Hiroo Onoda līdz 1974. gadam palika džungļos Lubangas salā Filipīnās, jo neticēja, ka karš ir beidzies. No meža Onoda iznāca tikai tad, kad pie viņa ieradās bijušais komandieris. Atgriežoties Japānā, vīrs tika sagaidīts kā varonis.
Kad Otrais pasaules karš tuvojās beigām, leitnants Onoda ASV karaspēka virzīšanās dēļ palika iesprostots uz Lubangas salas. Jaunais virsnieks bija saņēmis pavēli nepadoties, ko viņš arī pildīja turpmākos 29 gadus.
"Katrs japāņu karavīrs bija gatavs nāvei, bet, kā izlūkošanas virsniekam, man bija pavēle turpināt partizānu karu un nemirt," Onoda atklāja 2010. gada intervijā telekanālam ABC.
"Es kļuvu par virsnieku un es saņēmu pavēli. Ja es to nespētu izpildīt, man būtu kauns," stāstīja sirmgalvis.
Uz Lubangas salas Onoda novēroja militāros objektus un iesaistījās gadījuma rakstura sadursmēs ar vietējiem iedzīvotājiem. Kopā ar Onodu kara beigās džungļos bija vēl trīs japāņu karavīri. Viens no džungļiem iznāca 1950. gadā, bet pārējie divi mira, vienam ejot bojā sadursmēs ar vietējiem karavīriem 1972. gadā.
Onoda ignorēja vairākus aicinājumus padoties un iznākt no džungļiem. Viņu meklēt sūtītos cilvēkus un Japānas no gaisa nomestās skrejlapas leitnants uzskatījis par māņu gājieniem.
"Nomestās skrejlapas bija pilnas ar kļūdām, tāpēc es nospriedu, ka tas ir amerikāņu triks," atzina Onoda.
Beigt karu Onoda piekrita tikai 1974. gadā, kad Filipīnās ieradās viņa bijušais komandieris, lai personīgi atceltu iepriekš doto pavēli.
Noskrandušajā armijas formastērpā ģērbtais Onoda salutēja Japānas karogam un, padodoties, nodeva savu samuraja zobenu Filipīnu prezidentam.
Filipīnu valdība garantēja Onodam apžēlošanu, lai gan daudzi Lubangas iedzīvotāji nav aizmirsuši viņa operācijās nogalinātos 30 saliniekus.
Pēc tam Onada vadīja lauku saimniecību Brazīlijā un atklāja vairākas izdzīvošanas iemaņu skolas Japānā, raksta BBC.