Tā kā jūsu medijs raksta mums neglaimojošus tekstus, tad mēs ar jums nerunāsim – šāda vai līdzīga attieksme bija vērojama pirmsvēlēšanu laikā sabiedriski politiskajā vidē. Līdzīgi gadījumi ir arī Latvijā nelielajā sporta žurnālistikas cunftē, bet jaunākais "incidents" pārsteidza: visnotaļ pozitīvu tēlu iemantojušais populārais bokseris Mairis Briedis pēc sava treniņa pirms komunicēšanas ar žurnālistiem palūdza aiziet divu mediju pārstāvjus.
""Sportacentrs" ir šeit? Un "Latvijas Avīze"? Laikam Raimonds [Zeps] nebija jūs painformējis, bet mēs palūgsim jūs pamest šīs telpas, jo jūs atbalstījāt tajā reizē cilvēku, kas mēģināja, teiksim tā, graut manu karjeru. Bija divi mediji, kas to atbalstīja – ne tieši jūs [Jānis Celmiņš], bet jūsu portāls, un "Latvijas Avīze", un es Raimondam uzreiz teicu, ka turpmāk, kad startēsim un boksēsim, cik nu man ir atlicis boksēties, šie mediji nepiedalās mūsu treniņos. Es 20 gadus esmu atdevis šim sportam, un te viens cilvēks vienā brīdi mēģina to visu sagraut, ko esmu cēlis. Jūs turpmāk varat intervēt viņu," pie divu mediju pārstāvjiem vērsās Briedis.
Brieža nepatiku izraisīja augustā publiskotā viņa bijušā menedžera Ala Siestas jeb Alberta Hačuturova diezgan asā vēršanās pret bokseri. Par šo tēmu vēstīja praktiski visi Latvijas mediji, bet Briedim "cemme" bija uz šiem diviem medijiem.
Šis ir jaunākais, bet nebūt ne vienīgais atgadījums. "Tālākie", kurus pats esmu piedzīvojis klātienē, ir bijuši olimpiskajās spēlēs.
Rio olimpiskajās spēlēs tobrīd uzlecošā zvaigzne Jeļena Ostapenko neatsaucās un bez komentāriem pagāja garām Latvijas medijiem tā saucamajā "mix" zonā, bet Phjončhanā šorttrekists Roberto Puķītis "divas mājas tālāk" pasūtīja kolēģi no "sportacentrs.com" Jāni Freimani. Tāpat kā sportisti, arī žurnālisti gatavojas četrgades nozīmīgākajām spēlēm. Tu aizbrauc uz olimpiskajām spēlēm, vēlies Latvijā esošo sabiedrību informēt par savējo veiksmēm un neveiksmēm (tā ir sporta sastāvdaļa), bet tā vietā saņem ignoranci. Sportists pēc neveiksmes var atļauties nerunāt un daudzi cilvēciski to ir izskaidrojuši, un žurnālisti to pieņēmuši. Bet ignorēšana ir cita lieta. Šajos gadījumos tā bija arī necieņa pret medijiem.
Savulaik "slikto zēnu" lomā iejutās izcilais barjerskrējējs Staņislavs Olijars, NHL gaisu apostījušais Pēteris Skudra, Valteru dinastijai joprojām ir "zobs" uz vienu no kolēģiem. Sarakstu varētu turpināt un turpināt. Bet kas no šīs novēršanās iegūst? Sportisti, sports, sporta sabiedrība? Un kas zaudē?
Personīgais viedoklis: kaut kādos brīžos cilvēki nespēj uzņemt kritiku un nevēlas dzirdēt viedokli, kas nesaskan ar viņu viedokli. Tajā pašā Brieža gadījumā bokserim un viņa pārstāvjiem tika prasīts viedoklis, rakstā uz to bija norādīts. Tas, ka otra puse bija daiļrunīgāka un asāka, nav žurnālista vaina. Žurnālisti vainīgi, ka atļāvās to publicēt?
Pēdējos mēnešos apvainošanos izteikti izjutu pats. Pirmie signāli bija pēc augusta beigām, kad akcijas "Es atbalstu sportu" iniciatoriem atļāvos uzdot skaidrojošus jautājumus – kas finansē, vai tā nav politiska akcija, kāds pamats skaitļiem, cik šie skaitļi atbilst īstenībai, utt. Rīkotāji nespēja skaidri atbildēt uz šādiem jautājumiem, bet vainīgi nebija jau atbildētāji, bet jautājumu uzdevēji. Vēlāk viens no valsts sporta dzīves kūrētājiem pajautāja man personīgi, vai es šos jautājumus esmu uzdevis tikai tādēļ, ka nerealizējās viens diskusiju projekts par sporta problēmām. Es tajā brīdī apstulbu un nezināju, ko atbildēt uz šādu (šeit epitetu katrs var izvēlēties) jautājumu.
Tad sekoja regbija federācijas prezidenta gadījums, pēc kā saņēmu personīgus apvainojumus. Uzdodot konkrētus jautājumus, pieķēru melos Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) Ētikas komisijas vadītāju. Ar ko, iespējams, nopelnīju vēl kādu "plusiņu".
Sekoja dažādi atgadījumi, kas skaidri ļāva saprast: Uldi, raksti tikai labas ziņas un dzīvosim draudzīgi. Bet kas kaitē dzīvot draudzīgi, ja es rakstu patiesas lietas, kas jums – sportisti un sporta amatpersonas – nav glaimojošas?
Šonedēļ bija iespēja nelielā diskusijā iepazīties ar UEFA mediju koordinatoriem. Neoficiālā sarunā viņi teica, ka konstruktīva (cik lielisks vārds pēdējo nedēļu kontekstā) kritika no medijiem ir normāla lieta visā pasaulē un otrai pusei tā ir jāpieņem, ja jau esi nonācis mediju uzmanības lokā. Tieši kritika ir viens no dzinuļiem, lai motivētu cilvēkus strādāt un novērst kādas pieļautās kļūmes, nepilnības.
Diemžēl, sporta sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku, kuri nevēlas pieņemt, ka medijos publicē PATIESU informāciju, faktus un šo konstruktīvo kritiku. Un netiek šķirots – tas ir labi vai slikti. Bet šiem cilvēkiem atgādināšu, ka tikai labu – un neko citu – pieņemts runāt kādos ne visai priecīgos brīžos. Tad jūs vēlaties, ka par šīm organizācijām mēs runājām kā par aizgājējiem?