Mācīt studentus pēc šīs grāmatas nozīmētu "sabotēt Krievijas civilizēto, demokrātisko un tiesisko attīstību", avīzē "Novaja gazeta" publicētā recenzijā raksta Krievijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta eksperti Vladimirs Lavrovs un Igors Kurļandskis.
Oponenti norāda, ka grāmata "Krievijas vēsture. 1917-2009" ietver nopietnas kļūdas un rupju vēstures notikumu falsifikāciju, un līdztekus apšaubāmiem datiem tajā atrodami arī apzināti izdomājumi.
Grāmatas autori - Maskavas Valsts universitātes vēstures profesori Aleksandrs Barsenkovs un Aleksandrs Vdovins - attaisno gan piespiedu kolektivizāciju, gan politisko oponentu sodīšanu ar nāvi, gan Gulaga sistēmu, gan veselu etnisko grupu izsūtīšanu, gan valsts līmeņa antisemītismu - tie visi viņuprāt bijuši nepieciešami soļi ceļā uz "gaišo nākotni".
Staļina loma valsts terora izvēršanā šai grāmatā konsekventi notušēta un viņa darbība vispār netiek tieši saistīta ar represiju kampaņām.
Pieminot pilsoņkara laiku, Krievijas pareizticīgo baznīcas garīdzniecībai piedēvēta "aktīva dalība pretestības organizēšanā boļševismam". Cita starpā, apgalvots, ka "viens no Pilsoņkara eskalācijas faktoriem bija konflikts starp boļševikiem un ticīgajiem", kas šai darbā traktēti kā līdzvērtīgas "konflikta" puses.
Piespiedu kolektivizācijai, kas metodiski iznīcināja zemniekus kā šķiru, industrializācijai un kultūras revolūcijai autori veltījuši nodaļu "PSRS forsētā modernizācija. 1928—1941", prāvu uzmanību pievēršot "kultūras modernizācijai un iedzīvotāju patriotiskajai sagatavošanai karam".
Kā pieļauj Lavrovs un Kurļandskis, lietojot Staļina iekšpolitikas raksturošanai prezidenta Dmitrija Medvedeva iecienīto terminu "modernizācija", autori cenšas piešķirt vēsturisku leģitimitāti kādreizējam komunisma eksperimentam un vienlaikus vedina pašreizējo Krievijas modernizāciju uzlūkot neostaļinskās noskaņās.
Rakstot par trīsdesmito gadu represijām, autori tās skaidro ar pamatotām bailēm no iekšējiem ienaidniekiem. "Visi šie cilvēku miljoni, kam padomju iestāžu politika nodarījusi pāri, veidoja potenciālu "piektajai kolonnai", un tas nebūt nav izdomāts," apgalvo vēsturnieki.
Kā iemeslu Staļina rīkojumiem izsūtīt uz Sibīriju un Vidusāziju veselas tautas - Krimas tatārus, čečenus, ingušus un kalmikus - viņi min šo tautu "pastiprināto gatavību sadarboties ar okupantiem vai aizdomas par to", atkārtodami apgalvojumus, ko atspēkojuši daudzi vēsturnieki ne vien Rietumos, bet arī Krievijā.
Lavrovs un Kurļandskis savā recenzijā pauduši viedokli, ka šādas grāmatas iznākšana saistīta to, ka Krievijā juridiski nav izvērtēti "Ļeņina un Staļina partijas noziegumi pret cilvēci". Viņi izteikuši bažas par to "gaišo nākotni", kāda Krieviju varētu gaidīt XXI gadsimtā, ja varas pozīcijās nostiprināsies Staļina un Ļeņina apoloģēti.
Pagājušajā nedēļā kritisku vērtējumu par šo grāmatu publicēja Sabiedriskā palāta - konsultatīva institūcija, kuras uzdevums ir uzturēt saikni starp pilsonisko sabiedrību un varas pārstāvjiem. Kā atzina palātas loceklis Nikolajs Svanidze, grāmatā daudzviet atrodamas nacionālā naida kurināšanas pazīmes. Taču nekādi konkrēti soļi pret šo mācību līdzekli vai tā autoriem pagaidām nav sperti.
Savukārt pilnvarotais Čečenijas cilvēktiesību jautājumos Nurdi Nuhažijevs solījis par šo mācību grāmatu iesniegt prasību tiesā, norādot, ka tā satur izdomātus apmelojumus pret čečenu tautu.