Šonedēļ Rīgā divu dienu neformālā sanāksmē Eiropas Savienības (ES) aizsardzības ministri gatavojās Latvijā gaidāmajai Eiropadomes diskusijai par aizsardzību. Tikai nepilnu nedēļu pēc Minskas miera sarunu stāšanās spēkā un to tūlītējas izgāšanās galvenais temats, protams, - Ukrainas situācija un konflikta risinājumi, kā arī Eiropas gatavība iespējamās situācijas eskalācijas gadījumā.
Krāšņās uniformās tērpto ES valstu bruņoto spēku pārstāvji un klasiski ģērbtie dažādo diplomātisko dienestu ierēdņi Gaismas pilī un "Radisson Blu Daugava" telpās izmantoja katru brīdi dažādu tikšanos un pārrunu rīkošanai, kā arī viedokļu noskaidrošanai un saskaņošanai.
Viens no viņiem bija arī Oleks. Portāls "Delfi" aicināja viņu pastāstīt, kā šajā saspringtajā situācijā reaģē un rīkojas Lietuva.
Mūsu ģeogrāfiskajā reģionā šī situācija ir jauna un tā ir izaicinājums. Vērojot Ukrainu, es redzu, ka tas ir turpinājums tam, ko mēs redzējām Gruzijā pirms sešiem gadiem, un mēs nevaram būt droši, ka tas apstāsies un nesasniegs Lietuvu.
Tomēr mēs esam citā situācijā nekā Moldova, Gruzija un Ukraina - vēl 90. gados mēs visi bijām vienādā situācijā, bet stingri par savu mērķi pieņēmām iekļūšanu Eiropas Savienībā un NATO. Šobrīd uz mūsu zemes ir sabiedroto valstu spēki, viņi kontrolē arī mūsu debesis. Tie ir no Itālijas, Ungārijas, arī ASV un citām valstīm.
Bet vai jūs kā Lietuvas pilsonis jūtaties droši?
Visa mana ģimene ir Lietuvā un šobrīd gaidu sava mazbērna piedzimšanu (smaida). Tagad arī renovēju māju un domāju sagaidīt vecumdienas šajā Eiropas daļā.
Kam, jūsuprāt, Baltijas valstis ir vismazāk gatavas - konvencionālajam karam, kiberkaram vai hibrīdkaram, par kuru tiek runāts Ukrainas gadījumā?
Hibrīdkarš mums nav nekas jauns, visas trīs Baltijas valstis savulaik tika okupētas tieši ar šāda kara palīdzību. Tas tā netika paziņots, bet tas bija tas pats - tika iesūtīti spēki un sarīkotas viltus vēlēšanas. Tas bija ļoti tuvu tam, kā hibrīdkarš tiek īstenots mūsdienās.
Šādiem gadījumiem jābūt gataviem - ir jāinformē un mēs arī par to informējam savus pilsoņus, jo mums jāspēj pamanīt šādu spēku darbību un ātri izlemt par turpmāko rīcību. Arī militārajiem spēkiem jābūt gataviem - jāsamazina reakcijas laiks un jāuzlabo to spējas. Mēs trenējamies, mums ir pašiem savas mācības, reģionālās mācības un mācības kopā ar dažādiem alianses spēkiem. Un šī ir mūsu gatavība.
Arī politiķiem ir jābūt gataviem pieņemt ātrus lēmumus, piemēram, prezidentam jābūt gatavam izsludināt karastāvokli un militāro spēkus nosūtīt karā.
Ko jūs uzskatāt par Lietuvas spēcīgākajiem trumpjiem?
Gatavošanos – armijas spēju un sagatavotības uzlabošanu. To parāda arī mūsu aizsardzības budžeta palielināšana 2014. un 2015.gadā. Tā dēļ bija asas diskusijas politisko partiju starpā, bet tas tika panākts. Modernizējam galvenokārt sauszemes spēkus un speciālo uzdevumu vienības, uzlabojam ieroču arsenālu.
Protams nevar noliegt, ka nākotnē ceram to palielināt vēl vairāk, un patlaban darām tik, cik varam ar pieejamajiem līdzekļiem. Tā mēs gatavojamies. Mums ir arī spēcīgs iedzīvotāju atbalsts.
Ņemot vērā Ukrainā pieredzēto tā saucamo "maskirovku", kas ir Krievijas jaunā stratēģija, cik fiziski spēcīgas ir Lietuvas robežas? Jau esam pieredzējuši, ka uz Igaunijas robežas ar Krieviju, kur ir tikai krūmi, tiek pat nolaupīts robežsargs.
Jāuzsver, ka mums notiek mācības, kurās robežsargi piedalās kopā ar bruņotajiem spēkiem. Arī 2014.gadā mums bija speciālas mācības. Protams, vienmēr ir iespējams vēl vairāk uzlabot spējas, bet domāju, ka šis ir pareizais veids, kā būt gataviem.
Bet vai tiek stiprināta arī pati robežlīnija?
Dažās vietās ir žogi, ir uzstādītas elektroniskās novērošanas sistēmas, novērošanas torņi, bet mēs nevaram nostādīt cilvēku pie cilvēka, kā tas bija Padomju Savienībā. Protams, varam būvēt vairāk, taču galvenais ir būt gataviem.
Zināms, ka Lietuva jau ir sniegusi palīdzību Ukrainas armijai. Kā vērtējat visa NATO bloka vai Eiropas Savienības kopēju palīdzību, apbruņojot Ukrainu?
Tā ir taisnība, ka Lietuva spēcīgi atbalsta Ukrainu, mēs piedāvājam informatīvu palīdzību, Lietuvā tiek ārstēti ievainotie Ukrainas karavīri, ko mēs arī turpināsim. Tāpat mēs esam nosūtījuši dažādus bruņojuma elementus, kā mēs iepriekš bijām vienojušies ar Ukrainas prezidentu.
Uzskatu, ka mums visos veidos ir jāatbalsta Ukraina, tostarp arī piegādājot bruņojumu, jo neviena cita Ukrainai nav, kamēr otrā pusē redzam darbojamies Krieviju. Mūsuprāt, ir jāizskata iespējamība arī NATO sniegt palīdzību, jo mēs redzam, kas notika pēc otrā Minskas miera līguma - tika okupēta Debaļceve.
Vai nepastāv bažas, ka ieroči varētu nesasniegt mērķi un, piemēram, atgriezties Eiropā kriminālo bandu rokās?
Protams, pastāv tāds drauds, bet mēs veidojam attiecības ar oficiālajām Ukrainas Bruņoto spēku amatpersonām. Un tām jābūt atbildīgām.
Tomēr nav noslēpums, ka Ukrainā ir augsts korupcijas līmenis...
Protams, ir viegli pamatot mūsu bažas. Taču esmu runājis ne tikai ar Ukrainas armijas augstākajiem pārstāvjiem, bet arī ar parastiem ukraiņu karavīriem, tostarp tiem, kas ārstējušies pie mums Lietuvā. Viņi saka, ka viņiem ir nepieciešama papildus palīdzība, ieroči, lai viņi varētu aizstāvēt savu valsti.
Vai saskatāt apdraudējumu tajā, ka vairākas NATO valstis, piemēram, Ungārija un Grieķija izrāda draudzīgu attieksmi pret Krieviju?
Protams, var būt mēģinājumi šķelt Eiropu. Tomēr es redzu, ka mums ir viena kopēja pozīcija daudzos jautājumos. Tostarp sankcijas apstiprināja gan Grieķija, gan Ungārija. Arī militārās sadarbības ziņā redzam to pašu. Piemēram, vēl pagājušajā gadā Lietuvā militārās mācībās piedalījās Ungārijas armijas daļas.
Ir redzami dažādi piemēri, kā Krievija mēģina šķelt Eiropu, bet tikšanās laikā šodien un vakar (18. un 19. februārī) es pārliecinājos, ka, lai gan mums varbūt ir domstarpības dažādos jautājumos, kopumā mūsu pozīcija ir vienota.
Tāpat ir izskanējis viedoklis, ka Eiropa varētu samierināties ar Ukrainas sadalīšanu, kamēr ASV to negrasās pieļaut...
Ir redzamas atšķirības starp ASV un Eiropu, tomēr sankcijas un attieksme pret Ukrainas konfliktu kopumā ir ļoti līdzīga. Mēs visi ieņemam vienu pozīciju.
Amerikai tas varbūt ir vienkāršāk, jo tā ir viena valsts, bet Eiropā ir jāpanāk vienots viedoklis. Kā jau minējāt, ir valstis, kuras meklē citu pieeju šiem jautājumiem un kurām ir pašām savas problēmas, piemēram, finansiālā krīze, kuras tās grib atrisināt. Tomēr kopumā visas - ASV, Kanāda un Eiropa - spiež Krieviju pārtraukt tās agresiju, atspiest okupācijas spēkus no Ukrainas. Jā, ir atšķirības, bet mēs esam uz vienas līnijas.
Ilgu laiku Lietuva ir bijis spēcīgs Baltkrievijas opozīcijas atbalstītājs. Kā vērtējat to, ka arī Lukašenko izteicis neapmierinātību ar Putina politiku Ukrainā?
Baltkrievija ir mūsu kaimiņš, un ar kaimiņiem mēs cenšamies uzturēt labas attiecības. Mēs gribētu tās uzlabot, lai gan tas ne vienmēr izdodas. Tomēr nav iemesla atmest cerības, ka reiz tas izdosies.
Jā, no vienas puses Lukašenko ne vienmēr atbalsta Krievijas rīcību, ko redzam arī Ukrainas gadījumā, bet no otras puses - abu valstu bruņotie spēki savstarpēji ir ļoti integrēti. Baltkrievijā ir atvērta Krievijas aviācijas bāze. Situācija ir sarežģīta, bet mums ir jācenšas meklēt kontaktus, tostarp kopā ar Poliju un Latviju.
Protams, tā ir spekulēšana, bet cik ilgi, jūsuprāt, šis konflikts varētu turpināties?
Sarežģīti atbildēt. Mēs gribējām, lai tas beidzas vakar (smejas).
Pašreizējā ukraiņu situācija ir ārkārtīgi sarežģīta. To varbūt ir grūti saprast - kaujas un pozīcijas ir sarežģītas, arī ietekme no dažādām pusēm ir ļoti spēcīga. Un līdz ar to arī līderiem pareizo atbildi ir ļoti grūti atrast. Iespējams, jau pēc dažām dienām varēs atskatīties atpakaļ un viss šķitīs saprotams.
Vakar tika ieņemta Debaļceve, un bija ļoti saspringta diena, bet jāskatās, kas notiks šodien - iespējams, jau tuvākajās dienās viss var mainīties uz labu.
