Pagaidām nav izdevies atrast ceļu pie lielas daļas Latvijas pilsoņu ar aicinājumu pievienoties valsts bruņoto spēku lielākajai daļai jeb Zemessardzei. It kā ir bijuši dažādi aģitācijas pasākumi, taču vāji pamanāmi, un, iespējams, tādēļ nav sekmējies ar strauji pieaugošu interesi par dalību bruņotajos spēkos.
Neoficiālā informācija liecina, ka aizsardzības sektors vēlētos redzēt plašāku iesaistīšanos Zemessardzē. Tas droši vien nozīmē, ka šobrīd šī apmēram astoņus tūkstošus zemessargu lielā struktūra spēj apģērbt un apmācīt lielāku skaitu cilvēku. Tātad gaidīti visi.
Arī sabiedriskajai televīzijai jāuzņemas sava daļa atbildības par šādu sabiedrības neatsaucību, jo jau pagājis krietns laiks, kopš likvidēts valsts aizsardzībai veltītais raidījums "Laiks vīriem", taču tā vietā cits atšķirīgā kvalitātē veidots TV produkts tā arī nav radies. Var droši pieņemt, ka jaunajā drošības situācijā, kāda izveidojusies pēc Ukrainas kara sākuma, ar šāda raidījuma palīdzību varētu plaši un sadzirdami vērsties pie Latvijas pilsoņiem.
Tomēr Latvijas galvenajā un turīgākajā, turklāt sabiedriskajā medijā no tā nav ne miņas, kas liecina par atbilstošu televīzijas vadības pozīciju. It kā nebūtu Ukrainas kara, kas ļautu ieraudzīt realitāti, kuru daudziem, iespējams, nav vēlēšanās saskatīt un atzīt. Tā skaudri apliecina, ka karadarbība ir iespējama, ka arī Eiropā iespējama tādu "dzelžu" kā lielgabali, tanki un "katjušas" lietošana, vienlaikus atgādinot seno patiesību, ka katrai valstij nepieciešami savi bruņotie spēki, turklāt pēc iespējas labāk motivēti, apmācīti un apbruņoti. Tieši to Latvijas TV vadība acīmredzami nesaprot.
Šķiet, nopietnu devu kritikas pelna arī valsts augstākās amatpersonas un vispirms prezidents Raimonds Vējonis, kuram, neraugoties uz virspavēlnieka statusu, šajā jautājumā arī nav ko teikt. Valsts aizsardzība pašlaik un pilnīgi droši vēl ilgi būs aktuālākais jautājums, tādēļ šī klusēšana ir pilnīgi neizprotama. Varbūt jāieklausās viedoklī, ka, nākdams klajā ar aicinājumu stāties Zemessardzē, prezidents tiktu izsmiets, ka viņš neko nedara, lai nodrošinātu sociālo taisnīgumu valstī, bet tā vietā aicina uz patriotisku rīcību. Saprotams, šādā veidā griežoties pie mazāk turīgā valsts slāņa, jo nav daudz piemēru par turīgu pilsoņu dalību Zemessardzē.
Neizpratne par nepieciešamību palīdzēt valsts drošībai, sākot ar individuālu lēmumu par iestāšanos Zemessardzē, šķiet, apliecina mūsu kā pilsoņu nepilnīgu gatavību saviem pienākumiem. Varbūt derīgi ieklausīties pazīstamajā krievu ekspertā Andrejā Illarionovā, kas raksta: "Lai gan brīvība visbiežāk tiek uztverta kā individuāla brīvība, tās nosargāšana ir iespējama tikai ar kolektīvām metodēm. Lai cik brīvs, talantīgs, radošs, neatkarīgs un stiprs būtu kāds cilvēks, vienatnē viņš nav spējīgs aizstāvēt savu īpašumu, tuviniekus, arī sevi pašu, saskaroties ar bandītu grupu. Lai nosargātu personisko brīvību, ir nepieciešama kolektīva piepūle."
Vērts vēlreiz pārdomāt, vai nav pienācis brīdis pievienoties Zemessardzei, ja neesat jau paguvis par to izšķirties. Aprunāties par to ar tiem, kas jau ilgāku laiku piedalās Zemessardzes mācībās. Tas noteikti palīdzētu saprast, ka ikviens no mums var kaut ko dot kopējam uzdevumam, kāda ir valsts aizsardzība.
Šādā aizsardzībā katram, līdzīgi mazam zobratiņam lielā mehānismā, ir sava loma, lai gan, atsevišķi ņemot, varbūt neliela, tomēr būtiska. Vēlos atsaukties uz dažiem zemessargiem. Viens no viņiem ir vēstures doktors Kārlis Dambītis, kas Zemessardzē dienē vairāk nekā desmit gadus.
Sarunu festivālā "Lampa" pēc kāda krievu tautības cilvēka acīmredzami provokatīvās norādes, ka zemessargi gatavojas nogalināt cilvēkus, vēsturnieks atbildēja, ka viņam blakus esošie citi pieci cilvēki un arī viņš šobrīd neatrastos Zemessardzē, ja pasaulē valdītu miers. Ingmārs Pūķis, LMT viceprezidents, studentu bataljona zemessargs, norādīja, ka nozīme esot vēsturiskajai pieredzei un tā mudina domāt par valsts aizsardzību ar militāriem līdzekļiem. Savukārt TV žurnālists Jānis Kļaviņš atgādināja sarunas sākumā teikto, ka ar savu dalību Zemessardzē šie cilvēki tieši cenšas panākt, lai nekad nenāktos lietot ieroci pret citiem cilvēkiem. Man pašam šķita būtiski norādīt, ka nozīme ir ne tikai vēsturiskajai pieredzei, bet arī pašreizējai situācijai, un tā rāda, ka Latvijai ir tieši tas pats ienaidnieks, kas uzsācis karu Ukrainā.