Krievijas prezidents Vladimirs Putins savulaik Padomju Savienības izjukšanu nodēvēja par 20. gadsimta lielāko traģēdiju, tagad liekot domāt, ka līdz ar militārās varenības atjaunošanu viņš vēlas arī atjaunot PSRS. Tikmēr Putina veidotais režīms nemaz neatgādina komunisma sapni, bet viņa reabilitētā Pareizticīgo baznīca apliecina, ka Krievijas līderis nelīdzinās cilvēkam, kurš varētu teikt, ka "reliģija ir opijs tautai".
Tikmēr "Krievija aizvien vairāk līdzinās totalitārai valstij no Eiropas tumšās pagātnes, kura ietērpta 21. gadsimta drēbēs", portālā "The Fiscal Times" viedokli paudis politikas pētnieks un aprakstnieks Robs Gārvers.
"Kad jūs dzirdat vārdu "fašisms", vienmēr ir sev jājautā, par ko viņi runā, kā šis vārds tiek lietots. Vārds "fašists" var tikt lietots, lai kādu apvainotu vai arī norādītu, ka kāds ir nepatīkams, riebīgs un nevēlams," Gārvers atgādina Oksfordas profesora un fašisma ideoloģijas eksperta Rodžeru Grifinu teikto.
Viņš norāda, ka šo epitetu jo īpaši iemīļojis lietot Putins, kura pakļautie to labprāt izmanto, lai par fašistiem sauktu Ukrainas valdību vai arī tās darbus dēvētu par fašistiskiem.
ASV dzīvojošais politikas aprakstnieks gan norāda, ka uz šo gadījumu varētu tikt attiecināts tas, ko psihologi sauc par "projekciju" jeb personas vēlmi uz citiem attiecināt savas īpašības.
Viņš atgādina, ka pēc definīcijas fašisms ir politiskā ideoloģija, kura balstās uz trim pamatelementiem: populistisku ultranacionālismu, pārmetumiem, ka valsts ir kļuvusi pārāk "pagrimusi" un mītu par tās atdzimšanu. Trešo pamatelementu fašistu līderi izmanto kā solījumu valsti atjaunot tās agrākajā spožumā, kuru tradicionāli tai atņēmuši nācijas iekšējie vai ārējie ienaidnieki.
Amerikāņu teorētiķis Roberts Paksons norāda uz vēl vairākiem fašisma elementiem - apsēstību ar cīņu pret nacionālo lejupslīdi, kuru izraisījusi nodevība. Cīņa tiek īstenota ar cilvēku brīvību ierobežošanu, cilvēku "tīrīšanu", militārās varas palielināšanu un nacionālo izplešanos. Paksons norāda, ka vardarbība savukārt pēc savas būtības fašistiskā sistēmā netiek uztverta kā kaut kas slikts, bet tās izmantošana ienaidnieku apkarošanai ir pat apsveicama.
Robs Gārvers norāda, ka, vērojot masīvās pārmaiņas, kas tiek uzspiestas Krievijas sabiedrībai, ir viegli pamatot, ka tā, kā minimums, kļūst vismaz par daļēji fašistisku valsti: "Valsts atdzimšanas mīts ir teju nepārtraukts Putina runu temats. Vienlaikus viņš vienlīdz nemainīgi ir centies paust vēsti par globālo sazvērestību pret Krieviju tās spēka mazināšanai un nepieciešamību atjaunot valsts varenību."
Viņš arī atgādina, ka šobrīd Putina propagandas karš skāris arī pašu Krieviju - pagājušajā nedēļā lielvalsts līderis parakstīja likumprojektu, kas izmeklētājiem ļauj noteiktas ārvalstu organizācijas pasludināt par "nevēlamām" bez tiesas sprieduma un ar tām saistītus Krievijas pilsoņus sodīt par saistību ar tām. Pamatots tas tiek ar ārējo spēku - ASV un to NATO sabiedroto nepārtraukto vēlmi pasliktināt situāciju Krievijā, kas esot jāaptur.
Tāpat politikas aprakstnieks piemin, ka pirms dažām nedēļām pirmo reizi publiski parādījās informācija par "drošās galvaspilsētas projektu", kurš paredz, ka Maskavā miera nodrošināšanai turpmāk līdzās policijai patrulēs arī bruņotas vīru grupas uniformās. Tās veidos militāristi un dažādas organizācijas, piemēram, ultranacionālistiskie "Kazaki". Savukārt tās vadīšot Vladimira Putina pārstāvētā partija "Vienotā Krievija", kurai ir vairākums parlamentā, raksta "Newstalk".
"Valdība ir sagrābusi kontroli pār medijiem, ārvalstu investoriem liekot samazināt savas daļas Krievijas medijos, kamēr tā pati finansē aizvien augošu Kremlim draudzīgu mediju tīklu.Kas attiecas uz militārizācijas pieaugumu un valsts tendenci izplesties, Krievijas valdība palielina militāro budžetu par spīti valsts ekonomikas recesijai. Tā arī okupēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu un atbalsta joprojām aktīvo karadarbību Ukrainas austrumu reģionos, kā arī veic regulāras militārās patruļas tuvu kaimiņvalstu robežām vai pat pārkāpjot tās.
Tāpat paši Krievijas iedzīvotāji pieredz aizvien notiekošo izrēķināšanos ar cilvēkiem, kuri vājina vai apdraud esošo režīmu, sākot ar likumdošanu, kas vērsta pret homoseksuāliem cilvēkiem, un beidzot ar labi pazīstamu žurnālistu un politiķu slepkavībām, kuru pēdējais upuris bija populārais Putina kritiķis Boriss Ņemcovs," norāda Gārvers.
Viņš atzīmē, ka vēl viena fašisma ideoloģijai atbilstoša īpašība ir interešu sadursme starp valsti un privāto uzņēmējdarbību. Šajā ziņā Krievijā sistēma ir iekārtota tā, ka liela daļa no valsts nozīmīgāko uzņēmumu līderiem uztur ciešas saiknes ar valsts līderi. Tāpat šogad Kremlis paziņoja, ka Putina kabineta locekļi paši turpmāk darbosies vairāku privātu uzņēmumu padomēs, atgādina Gārvers.
Viņš skaidro, ka Putinam izdevies abas šīs lomas apvienot - gan vienlaikus pašam būt maskulīnajam paraugam, kurš spēlē hokeju, ir džudo meistars un redzams puskails jājam uz zirga, gan radīt sajūtu, ka viņš teju vienpersoniski spēj vadīt valsti.
Gārvers "The Fiscal Times" publicētajā viedoklī norāda, ka galējs spriedums, vai Krievija šobrīd ir kļuvusi par fašistisku režīmu, jāsaka akadēmiķiem, tomēr neatkarīgi no tā, kā šī sistēma tiks nodēvēta, jaunā agresīvā vara Eiropas austrumos ietver sevī vairākas iezīmes, kuras piemita režīmiem, kuri cilvēcei iepriekš radījuši neaprakstāmas ciešanas.
