienības augstākās klases basketbola tiesnešiem) nepaspēja aizbraukt viņiem līdzi, palika Latvijā un vairs nesatikās ar vīru.
Oļģerta brālis Gunārs Kroders (1926.20.I Rīgā–1999.11.VIII Noriļskā) gribēja kļūt par gleznotāju un visu laiku grasījās pēc atbrīvošanas braukt no ziemeļiem mājās uz Latviju, bet, sīku ķibeļu un ģimenes dēļ gadu no gada atlikdams, tā arī palika Noriļskā un kļuva par ievērojamu žurnālistu un redaktoru, ordeņu un nosaukumu godalgots.
1941. gada 14.jūnija naktī Oļģerta Krodera ģimeni, tāpat kā daudzas citas, iesēdināja lopu vagonā un izveda uz tālajiem ziemeļiem. Viņš lopu vagonā iekāpa, saģērbies savā labākajā uzvalkā ar hūti galvā, un nemaz netaisījās pazaudēt sapni par teātri. Izdzīvojis pirmos bada gadus, viņš kļuva par grāmatvedi (no tā viņam visu mūžu kārtīgais rokraksts un skrupulozā lietu kārtība ar rēķiniem un pierakstiem par savām lietām, izdevumiem un izrādēm), cilvēku raksturu pētnieku, pasūtīja žurnālus par teātri no Maskavas, spēlēja un režisēja vietējā pašdarbībā. Izsūtījuma laikam veltītā Oļģerta Krodera autobiogrāfiskā grāmata “Mēģinu būt atklāts” (1993) uzskatāma par unikālu tekstu latviešu Gulaga literatūras tradīcijā, jo, pateicoties autora pasaules izjūtai, tēlo šo laiku kā traģikomiskam farsam līdzīgu pieredzi. “Visu, ko esmu pieredzējis, kas man ticis likts priekšā, vienmēr esmu vērojis no malas. Pat ziemeļos. Es jūtos, it kā spēlētu kādu lomu izrādē, līdz ar to man nav nekā traģiska, ko nožēlot. Es skatos izrādi.” Viņam bija gatava pirmā aina filmai par izvešanu, ja viņš būtu režisors, – stepē, kad lopu vagonos saspiestie pirmoreiz tika izlaisti ārā un tupēja, mēģinot atviegloties. Visa stepe plikos dibenos – tāda bija Krodera bilde, tā viņš redzēja dzīvi, vai nu analizējot, vai ironizējot. Vienīgais, kas bija pa īstam, bija teātris. Un mīlestība. Varbūt tāpēc bija iespējams tur tālumā izdzīvot piecpadsmit savas vienīgās jaunības gadus un pēc tam vēl vairāk nekā piecdesmit.

Režisors
Teātrī Kroderu vienmēr primāri interesējis cilvēks – gan kā aktieris ar savu radīšanas procesu, gan kā izrādes materiāls ar savu daudzveidīgo izpausmes formu. Pateicoties režisora personības cilvēciskajai un profesionālajai harismai, Oļģertam Kroderam Valmieras teātrī jau 20. gs. 60. gados izdevās radīt savu domubiedru teātri, ko apvienoja tam laikam aktuālā utopiskā ticība mākslas spējai ietekmēt sabiedrību, audzināt tā saukto domājošo skatītāju. “Dabiski, ka tā vēlēšanās attīrīt cilvēci ir. Tā ir mākslas funkcija – attīrīt cilvēkus, bet nevienam māksliniekam tas nav primārais uzdevums, kāpēc viņš rada,” saka Kroders.
Oļģerts Kroders aktierus saliedēja, padarot daudz nozīmīgāku viņu lomu gan mēģinājumu procesā, rosinot diskusijas un patstāvīgu ideju rašanos, gan teātra stratēģijas izstrādē, veidojot repertuāru, aktīvi analizējot kopējā darba rezultātu. Turpmākajā profesionālajā dzīvē šaurāku vai plašāku, bet uzticīgu domubiedru kopu Kroderam izdevās sapulcēt visos teātros, kur nācies strādāt. Viņš nebaidījās dot lielus uzdevumus un uzticējās jaunajiem – komponistiem, scenogrāfiem, aktieriem, dramaturgiem. Visu mūžu.
Oļģerts Kroders uzskatāms par spilgtu psiholoģiskā teātra pārstāvi. Viņa uzvedumiem raksturīga smalka cilvēku savstarpējo attiecību pētniecība, ironiska attieksme pret klišejiskiem estētiskiem kanoniem un liekulīgu varas vai sabiedrības morāli. Oļģerta Krodera paša gara aristokrātisms un iekšēja neatkarība ļāvusi viņam gan mākslā, gan dzīvē vērsties pret varmācību, gan garīgu, gan fizisku, iestudējumos uzsverot cilvēka kā domājošas būtnes garīgās aktivitātes un iekšējās brīvības nozīmību. Savu teātra ideju Oļģerts Kroders vispārliecinošāk realizējis, izstrādājot jaunu pieeju klasikai – Viljama Šekspīra, Fridriha Šillera, Henrika Ibsena, Antona Čehova u. c. lugām, atrodot agrāko laikmetu situācijās un varoņos arhetipisku, arī mūslaiku cilvēkam aktuālu pieredzi.

Liepāja (1959–1964)
Kad Kroders 1956. gadā 35 gadu vecumā atgriezās no ziemeļiem, viņš sāka rakstīt recenzijas par teātra izrādēm. Tad kādu laiku bija režisora asistents Dailes teātrī. Pēc dažām režijām Rīgas poligrāfiķu klubā Kroders 1959. gadā (pateicoties Valta Grēviņa ieteikumam) tika uzaicināts uz Liepāju, kur sāka ar J. Kalniņa operas “Ugunī” iestudējumu. Te jau iezīmējās Krodera uzticēšanās jaunajiem aktieriem un spēja ieraudzīt talantus.

Valmiera (1964–1974)
Uz Valmieru no Liepājas (pēc pieciem tajā pavadītiem gadiem) Kroders atnāca 1964. gadā. Desmit gadi Valmierā ir viņa zelta laiks – tāpēc, ka visi jauni, visi gribēja spēlēt teātri, tāpēc, ka laiks bija tāds, ka teātris viņiem bija visa dzīve. Te viņš realizēja savu sapni par domubiedru teātri – jo te bija Rihards Rudāks, Skaidrīte Putniņa, Ligita Dēvica, Jānis Zariņš, Jānis Dauksts, Roberts Zēbergs, Rita Meirāne, Velta Straume. Viņi kopā spēlēja futbolu, strādāja komunistiskajās sestdienas talkās, brauca pa Gauju un taisīja izrādes (tā tapa viena no tā laika novatoriskākajām izrādēm A. Tolstoja “Sāpju ceļi”). Veidoja iestudējumus teātrī, kur blakus bija Pētera Lūča tautiskais romantisms, Māras Ķimeles psihoanalītiskums, kas kopā veidoja Valmieras šīsdienas teātra ansambliskos un ētiskos pamatus. Te Kroders iestudēja savu pirmo „Hamletu” (1972) ar trauslo ideālistu Rihardu Rudāku titullomā. Aktieri viņu dievināja, aktrises mīlēja, taču 1974. gadā viņš aizgāja uz Liepājas teātri.

Liepāja (1974–1989) Liepājas teātrī Kroders pavadīja piecpadsmit gadus un izaudzināja Indru Briķi, Juri Bartkeviču, Jāni Makovski, Daci Makovsku, Mārtiņu Vilsonu. Kroders iestudēja gan tā sauktos kases gabalus, gan radīja mākslu. Ir divas izrādes, kuras viņš pats uzskata par savām tā laika virsotnēm – J. Jaunsudrabiņa “Aija” (1985) ar milzīgo gultu un kaislības pievārēto I. Briķes Aiju skatuves vidū un A. Čehova “Kaija” (1987) ar nedabīgi estetizēto pasauli un visu ļautiņu alkām dzīvot tikai mākslā un mākslai. Te piepildījās arī viņa avantūra par aktierkursu, no kura tikai daži pēc beigšanas paliek saistībā ar teātri. Piemēram, Ivars Puga un Zane Jančevska, kas aizgāja uz Nacionālo teātri.

Nacionālais teātris (1990–1995)
“Uz Nacionālo teātri 1989. gadā aizgāju, jo uz ielas satiku Zagorski un Šoriņu, kuri jautāja, vai negribu nākt pie viņiem,” apmēram tā Kroders turpina skaidrot savu Latvijas teātra vēsturi. Nacionālajā teātrī viņš galvenā režisora postenī pavadīja piecus gadus un savā vieglprātībā nemanīja, ka viņam tā īsti neklapē ar šī teātra aktiertradīcijām un lielo zāli, kur viņš, pienākuma sajūtas dzīts, mēģināja iestudēt arī situāciju komēdijas. Viņš nebija gatavs tam, ka tas ir liels teātris. Aktieriem likās, ka viņš mēģinājumos guļ, tāpēc domubiedru grupu te neizdevās izveidot. Dace Bonāte, Zane Jančevska, Daiga Gaismiņa, Ivars Puga bija viņa aktieri šajā laikā, un Kroders radīja šo aktieru biogrāfijas Aktieru zālē, kur iestudēja gan klasiku, gan mūsdienu drāmas. Nacionālā teātra laikā viņš saņēma balvu kā labākais gada režisors par A. Millera “Salemas raganām”, F.G. Lorkas “Bernardas Albas māju” un Valmieras teātrī fantastiski iestudēto L. Pirandello lugu “Seši tēli meklē autoru” (1995).
1998. gadā Dailes teātrī O. Kroders iestudēja Raiņa “Pūt, vējiņi!”, iestudējums saņēma Gada labākās izrādes balvu, aktieri – balvas par lomām šajā izrādē. Tā ir skaista un skarba izrāde, jo tajā dzeja pārtapusi prozā. Kritiķi akcentēja, ka te apvienojas viņa pieredzes idejiskā skepse un jauneklīgs formas spilgtums. Kroders, ķeroties pie kanoniskas lugas, diskutē par vispārzināmo, un tas kļūst aizskaroši aktuāls, jo stāsta aizraujoši, asprātīgi, bet ar neticību vīrieša un sievietes spējai mainīties mīlestības ietekmē.

Valmieras teātris (2001–2012. gada 10. oktobris)
2001. gadā Kroders atgriezās Valmierā pavisam. Dzīvoja teātrī 211. grimētavā, uz teātri tika pārvestas arī visas viņa grāmatas un iekārtota bibliotēka, un tajā plauktos salika ap 10 tūkstošiem vienību, kas pirms tam bija kārtīgi sakārtotas Tomsona ielas piektā stāva divistabu dzīvoklī. 2002. gadā Kroders Valmierā reizē iestudēja gan A. Čehova “Tēvoci Vaņu” (Riharda Rudāka jubilejai par godu), gan trešoreiz savā radošajā mūžā, viņaprāt, labāko bērnu lugu K. Briknera “Sarkangalvīti” ar Māru Menniku un Līvu Krūmiņu titullomā. Valmiera viņu mīlēja. Gan teātris, gan pilsēta. Viņš bija atgriezies mājās. Jo viņu te gaidīja viņa toreizējie domubiedri – Ligita Dēvica, Rihards Rudāks, Skaidrīte Putniņa, Agris Māsēns, Lelde Kalēja un arī jaunie – tie, kuru dēļ Kroders arī tagad varēja realizēt savus sapņus par klasiku, – Ieva Puķe, Elīna Vāne, Ivo Martinsons, Krišjānis Salmiņš, Aigars Apinis. Heda Gablere un Ofēlija, Horācijs un Kerola, Hamlets un Edgars, Klaudijs un kņazs Miškins, Jaša un Karandiševs – lomas, kas šo aktieru dzīvē nozīmēja ne tikai izaugsmi un ierakstus biogrāfijā, bet arī sarunas ar cilvēku, kurš zināja, ko nozīmē izsūtījums, nāve, un bija piedzīvojis 20. gadsimta Latvijas harmoniju un laikam patiešām kā viens no nedaudzajiem saprata, ko patiesi izsaka vārdi – būt brīvam.
Vienpadsmit gados Valmierā tapa Kroderam varbūt pašam negaidīti brīnumi – pat sākumā nedomāts astoņu izrāžu stāsts par likteņa un cilvēka attiecībām, par mēģinājumiem mainīt pasauli un par katra un kopējo atbildību un arī Latviju tajā – no lielu cilvēku pasaules kārtības apjēgsmes no klusinātiem toņiem A.Čehova “Tēvocī Vaņā” (2003) līdz H. Ibsena “Hedas Gableres” (2004) kategorismam, no F. Dostojevska “Idiota” (2006) cilvēkmīlestības līdz V. Šekspīra “Karaļa Līra” (2006) baltajam lūgšanu lakatiņam, no V. Šekspīra “Hamleta” (2008) grāmatu skapjiem un žurkām un A. Čehova “Ķiršu dārza” (2009) traģikomiskajam cilvēku apmulsumam un nespējai rīkoties, no “Marijas Stjuartes” (2010) valdnieka atbildības smaguma līdz mīlestības bezspēkam A. Ostrovska “Līgavā bez pūra” (2012). “Deģenerācija notiek. Tas nav apspriežams. Par to bija mans Līrs. Tur beigās bija lūgšana, ko mēs paši pielikām. Rupji runājot, redzot, ka sūdi līdz ausīm, vienīgā cerība, ka Dievs palīdzēs. Dievs ir ideja. Jo tas ir pasaules sākums. Ideja ir katras lietas pirmsākums. Viss. Ideja rada domu. Un pasaule radās no idejas,” tā viņš filozofēja “Karaļa Līra” tapšanas laikā 2006. gadā un saņēma savu otro “Spēlmaņu nakts” balvu kā labākais režisors.
“Man nepatīk, ka mani komandē. Es esmu pretī vienmēr. Loģiski – jo neviena iekārta nav laba visiem,” smejas Kroders un savās izrādēs visskaudrāk visu mūžu skar tieši varas tēmu – tam, ko vara, varmācība nodara cilvēkam, tam, kas aizliedz cilvēkam radošo brīvību.

Statistika
56 gadi teātrī – režija 136 izrādēm Nacionālajā, Jaunatnes, Jaunajā Rīgas un Dailes teātrī, divas reizes Valmieras un Liepājas teātrī, 39 lomas teātrī un kino (kam klāt vēl vairāk nekā 40 lomas skolu teātrī un ziemeļos), režija arī 29 izrādēm ziemeļos. Viņam ir Triju Zvaigžņu ordenis (2001), Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekļa nosaukums (2007), LR KM gada balvas kultūrā “Trīs brāļu” balva par mūža ieguldījumu (2007), LR MK balva par mūža ieguldījumu teātra mākslā (2009), Latvijas teātra gada skates “Spēlmaņu nakts” balva par mūža ieguldījumu, Kroders divreiz ar desmit gadu pārtraukumu ir ieguvis Latvijas teātru labākā režisora balvu un droši vien vēl kaut ko. Tāda ir statistika. Par sava mūža labāko izrādi viņš reiz nosauca Valmieras teātrī 2009. gadā iestudēto “Ķiršu dārzu”, kurā izdevies viss, ko viņš gribēja. Pārējais tikai versijas, kādas rodas par leģendām, – par viņa fatālista dabu, par labākajām izrādēm, par kļūdām gan lugu, gan aktieru un scenogrāfu izvēlē, par teātru maiņas iemesliem, par sievietēm un par viņa patiesās būtības atklāsmēm intervijās ar žurnālistiem.

Hamlets
Viljama Šekspīra 16. gadsimta traģēdija “Hamlets” bija viņa mūža luga un loma, četras reizes ar trīsdesmit sešu gadu starpību starp pirmo un pēdējo darbu iestudēta dažādos teātros, tā skaidroja Krodera attiecības ar sievietēm, varu un nāvi.
Analizējot ar atpakaļvērstu skatienu, Krodera dzīvi var skatīt tieši caur Hamleta prizmu – kā viņš juta un redzēja pasauli un aktieri, un sevi. Kā dalīja lomas pārējiem tēliem. Kā pats veidoja tulkojumu. Cik loģiski salika akcentus tekstam, lai tas dzīvotu jebkurā laikā, kad tapa viņa “Hamlets”. Un kā stāstīja par savu konfliktu ar laiku un varu – vai caur aktieru tēliem, Klaudiju vai Horāciju (ko Valmieras teātra iestudējumā spēlēja aktrise Elīna Vāne).
1972. gads, Valmiera – Mārtiņš Vērdiņš, Edmunds Freibergs, Rihards Rudāks;
1984. gads, Liepāja – Juris Bartkevičs, Jānis Makovskis;
1997. gads, Nacionālais teātris (Aktieru zālē) – Ivars Stonins;
2008. gads, Valmiera – Ivo Martinsons.
Kroders nomira 2012. gada 10. oktobra rītā. Pēc septiņām dienām teātrī notika jau sen repertuārā ieplānotā “Hamleta” izrāde, un pēc astoņām dienām, 18. oktobrī, Kroders pats bija uz skatuves Valmieras “Hamleta” dekorācijās ar grāmatskapjiem. Viņš palika Dīvala kapos pie Valmieras pilsētas estrādes, netālu no Gaujas stāvajiem krastiem.
2012. gads Valmieras teātrim kaut kādā mērā nu ir robežšķirtne – pirms Krodera un pēc. Dažam vairāk, dažam mazāk, bet tāpēc, ka šādi cilvēki iemieso laikmetu un ir atskaites punkts. Cilvēki, kuri ir savas valsts laikabiedri un kuri ir dzīvesgudrāki par jebkuru no saviem darbiem. Cilvēki, kuru vērtību sistēma padara mūs drošākus, jo viņi zina ko vairāk. Pat ja vieglprātīgi kļūdās.

Krodera fonds
2013. gadā, domājot par režisora piemiņu, tika nodibināts Krodera fonds, kura valdē pieci viņam tuvie – ideālie aktieri Artūrs Skrastiņš, Vilis Daudziņš un Rihards Rudāks, scenogrāfs, kas veidoja visas pēdējās spožākās Krodera izrādes, Mārtiņš Vilkārsis un Valmieras teātra direktore Evita Sniedze, kurai bija lemts būtu viņa tuvumā pēdējos vienpadsmit gadus. 2014. gada janvārī tika pasniegta pirmā Krodera balva – balva, kuru var saņemt izcilākā un arī izaicinošākā teātra parādība, notikums. Pirmo Krodera balvu saņēma Indra Briķe.

MATERIĀLI

Domas un darbi

Oļģerts Kroders allaž ir bijis trāpīgs un tiešs, tāpēc – pieprasīts intervējamais. Daži citāti no viņa sacītā un fakti par viņa darbu teātrī.

Apģērbt Hamletu

Mākslinieces Annas Heinrihsones skices tērpiem Oļģerta Krodera ceturtajam “Hamletam” (2008. g.).

Režijas virsotnes

1972–2012: 16 spilgtākās Oļģerta Krodera izrādes.

Lomas un lietas

Rīgā, Sibīrijā, Valmierā, Liepājā – Oļģerta Krodera 56 gadi teātrī.

Četri “Hamleti”

Ik pēc 12 gadiem Oļģerts Kroders dažādos Latvijas teātros atgriežas pie “Hamleta” iestudējuma. Kas vieno un atšķir šos iestudējumus?