"Šoreiz viltus trauksme, bet reakcija gandrīz pareiza," stāsta ukraiņu karavīrs, norādot, ka, ja tik tuvu sprāgst raķete, granāta vai lādiņš, zemē jāguļas nekavējoties. Viņam pašam, protams, uzreiz bija skaidrs, ka šoreiz tā ir bijusi tikai signālraķete, skaidro Meikars.
"Pieredze māca novērtēt briesmas. Ja nezini, kas notiek, krīti - pats vienkāršākais noteikums," uzsver Meikars. Jebkurā situācijā ieteicams rīkoties tā, kā to dara pieredzējuši karavīri, viņš skaidro.
Talakivka ir pats tālākais Ukrainas kontrolētais apdzīvotais punkts, ja no Mariupoles brac austrumu virzienā. Aiz Ukrainas izlūkbataljona karavīru ierakumiem, kur atrodas "Delfi" speciālkorespondents, sākas neviena nekontrolētā teritorija.
Jau trīs kilometrus tālāk ir separātisti. Atrodoties šajā apkārtnē dzirdami kaujas trokšņi un redzami kara nodarītie postījumi, raksturo Meikars.
"Pēdējās divas dienas bija mierīgākas," stāsta viens no karavīriem. Mežmala ir pilna ar šāviņu, mīnu un raķešu šķembām, ar tām izrakņāta zeme, nocirsti koki un bojātas piepilsētas celtnes.
Šeit esošās Ukrainas spēku pozīcijas apšauda prokrieviskie kaujinieku un viņus atbalstošās Krievijas armijas vienības, tomēr tas nav uzskatāms par uzbrukumu tiešā nozīmē, skaidro Meikars. Tā ir tā sauktā uzmanības novēršanas uguns, kuras mērķis ir apgrūtināt pretinieka darbību. Šim nolūkam nav nepieciešams šaut ne pārāk bieži, ne precīzi, norāda Meikars.
Kā piemēru šāda veida apšaudei "Delfi" speciālkorespondents min 14. oktobrī notikušo apšaudi Sartanā, kuras rezultātā gāja bojā septiņi civiliedzīvotāji. Meikars pieļauj, ka apšaudes patiesais mērķis bijis 500 metrus tālāk izvietotās Ukrainas armijas pozīcijas.