Pagājušajā nedēļā iepazīstinājām ar galvaspilsētām, kuras uzbūvētas tukšās vietās. Tikmēr tepat Eiropā netrūkst pilsētu, kuras reiz bijušas kādas valsts valdības "sēdeklis", taču šobrīd galvaspilsētas titulu nodevušas citām. Tāda ir arī attēlā redzamā Florence Itālijā.
Iemesli galvaspilsētu maiņai pasaules vēsturē bijuši ļoti dažādi. Eiropas gadījumā tie gandrīz vienmēr ir politiski - par galvaspilsētu uz laiku pasludināta kāda pilsēta, kuru tajā brīdī nav ieņēmis vai tieši neapdraud ienaidnieks vai arī reiz tā valstī patiesi bijusi pati lielākā un ekonomiski ietekmīgākā, taču laika gaitā situācija ir mainījusies.
Arī liepājnieki labprāt piemin, ka Liepāja 1919. gada pirmajā pusē bijusi Latvijas galvaspilsēta. Lai gan šajā laikā tajā uzturējās Latvijas Pagaidu valdība Kārļa Ulmaņa vadībā (daļu no laika - Liepājas ostā uz tvaikoņa "Saratov"), oficiāli galvaspilsētas statusu Liepāja tomēr neieguva.
Tikmēr galvaspilsētas laika gaitā mainījušas tādas joprojām pastāvošas valstis vai agrāko valstu oficiālās mantinieces kā Krievija, Itālija, Vācija, Serbija, Albānija, Polija, Grieķija, kā arī mūsu kaimiņvalsts Lietuva:
Mūsdienu Krievijas un Eiropas lielākā pilsēta Maskava bijusi krievzemju galvaspilsēta jau kopš 14. gadsimta. Tomēr Pēteris I pēc ceļojumiem uz Rietumeiropu saprata, ka vēlas Krieviju padarīt rietumnieciskāku, dodot tai arī jaunu rietumniecisku galvaspilsētu.
Viņš ne tikai vadīja karagājienus, lai no Zviedrijas un Polijas atkarotu ievērojamas teritorijas Baltijas jūras krastā, bet arī nolēma būvēt jaunu franču stila pilsētu Ņevas purvainajā deltā.
Kopš 1703. gada celtā pilsēta jau 1712. gadā no Maskavas pārņēma galvaspilsētas tiesības, kuras pazaudēja tikai pēc diviem gadsimtiem 1918. gadā, pie varas nākot komunistiem.
Itālijas garajā vēsturē tās teritorijā esošajiem neskaitāmajiem valstiskajiem veidojumiem ir bijuši tikpat daudz dažādu politisko centru. Tomēr par mūsdienu Itālijas aizsākumu uzskata Itālijas apvienošanas uzsākšanu. Tā ilga nepilnus desmit gadus, kuru laikā galvaspilsētas statuss tika piešķirts tai ekonomiski un politiski nozīmīgākajai pilsētai, kuru Itālijas apvienotāji bija atbrīvojuši.
Līdz ar to pirmos četrus gadus (no 1861.-1865. gadam) Itālijas Karalistes galvaspilsēta bija ziemeļrietumu pilsēta Turīna, tad uz nākamajiem sešiem gadiem titulu saņēma Florence, bet 1871. gadā līdz ar pāvesta spēku sakaušanu un Romas aneksiju par galvaspilsētu kļuva Roma.
Uz īsu brīdi Otrā pasaules kara laikā Roma savu statusu atkal zaudēja. 1944. gadā nepilnus sešus mēnešus par galvaspilsētu tika pasludināta Salerno, kurā uzturējās Itālijas karalis, kā arī tika izveidotas pagaidu pārvaldes struktūras.
Pēc Otrā pasaules kara Vācija tika sadalīta okupācijas zonās, bet vēlāk - Vācijas Federatīvajā un Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Lai gan tām abām oficiāli galvaspilsēta bija Berlīne, par VFR de facto galvaspilsētu kļuva Bonna.
Salīdzinoši nelielā Reinas krastā esošā pilsēta par jauno politisko centru tika izvēlēta par spīti tam, ka Frankfurte un Hamburga bija daudz attīstītākas un piemērotākas šādai lomai. VFR kanclers izvēli pamatoja, uzsverot, ka par galvaspilsētu izvēloties lielu pilsētu, ar laiku var atslābt vēlme Vāciju atkal apvienot un pārcelt galvaspilsētu atpakaļ uz Berlīni.
Kragujevaca ir ne tikai viena no Serbijas lielākajām pilsētām, bet arī atrodas mūsdienu valsts ģeogrāfiskajā centrā.
No 1818. līdz 1839. gadam, kad Kragujevaca bija Serbijas galvaspilsēta, tajā tika atvērta pirmā serbu universitāte, grāmatu spiestuve un teātris. Līdz pat mūsdienām Kragujevaca tiek uzskatīta par vienu no Serbijs nozīmīgākajiem kultūras centriem, kurš gluži kā Rīga arī lepojas ar labi saglabātu jūgendstila mantojumu.
1912. gadā piekrastes pilsētā Vļorā tika pasludināta Albānijas neatkarība, un tā uz īsu brīdi arī kļuva par valsts galvaspilsētu. Šobrīd tajā mīt vien ap 8000 iedzīvotāju.
Pirmā pasaules kara laikā Lietuva pasludināja neatkarību, nosakot, ka Lietuva būs neatkarīga demokrātiska republika ar Viļņu kā tās galvaspilsētu.
Kara laikā gan vēl mainījās politiskā situācija, un pēc vāciešu atkāpšanās, uzbrūkot padomju spēkiem, atkāpties uz Kauņu vajadzēja arī Lietuvas jaunajai valdībai. Sarkanos strēlniekus no Viļņas padzina poļu armija, kura pilsētu paturēja, jo Polija to uzskatīja par savu.
Tiek uzskatīts, ka Polijas valstiskums ir saglabāts, zaudēts, bet atkal atjaunots kopš Meško I Pjasts 966. gadā apvienotajās poļu zemēs ieviesa katoļticību. Viņa laikā par varas centriem kļuva Gņezno un Poznaņa, taču jau īsi pēc Karalistes izveidošanas 1038. gadā par galvaspilsētu kļuva Krakova.
Tā turpināja būt viens no diviem varas centriem arī pēc Pirmās Republikas jeb Žečpospoļitas izveidošanas 1569. gadā. Otrs bija Viļņa. Savukārt 1596. gadā par Polijas-Lietuvas ūnijas galvaspilsētu kļuva Varšava.
Grieķija tik ļoti saistās ar Atēnu un Spartas pilsētvalstīm, ka tikai retais zina, ka Atēnas nemaz nebija pirmā grieķu valsts galvaspilsēta.
Grieķijas revolūcijas laikā par tādu kļuva Nafplija. Šī bagāto grieķu savrupmājām apbūvētā piejūras pilsētiņa bija Pirmās Hellēņu Republikas, kā arī vēlākās Grieķijas Karalistes galvaspilsēta. Tiesa, jau drīz pēc revolūcijas un mūsdienu Grieķijas izveidošanās 1834. gadā galvaspilsētas statusu ieguva Atēnas.
Mūsdienās Nafplija ir reģionālā galvaspilsēta ar nepilniem 20 000 iedzīvotāju.
