"Vilciens no Malmes pienāk pēc trim minūtēm! Vilciens no Malmes pienāk pēc trim minūtēm!" pie Stokholmas centrālās stacijas ieejas tērpta spilgti rozā atstarojošā vestē zviedriski sauc 20 gadus vecā Hažana Džabara. Viņa ir viena no neskaitāmajiem simtiem brīvprātīgo, kas, ieraugot fotogrāfiju ar Turcijas krastos izskaloto trīsgadīgā sīriešu zēnu Ailanu Kurdi, nolēma, ka vairs nevar sēdēt rokas klēpī salikusi.
Sestdien, kad Hažanu satiek portāls "Delfi", viņa stacijā ir jau diennakti. Jauniete šurp nāk regulāri pēc sava "maizes" darba - viņa ikdienā strādā ar invalīdiem, un, kā pati saka, tas viņai ir iemācījis daudz, tāpēc problēmu strādāt ar bēgļiem nav. Tāpat viņai palīdz plašās valodu zināšanas. Hažana zina kurdu, zviedru, angļu, kā arī zīmju valodu.
Jaunietes uzvilktā spilgti rozā veste kalpo kā atpazīšanas zīme brīvprātīgajiem, kuri nav piesaistīti kādai konkrētai organizācijai. Viņa dodas perona 19b virzienā, un aicina sev līdzi. Pie nelielajām kāpnēm, kas ved uz peronu, pulcējas policija, Sarkanā Krusta pārstāvji. Uz perona atļauts iet tikai policijai un Zviedrijas Migrācijas departamenta (Migrationsverket) pārstāvjiem. "Te ir sarkanā līnija," rāda Hažana, "tālāk iet nedrīkst."
Paliekam gaidīt pie sarkanās līnijas. Jau pēc minūtēm desmit nāk pretī kāds kungs kārtīgā dūnu jakā, adītā šallē. Apkrāvies ar lērumu mantu – trīs tirgus somām, koferi, datorsomu un nelielu virsmatraci. Hažana paķer divas lielās tirgus somas un aicina viņai sekot.
Aptuveni 40 gadus vecais Nerī nāk no Eritrejas. Viņš plāno nokļūt Upsalā, kas atrodas vienas stundas braucienā no Stokholmas. Cik var noprast, tur dzīvo viņa draugi. Vīrietis runā tikai tigraju valodā.
Stokholma – tranzītpilsēta ceļā uz Somiju
"Šeit policija ir draugs. Viņi saprot, ka daļa no bēgļiem grib doties uz Somiju, tāpēc policisti "nelec" virsū bēgļiem un nesaka, ka viņiem šeit ir jāreģistrējas," skaidro Hažana. "Ļoti daudz bēgļu dodas uz Somiju. Es domāju, ka tas ir baumu dēļ. Cilvēki runā, ka Zviedrijas policija bēgļiem atņem naudu un telefonus, bet tā nav taisnība," stāsta jauniete.
Arī portāls "Delfi" pamana, ka šajā dienā tik tiešām daudzi izvēlas doties tālāk uz Zviedrijas-Somijas robežas pilsētu. Pie stacijas galvenās ieejas, kur slejas brīvprātīgo teltis, ierodas deviņu cilvēku liela grupa no Irākas. Viens no viņiem stāsta, ka ceļu uz Stokholmu mērojuši 10 dienas. Tagad vēl divas naktis jāpavada Stokholmā, jo biļetes uz pierobežas pilsētu izpirktas. Vaicāts, kāpēc vēlas braukt uz Somiju, nevis palikt Zviedrijā, viens no irākiešiem norāda, ka "tur viss notiek ātrāk". Uz atvadām viens no viņiem paspiež man roku un novēl veiksmi.
Tikmēr Somijas ārlietu ministrs un Somijas nacionālistu partijas līderis Timo Soini ir asi kritizējis Zviedrijas bēgļu politiku. Viņaprāt, ja Zviedrija turpinās atvērto robežu politiku, tā tikai palīdzēs teroristiem un kontrabandistiem, atsaucoties uz Somijas laikrakstu "Ilta-Sanomat", ziņo portāls "Thelocal.se".
Somija piedzīvo lielāko patvēruma meklētāju pieplūdumu kopš Krievijas revolūcijas 1917. gadā. Soini paredz, ka migrantu krīze varētu pasliktināt abu kaimiņvalstu attiecības.
Lai gan bēgļi nereti ierodas ar savu naudu, ir tādi, kas līdz Stokholmai to jau ir iztērējuši un tādā gadījumā "viņi ir iesprūduši Stokholmā, kamēr cilvēki saziedo mums [brīvprātīgajiem] naudu", skaidro Hažana. Viena vilciena biļeti uz pierobežu maksā aptuveni 700 kronas (aptuveni 74 eiro).
Ailana nāve mobilizē brīvprātīgos palīgus, kas nav dzimuši Zviedrijā
Ikdienā pie Stokholmas centrālās stacijas mēdz pulcēties līdz pat 50 vai 60 brīvprātīgajiem, kurus nevieno kāda organizācija. Pulcēšanās un palīdzības sniegšana sākusies uzreiz pēc tam, kad medijus pāršalca ziņa par Turcijas kūrortā izskaloto trīsgadīgo sīriešu zēnu Ailanu.
Brīvprātīgie organizējas sociālā tīkla "Facebook" lapā. "Tiklīdz varu, es nāku šurp. Te ir gan jauni, gan veci cilvēki. Vienu dienu te bija 65 gadus veca sieviete, viņa šeit bija visu nakti, jo gribēja palīdzēt. Tas bija tik jauki!" atceras Hažana. Liela daļa brīvprātīgo vai arī viņu vecāku nav dzimuši Zviedrijā, tāpēc bez zviedru un angļu valodas viņi zina kurdu, arābu, persiešu un vēl citas valodas.
Mūsu sarunā aktīvi iesaistās kāds kungs gados. Saprotot, ka nerunāju zviedriski, viņš jautā, vai es arī esmu bēgle. Saku, ka nē, jau šovakar atgriezīšos mājās – Latvijā. Izrādās, ka 73 gadus vecais Milans 1969. gadā pats kā bēglis ieradies Stokholmā. "Es ierados 27 gadu vecumā. Es ierados šeit, kad "brāļi – krievi" okupēja manu valsti [tolaik – Čehoslovākiju]. Kā tagad atceros, Zviedrijā ierados 21. augustā," stāsta Milans.
Jautāts, kamdēļ bēgļus meklē, kungs atbild, ka grib iedot kādai ģimenei ar bērniem 500 kronas (aptuveni 53 eiro). Viņš stāsta, ka tad, kad pats nokļuva Zviedrijā, viņam kāds svešs cilvēks arī iedevis naudu. "Princips, ja gribi palikt Stokholmā: tev jāatrod darbs un vieta, kur dzīvosi. Tāds bija noteikums. Man tas bija viegli. Es sāku mācīties arī zviedru valodu, mācījos astoņus mēnešus kursos. Tas ir pirmais, kas visiem jādara – jāmācās valoda," skaudri norāda Milans. Zviedrijā pirmos 20 gadus viņš strādājis kā oficiants dažādos restorānos, taču pēdējos vairāk nekā desmit gadus līdz aiziešanai pensijā Milans vadījis mušiņmakšķernieku veikalu.
Brīvprātīgais pie brīvprātīgā
Brīvprātīgie pulcējas pie vienas no stacijas ieejām. Pie viena galdiņa brīvprātīgie drošības nolūkos tiek reģistrēti un tur viņiem jāuzrāda dokumenti, pie nākamā bēgļi tiek konsultēti transporta jautājumos. Tālāk slejas liela telts ar garu galdu. Tur notiek bēgļu ēdināšana.
Vienu dienu te bija 65 gadus veca sieviete, viņa šeit bija visu nakti, jo gribēja palīdzēt. Tas bija tik jauki!
Neizpaliek arī kuriozi, piemēram, cilvēki atnes sviestmaizes ar šķiņķi, ko lielākā daļa bēgļu neēd. Taču tamdēļ gan cienasts netiek mests ārā - sviestmaizes tiek atdotas bezpajumtniekiem. Kā stāsta Hažana, bezpajumtnieki nāk daudz un ne tikai pēc ēdiena, viņiem patīk arī parunāt ar bēgļiem. Tāpat Daniels, kurš, izrādās, ļoti labi zina un pazīst Latviju, jo regulāri apmeklējis Cēsis, kur dzīvojuši viņa bijušās draudzenes vecāki, stāsta, ka vienā vakarā visos tuvējos veikalos bija beidzies negāzētais dzeramais ūdens. Brīvprātīgie to bija izpirkuši.
Turpat pie stacijas ieejas stāv kāda jauniete dzeltenā atstarojošā vestē, kam uz muguras rakstīts vairākās valodās "jurists". Kā stāsta Nina Karadagi, te atsevišķi pulcējas arī brīvprātīgie juristi, kuri konsultē bēgļus juridiskos jautājumos. Kopumā brīvprātīgo juristu ir ap četriem simtiem. Viņi te atrodas 24 stundas diennaktī. Nav tādu brīžu, kad stacija paliktu bez brīvprātīgajiem juristiem. "Mēs to nedarām, lai dotu savas vizītkartes. Mēs gribam palīdzēt," saka Nina.
Lai gan bēgļus uz perona sagaida Zviedrijas Migrācijas departamenta pārstāvji, Nina skaidro, ka viņi nespēj sniegt konsultācijas visiem, kuriem tas nepieciešams.
Savukārt Migrācijas departamentā portālam "Delfi" skaidro: viņi vienmēr sagaida bēgļus uz perona, kur atbraukušajiem tiek pastāstīts par iespēju reģistrēties Zviedrijā kā patvēruma meklētājiem. Departamentā skaidro, ka lielākoties jau cilvēkiem ir savs plāns – viņi zina vai grib palikt šeit vai doties tālāk.
Savukārt Sarkanā Krusta brīvprātīgā Penilla stāsta, ka katru dienu Stokholmā ierodas cilvēki, kuri ir lielas izvēles priekšā – palikt šeit vai doties tālāk. Sarkanais Krusts nodrošinājis stacijas iekštelpās stendu, kur tiek piedāvāta "pirmā palīdzība" – augļi, ūdens, kā arī higiēnas lietas, piemēram, zobu birstes.
"Viņi ierodas veseli. Lai gan viņiem ir šķēršļi, lai šeit nokļūtu. Viņi ir priecīgi, ka tik tālu ir tikuši. Protams, ir tādi, kas ir depresīvi. Viņi ir tik tālu braukuši un, iespējams, viņi grib atpakaļ. Tas nav viegli – nokļūt šeit un nezināt, kas būs nākamais solis," stāsta Penilla.
Organizācijas pārstāvji katru dienu stacijā atrodas no pulksten 9 līdz pusnaktij. Organizācijas darba laiks un nespēja rast pietiekamus līdzekļus ir licis izveidoties neoficiālajai brīvprātīgo komandai, tostarp iesaistīties Hažanai un Danielam. Šo brīvprātīgo skaits krietni pārsniedz Sarkanā Krusta brīvprātīgo skaitu.
"Es būšu brīvprātīgā tik ilgi, cik ilgi šeit būs bēgļi. Tas var būt pat gadiem!" uzsver Hažana. Viņa zina teikt, ka bēgļu ceļš līdz patvērumam ir neiejūtīgu un rasistisku cilvēku pilns. "Lai gan viņi ir priecīgi, ka ir dzīvi, viņi vēl joprojām ir neapmierināti. Viņi taču ir cilvēki. Piemēram, man ir jauks dzīvoklis, bet vai es esmu laimīga un man visa kā ir pietiekami? Eiropas cilvēki saka - viņiem jābūt laimīgiem, jo viņi ir vismaz dzīvi! Bet vai tu esi laimīgs? Tev ir nauda, mašīna, bet vēl joprojām neesi priecīgs? Tev vēl vajag "iPhone 7"?", tieša ir Hažana.
Zviedrijā atbalsts bēgļiem par spīti krīzei turpina augt
Kā liecina laikraksta "Dagens Nyheter" septembra beigās publicētās aptaujas rezultāti, 44% zviedru uzskata, ka Zviedrijai būtu jāuzņem vairāk bēgļu. Salīdzinājumā ar februārī veiktās aptaujas rezultātiem, respondentu skaits, kuri uzskata, ka Zviedrijai būtu jāuzņem vairāk bēgļu, ir audzis par 18%. Zviedrijai starp Eiropas Savienības valstīm jau tagad ir augstākais patvērumu meklētāju skaits uz vienu iedzīvotāju.
Septembra aptaujas rezultāti arī liecina, ka 30% zviedru uzskata: valstij jāuzņem mazāk bēgļu. Tas ir par 6% mazāk nekā februāri.
Aptaujā secināts, ka teju katrs trešais zviedrs ir gatavs uzņemt bēgli savās mājās, savukārt no katriem 10 respondentiem septiņi ir noraizējušies par augošo ksenofobiju valstī.
Vēstīts, ka Eiropa piedzīvo lielāko migrantu krīzi kopš Otrā pasaules kara beigām. Lielu daļu ES ieceļojošo imigrantu veido sīrieši, kas bēg no kara plosītās valsts.