Pašlaik nav iespējams prognozēt Krievijas rīcību un šādos apstākļos, ja neskaita militāros draudus, lielākās bažas rada Eiropas enerģētiskā atkarība no Krievijas, uzskata Saeimas deputāts Atis Lejiņš (V).
"Lai gan jau agrāk bija gana daudz brīdinājumu, ka Krievija nav uzticama partnere ne starptautiskajā politikā, ne biznesā, daudzi tos ilgi ignorēja. Tomēr šodien pat Krievijas agrākie draugi Eiropā atzīst, ka nespēj prognozēt tās rīcību un paļauties uz to. Ja neskaita militāros draudus, lielākās bažas rada Eiropas enerģētiskā atkarība no Krievijas.
Beidzot Eiropas Savienība (ES) ir gatava šo atkarību likvidēt, tomēr tas nebūs ne ātri, ne viegli. Tādēļ, jo ātrāk sāksim, jo ātrāk nonāksim pie mērķa," par Lejiņa viedokli aģentūru LETA informēja deputāta palīgs Jānis Šterns.
Lejiņš norāda, ka mērķa sasniegšanai ES ir jāsper kopīgi soļi. Tikko tika pieņemts lēmums par ES Enerģētikas savienības izveidi, kas ir būtisks pamats kopējai enerģētikas politikai, pakāpeniskai fosilo energoresursu izmantošanas samazināšanai un pārrobežu enerģijas plūsmu nodrošināšanai visā ES. Būtiskākais, ka šāda sadarbība ļaus vienoti runāt ar energopiegādātājiem par resursu cenām un piegādes drošību visām dalībvalstīm kopā, tajā skaitā arī ar Krievijas uzņēmumu "Gazprom".
Laikrakstā "The German Times" Londonas Karaļa koledžas Eiropas enerģētikas un resursu drošības centra direktors Frīdberts Flīgers skaidri iezīmē ceļus, kā ES var panākt savu enerģētisko drošību. Flīgers iepriekš ieņēmis būtiskus amatus Vācijas aizsardzības ministrijā un bijis Bundestāga deputāts, norāda Latvijas parlamentārietis.
Pirmkārt, ES jāturpina iesāktais darbs pie gāzes uzglabāšanas iespēju paplašināšanas un jaunu starpsavienojumu izveides ES iekšienē, kā arī jāattīsta reversās gāzes plūsmu spējas. Šie pasākumi nesamazinās ES atkarību no gāzes importa, bet palīdzēs izdzīvot krīzes situācijā. ES teritorijā ir atklātas nozīmīgas slānekļa gāzes rezerves, tomēr sabiedrība iebilst pret to apguvi, tādēļ tuvākajā nākotnē tas nebūs iemesls, lai izšķiroši samazinātu ES atkarību no importa.
Atšķirībā no ES, ASV pēdējos gados ir piedzīvojusi slānekļa gāzes ieguves revolūciju. Tomēr, ņemot vērā tikko piedzīvoto naftas un gāzes cenu kritumu, slānekļa gāzes konkurētspēja ir mazinājusies. Turklāt, pieskaitot vēl transportēšanas izmaksas līdz Eiropai, gāzes piegādes no Krievijas noteikti būs ekonomiski izdevīgākas. Piedevām Āzijā par ASV piegādāto gāzi ir gatavi maksāt augstāku cenu.
Treškārt, pirmā reālā iespēja dažādot gāzes piegādātājus ES ir "Trans Adriatic" cauruļvads, kuru varētu pabeigt 2019.gadā. Tas ļaus Eiropai saņemt gāzi no Azerbaidžānas. Tā būs reāla alternatīva, tomēr sākotnēji caur cauruļvadu būs iespējams piegādāt vien 10 miljardus kubikmetru gāzes gadā jeb mazāk nekā 2% no ES gada patēriņa, teikts Flīgera ierosinājumos.
Ceturtkārt, būtiskas dabasgāzes ieguves iespējas atklātas pie Vidusjūras austrumu krastiem netālu no Izraēlas un Kipras. Viens no risinājumiem būtu būvēt gāzes vadu no Izraēlas caur Kipru uz Turciju un tālāk uz ES.
Lai gan šim gāzes vadam ir potenciāls, ģeopolitiskie konflikti reģionā var būtiski apgrūtināt tā realizāciju.
Piektkārt, lieli gāzes resursi ir atklāti arī Irākas Kurdistānas reģionā, un Kurdistānas reģionālā valdība, sākot no 2017.gada, plāno lielu daudzumu savas gāzes eksportēt uz Turciju un arī tālāk, tomēr ar norādi, ka vispirms ar gāzi tiks nodrošinātas vietējās vajadzības. Taču arī šajā reģionā pastāv nozīmīgi drošības riski, kas var kavēt gāzes eksportu.
No Eiropas perspektīvas ļoti pozitīvi vērtējams, ka pēc ilgāka laika pie gāzes tirgus horizonta ir parādījusies Irāna saistībā ar panākto kompromisu par galvenajiem punktiem, kas būs pamatā vienošanās par Teherānas kodolprogrammu; galīgo vienošanos plāno parakstīt līdz jūnija beigām. Ja Irāna pildīs savas apņemšanās, pakāpeniski tiks atceltas pret to noteiktās ekonomiskās sankcijas, kas ietver arī gāzes un naftas eksporta ierobežojumus.
"Vēlos atzīmēt, ka Krievijas uzņēmuma "Gazprom" pozīcijas Eiropā mazina ne tikai arvien aktīvākie Eiropas centieni rast alternatīvus gāzes piegādātājus, bet arī paša uzņēmuma politiskā darbība. "Gazprom" attīstības projekti nereti bijuši politiski motivēti, bet ekonomiski neizdevīgi. Līdz ar to "Gazprom" piedzīvo arvien jaunus šķēršļus šo projektu realizācijā un saskaras ar finansiālām problēmām," norāda Lejiņš.
Pēdējā laikā arvien skaļākas kļūst runas, ka Eiropas Komisija gatavo sūdzību un jau drīzumā vērsīsies pret "Gazprom" par ļaunprātīgu monopolstāvokļa izmantošanu. Ilgtermiņā tas radīs vēl papildu grūtības Krievijas monopolistam, bet Eiropas patērētājiem varētu nodrošināt zemākas cenas un izdevīgākus piegādes līgumus. "Savukārt "Gazprom" centieni vērsties pret valstīm, kas atver savu tirgu alternatīviem gāzes piegādātājiem, izčākst. "Gazprom" tikko atsaucis prasību Starptautiskās tirdzniecības palātas šķīrējtiesā pret Lietuvu attiecībā uz ES Enerģētikas direktīvas Trešās paketes īstenošanu, ko Lietuva pabeidza pagājušajā rudenī, un šķīrējtiesa lietu izbeigusi," informē deputāts.
Ne mazāk nozīmīgi ir soļi, kas mums pašiem jāsper Latvijā, lai stiprinātu savu enerģētisko drošību. Viens no tiem, iespējams, platākais un grūtākais, ir gāzes tirgus liberalizācija jeb atvēršana citiem piegādātājiem. Liels darbs šajā jomā ir paveikts, tomēr vēl daudz lēmumu jāpieņem, lai tiešām 2017.gadā mēs būtu brīvi no monopola.
"Latvija vienmēr būs atkarīga no gāzes importa. Tādēļ ir svarīgi dažādot gāzes piegādātājus, lai mazinātu riskus. Tomēr vēl svarīgāk ir samazināt energoresursu patēriņu tur, kur to varam izdarīt. Energoefektivitātes pasākumiem, īpaši ēku renovācijai, ir jābūt vienam no mūsu energopolitikas stūrakmeņiem," uzsver Latvijas politiķis.
