Slimnīcā valda tīrība un kārtība, tādēļ visiem apmeklētājiem jāuzvelk zilās bahilas. Arī divvietīgā palāta, kur mani sagaida karā smagi cietušais Vadims, ir kārtīga un sakopta. Gaiša, tīra, pie sienām, kā daudzās citās slimnīcās visā Ukrainā, pielīmēti uzmundrinoši un patriotiski bērnu zīmējumi. Galvenokārt lietotas divas Ukrainas karoga krāsas - zilā un dzeltenā. Vadims sēž uz gultas malas, prasmīgi lieto planšetdatoru, ko izmanto arī kā sakaru līdzekli sarunām.
Kara stāsts
"Es neesmu mediķis, bet man ir feldšera diploms, to es saņēmu vēl pirms armijas, pēc tam, kad biju nodienējis obligāto dienestu. Nostrādāju dažus gadus, un ņemot vērā, ka tie bija ne pārāk viegli laiki, deviņdesmito gadu sākums, iestājos ekonomiskajā universitātē. Lai varētu strādāt citu darbu un nopelnīt. Pabeidzu studijas, strādāju vairākās firmās, un pirms kara desmit gadus nostrādāju avīzē MK (Moskovskij komsomoļec) - MK Ukraina, realizācijas nodaļā.
Augustā iesauca armijā un nokļuvu mēnesi ilgās apmācībās Mukačevo, 128.kalnu-strēlnieku brigādē. Biju mediķis, taču arī man, kā jebkuram karavīram, vajadzēja prast karot. Vienkārši bija papildus funkcijas - mediķa pienākumi. Ja kaut kas atgadījās, man bija jāsniedz palīdzība. Bet Mukačevā es šāvu, sviedu granātas, darīju to pašu, ko parasti dara karavīri. Ar dažiem izņēmumiem, piemēram, izlūki skraidīja pa mežu, bet es to nedarīju. Mūs apmācīja diezgan labi, tas bija mobilizācijas trešais vilnis. Patronas izsniedza tik, cik bija plānots izšaut, galvenais, prasīja rezultātu - lai visas lodes sašautas desmitniekā.
Pirms jaunā gada mūs atkal izvietoja Aļhovatkā šahtās. Atrados vienā no posteņiem un pēc tam devos uz Debaļcevu. Tur nokļuvām aplenkumā. Es gan nevaru pastāstīt, kā mūs aplenca. Kad pārcēlāmies uz Debaļcevo, tur neklājās viegli. Bija nopietnas apšaudes, stundas, pusotras stundas garumā, šāva pa sektoriem. Mēs atradāmies laukā un mūs bombardēja. Pabiju tur kādas trīs dienas. Tad vēl bija iespējams izkļūt ārā pa kādu no ceļiem. Vienā jaukā dienā pateica, ka jābrauc palīgā kādam postenim, kam draudēja ielenkums.
Mēs izbraucām un, kad jau bijām pietuvojušies postenim, sapratām, ka viss ir ļoti slikti - tur bija daudz nodegušas tehnikas. Izlecām ārā, izvietojāmies dārzā, taču neuzkavējāmies tur ilgu laiku. Burtiski pēc piecām minūtēm mūsu tuvumā uzsprāga tanka lādiņš, bija divi ievainotie - viens no tiem biju es, otrais - komandieris. Pavisam tur bijām seši. Virsnieks un seši karavīri. Mūs atkal ielādēja bruņumašīnā (btr) un tobrīd jau ievainotus aizveda uz hospitāli. Tāds bija mūsu brauciens. Man bija šķembas plecā un gurnos. Komandieris arī bija ievainots kājās. Tas notika 16.februāra rītā. Mūs aizveda atpakaļ uz štābu, kur atradās mūsu medicīnas rota.
Nokļuvu mūsu ķirurgu rokās, un viņi mani tur lāpīja. Sašuva, pārlāpīja, bet vakarā sākās evakuācija uz Artjomovsku. Mani kā viegli ievainoto un arī komandieri iekrāva desanta bruņumašīnā. Tur bija divas bruņumašīnas un kravas mašīna urāls. Braucām kolonnā uz Artjomovsku. Kolonna pajuka, jo tika sašauta, uzbrauca arī uz mīnām. Pēc tam, kad arī tieši zem manis uzsprāga mīna, es to atceros labi, jo manā priekšā izveidojās oranžs aplis, kusa metāls, mani izglāba komandieris - viņš atvēra durvis un vienkārši izrāva mani ārā, citādi es būtu sadedzis.
Kad uzsprāga mīna, mani svieda augšā lejā, bet pasargāja ķivere, lai gan tā ar vienu malu arī pilnībā pārplēsa pieri. Bruņumašīnā mani svaidīja kā bumbiņu. Pēc tam iestājās apjukums, karavīri nevarēja saprast uz kurieni iet, jo bija nakts. Pieņēma lēmumu aiziet. Kas varēja paiet, aizgāja, bet ievainotie palika. Mums bija jāsagaida palīdzību. Viens no karavīriem kliedza, ka viens no urāliem vēl varot pabraukt, tam nebija sašauts motors. Tas strādāja. Mūs iekrāva urālā, vajadzēja braukt uz kaut kādu tuvāko punktu, kur atradās mūsu vienības, un tur nogaidīt, kamēr ierodas savējie.
Diemžēl tad, kad mašīna brauca atpakaļvirzienā, uzbraucām uz vēl vienas mīnas.... ai! ... es nezinu, cik augstu mani uzsvieda, taču tas bija ļoti augstu. Ievainoja vēl arī citus puišus. Vieni bija nogalināti, citi ievainoti. Dažus izsvieda no mašīnas. Es izlidoju un atgriezos atpakaļ mašīnā, spēcīgi sasitu muguru, praktiski vairs nevarēju kustēties. Komandieris mani atkal vilka ārā, jo virsū krita segas.
Viņš tikai noņēma visu, bet vilkt mani vairs nevarēja, jo pats bija saņēmis jaunus ievainojumus. Man bija kontūzija, to ieguvu bruņumašīnā. Kad kāpu ārā, zaudēju samaņu, kritu. Naktī mēs nekur nevarējām iet, vēl jo vairāk tādēļ, ka visi bijām ievainoti. Nācās gaidīt rītu. Mēs ar komandieri ielīdām kabīnē, paņēmām siltas lietas - segas, vēl kaut ko atradām, ielīdām kabīnē, stiklu nebija, taču mašīna vēl darbojās. Kad es izturēju līdz rītam, visi pārējie ievainotie, kas tur bija palikuši, izrādījās nosaluši. Arī komandieris. Biju palicis viens.
Pēc tam es tur vēl paliku trīs dienas. Izlīdu no kabīnes, ēdu sniegu un šo to citu. Ēdu visu, ko atradu. Ielīdu atkal kabīnē, kustēties vairs nevarēju, spēru trīs četrus soļus un kritu. Bez ievainojumiem un kontūzijas ļoti smagi bija cietusi arī mugura. Nevarēju paiet. Un trīs dienas uzturējos kabīnē - salā, kas pārsniedza divdesmit grādus. Nevienas ekstremitātes neiztur tādu salu, brīnos, kā to izturēju. Un ceturtajā dienā mani atrada separātistu (DTR - Doņeckas tautas republika)) cilvēki. Tobrīd tieši mielojos (pasmaida) ar sniedziņu, četrrāpus.
Gūstā
Kad dzirdēju, ka tuvojas bruņumāšīna, pacēlu roku, rādot, ka padodos. Puiši izkāpa, pateica - celies! Es viņiem - nevaru! Spēka nav, jau ceturtā diena! Ne spēka, ne enerģijas. Viņi saka, tad nāc pie mums, kā vari. Un es četrrāpus klumpurēju pie viņiem. Saprotu viņus - es taču varēju būt ar granātām apkāries kamikadze, varēju pielaist viņus tuvumā un uzspridzināties. Tādos apstākļos iespējams izdarīt visu.
Par varoņiem cilvēki kļūst tad, kad vairs nav ko zaudēt, kad esi nosalis un izbadējies. Tad patiesībā mierīgi vari sevi uzspridzināt (iesmejas). Es pierāpoju, mani saņēma ciet, iesēdināja desanta bruņumašīnā, un aizveda uz Doņecku. Tomēr pret mani izturējās lojāli. Droši vien tāpēc, ka tad, kad mani atveda un sniedza pirmo palīdzību, redzēja, ka esmu ievainots. Pieslēdza pie sistēmas, bet vakarā, kā man pastāstīja, mani vienkārši atdeva mūsējiem. Man pakaļ atbrauca aizsardzības ministra vietnieka padomnieks."
Spēks izturēt
Vadima teiktajā nav ne miņas no patosa, viņa uzskati pārliecina - tie ir ārkārtīgi racionāli - varbūt tāda ir liela daļa mediķu, caur kuru rokām izgājuši desmiti un simti dažādas smaguma pakāpes ievainojumus guvuši cilvēki. Šāda pieredze, visdrīzāk, liek paskatīties uz daudzām lietām krietni vien atšķirīgāk. Arī uz manu "teorētisko" jautājumu par to, kāds karš norisinās Ukrainā, viņš atbild pavisam vienkārši - "Ja viņi ielaužas iekšā ar ieročiem, tad mums nekas cits neatliek kā aizstāvēties. Tas ir karš pret Krievijas agresiju".
"Tu esi tik smagi cietis, kā varēji to visu izturēt?" vaicāju Vadimam. "Kā lai es nebūtu to izturējis. Tas vienkārši bija mans pienākums pret visiem tiem daudzajiem mediķiem un citiem cilvēkiem, kas mani ārstēja un izglāba," saka Vadims.
Mūsu sarunas laikā palātā ienāk arī viņa sieva Viktorija Djakiva. Pavisam drīz viņi abi brauks uz Harkovu, kur Vadimam tiks pielaikotas pirmās - pagaidām vēl pagaidu protēzes.
