Ukrainas politiķi un diplomāti vairākkārt norādījuši, ka 2008.gadā Krievija sāka bruņotu konfliktu ar Gruziju, tagad karo ar Ukrainu un turpinās ar Baltiju. Uzskatāt to kā pamatotu situācijas analīzi vai arī tas varētu būt kara stāvokļa populisms?
Par nelaimi šāds scenārijs ir iespējams arī realitātē. Ja mēs lūkojamies uz Putinu, viņš ir diezgan vienkāršs vīrs, kurš skaidri pasaka, kas ir tas, ko viņš vēlas. Rietumvalstīm vajadzētu ļoti rūpīgi lasīt šos Putina nodomus. Līdz šim es neteiktu, ka nespēja prognozēt Ukrainas notikumus būtu pamats kritizēt NATO spēkus, bet jāatzīst, ka līdz šim, runājot par Krievijas uzvedību, NATO ne vienmēr spējusi nonākt līdz pareizajiem slēdzieniem.
Putins šobrīd Ukrainā sevi var uzskatīt par uzvarētāju. Labi, viņam neizdevās īstenot visu programmu, jo daudziem par patīkamu pārsteigumu Ukrainas Dienvidaustrumos cilvēki galvenokārt tomēr ir lojāli Ukrainas valstij. Taču kopumā Putins ir panācis diezgan pamatīgu Ukrainas valsts pamatu satricinājumu.
Konflikts vēl nav beidzies. Ja viņam izdosies turpināt savu veiksmīgo politiku, tad tiešām var sekot turpinājums. Es uzskatu, ka nākamais Putina mērķis varētu būt Kazahstāna, ņemot vērā to, ka pēdējā laikā Kazahstānas vadība tik viegli nepakļaujas Krievijas vēlmēm.
Par kādu nākamo Putina gājienu vajadzētu uztraukties Baltijas valstīm?
Jāpatur prātā, ka Krievija centīsies vairāk nekā ierasts manipulēt ar krievu minoritātēm Baltijas valstīs, arī citur. Piemēram, gadījums ar igauņu drošības policistu, manuprāt, parāda Maskavas vēlmi pārbaudīt, uz kādu atbildes reakciju Baltijas valstis ir spējīgas. Un, ja šī atbildes reakcija nesekos - vispirms jau no NATO, ne tikai no Baltijas valstīm atsevišķi -, tad spiediens tiks palielināts.
Pirms pāris dienām Ukrainas prezidents solīja, ka Krima noteikti tiks atgūta. Tā ir publiska retorika vai reāli izpildāms plāns?
Šo laikam vajadzētu jautāt pašam prezidentam. Taču man ir sava ideja, kādā veidā mēs Krimu varētu atgūt. Pirmkārt, mēs nekad neatzīsim Krimas aneksiju. Otrkārt, Krimas atgūšana noteikti nebūs īstermiņa jautājums. Iespēja ir parādīt Krimai, kāda dzīve un sociālā vide tiek veidota Ukrainā, to pretnostatot Krievijai, tādējādi pašiem liekot vēlēties atgriezties Ukrainas sastāvā.
Ukrainas prezidenta padomnieks pēc Velsas samita publiski paziņoja, ka piecas NATO valstis piegādās Ukrainai ieročus. Minētās valstis informāciju noliedza. Šis atgadījums ir kāda lēmumu interpretācijas kļūda, vai arī kādā no pusēm melo?
Tikko kā izlasīju Ukrainas padomnieka paziņojumu, domāju, ka ko tādu publicēt nav pārāk pārdomāti. Mana pieredze un diplomātija saka priekšā, ka šādus lēmumus apspriež ļoti diskrēti, nepubliskojot. Nezinot, kas tieši tika runāts Velsā par šo jautājumu, es ļoti ceru, ka šādas ieroču piegādes sarunas tomēr tika sāktas.
Ir skaidrs, ka NATO samits deva signālu - ja ieroči tiks piegādāti, tad ne no alianses kopumā, bet no atsevišķām valstīm individuāli. Jāatzīst, ka šķiet absurdi - Eiropas Savienība (ES) var atļaut ieroču piegādes kurdiem Irākā, bet to pašu liedz ukraiņiem.
Kā vērtējat rietumvalstu piemērotās sankcijas pret Krieviju? Vai šāda metode ir vērtējama kā efektīva, cenšoties atrisināt Ukrainas konfliktu?
Šobrīd piedāvājumā ir tikai divas iespējas – sankcijas pret Krieviju vai ieroču piegāde ukraiņiem. Jebkura diskusija par to, vai sankcijas ir vai nav jēgpilnas, šobrīd ir bezjēdzīga, jo vienkārši trūkst citu alternatīvu.
Manuprāt, sankcijas nav pietiekami spēcīgas, lai apturētu Putinu. Krievijas apturēšana būtu kritērijs, kas būtu varējis noteikt, vai sankcijas ir efektīvas. Es gan arī negribētu šo metodi novērtēt pārāk zemu. Sankcijas, kas Krievijā skartu finanšu un enerģētikas sektorus, smagi spēj ievainot Kremli. Šobrīd ES ir parādījusi, ka spēj mērķēt uz finansēm un aizsardzību, bet līdz galam nespēj vienoties par enerģētiku.
Daudz runāts par korupciju un uzticamību Ukrainas armijā. Kā šīs problēmas šobrīd apdraud armijas mobilitāti un spējas?
Teiktu, ka konflikta sākumā ne tikai armija, bet visa aizsardzības struktūra bija viegli ievainojama šo risku dēļ. Tas galvenokārt ir deviņdesmito gadu sākuma politikas rezultāts, kad Ukraina apsolīja rietumvalstīm koncentrēties uz valsts attīstību mierīgā ceļā, atsakoties no koncentrēšanās uz militāro dimensiju. Armija palika tādā kā novārtā.
Šie apstākļi arī ļāva armijā iefiltrēties Krievijas "aģentiem", arī Krievijas finanšu līdzekļu pieejamība aizsardzības sektoram nevairoja drošības struktūras caurspīdīgumu.
Konflikta laikā to ir izdevies mainīt, vai arī krievu aģenti aizvien valkā Ukrainas armijas formas?
Es teiktu, ka tagad ir dzimusi jauna armija. Tagad to veido liels brīvprātīgo skaits. Problēma ir tā, ka aizvien trūkst ieroču arsenāla un, manuprāt, arī struktūru pārvaldība un stratēģiskā plānošana šobrīd nav armijas spēcīgākā puse. Kā to mainīt? Armijas vadībā vajadzētu iecelt pārstāvjus, kas sevi ir pierādījuši šī kara laikā, aizvietojot tos, kuri varu saglabājuši no iepriekšējiem gadiem.
Tas palielinātu arī paļaušanos uz visu struktūru kopumā. Tā būtu lojālāka. Protams, nesaku, ka vajag aizvietot visus, bet šāda stratēģija kā tendence būtu noderīga.
Kā ar korupciju valstiskā līmenī, vai tā valsts publiskajā sfērā tiek atzīta par nopietnu problēmu?
Kopš 1991.gada katra Ukrainas valdība paziņojusi, ka korupcija ir nopietna problēma un ka to apkaros. Diemžēl, ja vērtējam kritiski, kopš 1991.gada pirmās valdības ir ļoti, ļoti maz paveiktā. Tā ir milzīga problēma. Bez caurspīdīgas un uzticamas valdības mēs nevaram cerēt uz Ukrainas strauju progresu. Jaunā valdība ir spērusi pirmos soļus, lai šo situāciju beidzot uzlabotu, bet līdz šim ar to vēl ir bijis par maz.
Ir kādi konkrēti likumprojekti un iniciatīvas, ar kuru palīdzību šobrīd cenšas pārveidot korupcijas uzraudzību?
Parlaments šobrīd strādā pie piedāvājumiem, kādām vajadzētu izskatīties efektīvam korupcijas novēršanas birojam. Jautājums, vai izdosies atrast pietiekami spēcīgus un pieredzējušus cilvēkus, kas šāda biroja funkcijas spētu nodrošināt. Parlamentam gan vajadzētu strādāt tikpat aktīvi arī pie tiesu sistēmas pārveides. Ukraina ir mainījusies – jāmaina arī izpratne par publisko sektoru, jāmeklē veidu, kā palielināt valsts labā strādājošo atalgojumu.
Kad Ukraina pievienosies Eiropas Savienībai?
Sabiedrībā beidzot pēc ilgiem gadiem mainījies atbalsts dalībai ES un NATO, šādu lēmumu tagad atbalstītu vairāk nekā 50% valsts iedzīvotāju. Bet kara laikā par valsts reformām grūti domāt, pēc konflikta daudz reālāk varēs redzēt, kā spējām piemērot Ukrainai ES asociācijas līguma nosacījumus, tagad precīzu pievienošanos laiku nevaru nosaukt, bet tas notiks.
Šamšurs septembrī ieradās Rīgā, lai apmeklētu ikgadējo ārpolitikas un drošības forumu "Rīgas konference 2014". Portāls "Delfi" jau ziņoja, ka konference norisinājās devīto gadu pēc kārtas, pulcinot augsta ranga politiķus, diplomātus un politikas ekspertus.
