Sākas balsošana Dienvidsudānas neatkarības referendumā

Neskatoties uz šaubām, kas valdīja vēl tikai pirms dažiem mēnešiem, un grūtībām, ar kādām saskārās referenduma organizācijas komisija, sākusies tautas nobalsošana, kas ilgs no 9. līdz 15.janvārim un varētu sašķelt līdz šim lielāko Āfrikas valsti.

"Mēs esam simtprocentīgi gatavi lielajai dienai," pirmdien atzina Dienvidsudānas Referenduma komisijas (SSCR) priekšsēdētājs Čans Reeks.

Pieaug arī optimisms par turpmākajām attiecībām starp Sudānas ziemeļiem un dienvidiem, kas 22 gadus ilgušā postošā pilsoņkara laikā kļuva par nesamierināmiem pretiniekiem.

Sudānas prezidents Omars al Baširs, otrdien apmeklējot Dienvidsudānas galvaspilsētu Džūbu, paziņoja: "Es personīgi būšu apbēdināts, ja Sudāna sadalīsies. Taču tajā pašā laikā būšu priecīgs, ja mums būs miers starp Sudānas abām pusēm."

"Es priecāšos par jūsu lēmumu, pat ja jūsu lēmums būs atdalīšanās," piebilda Baširs.

Dalībai referendumā reģistrējušies aptuveni 3,9 miljoni dienvidsudāniešu, tostarp arī tie, kas šobrīd dzīvo valsts ziemeļos vai ārvalstīs.

Attiecības starp pamatā arābu apdzīvoto Sudānas ziemeļdaļu un valsts dienvidiem, kuru iedzīvotāju vairums ir melnādainie afrikāņi, bieži bijušas vardarbīgas vēl kopš vergu tirdzniecības laikmeta, saglabājās saspīlētas koloniālisma periodā un arī pēc neatkarības iegūšanas 1956.gadā.

Galvenie faktori, kas nosacīja sarežģītās attiecības, bija reliģisko kopienu pretišķības un varas koncentrācija Hartūmā.

Laikā no 1920. līdz 1947.gadam britu koloniālā pārvalde abas Sudānas daļas administrēja atsevišķi, ierobežojot cilvēku pārvietošanos starp tām un dienvidos veicinot kristiešu misionāru darbību un angļu valodas apguvi.

Pirmais pilsoņkarš starp ziemeļiem un dienvidiem uzliesmoja jau dažus mēnešus pirms neatkarības iegūšanas un ilga līdz 1972.gadam. 1983.gadā dienvidnieki atkal ķērās pie ieročiem. Galu galā 2005.gadā Hartūmā tika parakstīts miera līgums, kas garantēja dienvidniekiem sešu gadu laikā sarīkot referendumu par iespējamo Dienvidsudānas neatkarību.

Konflikts starp dienvidiem un ziemeļiem prasīja divu miljonu cilvēku dzīvību, bet četri miljoni bija spiesti pamest savas dzīvesvietas.

Tiek lēsts, ka dabas resursiem bagātās un kopš 2005.gada autonomās Sudānas dienviddaļas kopējais iedzīvotāju skaits sasniedz 8,5 miljonus.

"Tās jau tagad ir gandrīz divas neatkarīgas valstis," atzina kāds diplomāts Hartūmā, kurš vēlējās saglabāt savu anonimitāti.

To, ka referenduma rezultāts, visticamāk, būs Dienvidsudānas neatkarība, pēdējo nedēļu laikā atzinuši arī Hartūmas augstākā ranga politiķi, tostarp arī Baširs.

Taču, lai balsojuma rezultāti būtu tiesiski saistoši, tajā jāpiedalās vismaz 60% reģistrēto vēlētāju. Izskanējušas arī bažas par balsošanas procesa pārskatāmību, jo referendums galvenokārt notiks visvājāk attīstītajā Āfrikas reģionā.

Referenduma norisi uzraudzīs daudzas starptautiskās organizācijas, tostarp Kārtera centrs, Eiropas Savienība (ES) un Arābu līga.

Ja dienvidsudānieši referendumā atbalstīs atdalīšanos, Dienvidsudāna kļūs neatkarīga jūlijā, beidzoties sešus mēnešus ilgam pārejas periodam, kas paredzēts miera līgumā.

2005.gadā noslēgtais Visaptverošais miera līgums (CAP), ar kuru tika izbeigts dienvidu un ziemeļu pilsoņkarš, nosaka, ka vienlaikus jānotiek referendumam par Abjejas rajona nākotni, taču šis balsojums atlikts uz nenoteiktu laiku.

Uz naftas resursiem bagāto Abjeju pretendē gan ziemeļnieki, gan dienvidnieki.

Tikmēr analītiķi norāda, ka Dienvidsudānas referendums raisa nopietnus jautājumus par koloniālisma periodā noteikto robežu leģitimitāti un radīs precedentu citām separātistu kustībām.

"Āfrikā šis neatkarības [referendums] izsauc nemieru, jo tas atkāpjas no tradīcijas, un tāpēc, ka tas šķietami notiek zem ASV spiediena," uzskata Sudānas speciālists un Parīzes Politikas zinātnes institūta pētnieks Rolāns Maršals.

"Tas tiek uzlūkots kā Berlīne II, koloniālām lielvarām atkal savstarpēji pārdalot un kolonizējot Āfriku," piebilst Maršals, piesaucot 1885.gada Berlīnes kongresu, kurā Eiropas lielvalstis vienojās par Āfrikas koloniju sadalīšanu.

Jaunpasludinātās Āfrikas valstis 1963.gadā vienojās par Āfrikas Vienotības organizācijas (šobrīd Āfrikas Savienības) izveidi, kas apņēmās aizstāvēt dalībvalstu teritoriālo nedalāmību, lai gan to robežas savulaik Berlīnes kongresā noteica Eiropas lielvalstis.

"Dienvidsudāna, nenoliedzami, ir precedents," atzīst Bordo Politikas zinātnes institūta Melnās Āfrikas pētniecības centra pētnieks Renē Otajeks. "Nekad kādā Āfrikas valstī nav bijis referendums, kas atļautu daļai iedzīvotāju, konkrētam reģionam izlemt, vai tas vēlas palikt unitāras valsts ietvaros, vai arī tas vēlas atdalīties."

Lai gan 1993.gadā, pēc 30 gadus ilga kara, Eritrejā jau noticis balsojums par atdalīšanos no Etiopijas, atšķirībā no Dienvidsudānas tā jau iepriekš, neskatoties uz Itālijas okupāciju, bija pastāvējusi kā neatkarīga valsts, un Adisabeba to anektēja tikai 1962.gadā.

"Situācijas unikalitāti Sudānā vairo starptautiskā vienprātība par referendumu un visu pušu apņēmība respektēt referenduma rezultātus," piebilst Otajeks.

Viņam piebalso Maršals, norādot, ka balsojuma svarīgākais aspekts esot Dienvidsudānas starptautiskā atzīšana.

"Referendums notiek saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, ar galvaspilsētas piekrišanu un starptautiskajiem novērotājiem uzraugot tā ticamību," sarunā ar aģentūru AFP uzsvēra Maršals. "Taču no uztveres viedokļa tas parāda, ka atdalīšanos ir iespējams sasniegt. Un tā kā tas iespējams, varbūt ir vērts par to cīnīties."

Starp citiem Āfrikas reģioniem, kas pieprasa tādas vai citādas formas autonomiju, ir Marokai piederošā Rietumsahāra, ar naftu bagātā Kabindas province Angolas ziemeļos, tuaregu nomadu apdzīvotie Mali un Nigēras ziemeļi, savulaik pašpasludinātā Katangas valsts, kas šobrīd ir Kongo Demokrātiskās Republikas province, un Kazamansa Senegālas dienvidos.

"Neesmu pārliecināts, ka Dienvidsudāna atstās tūlītēju ietekmi uz ilgstošiem separātistu konfliktiem, piemēram, uz Angolas Kabindas provinci (..) vai uz grupējumiem Kazamansā," savukārt uzskata Londonas ekspertu komisijas "Chatham House" Āfrikas projekta vadītājs Alekss Vainss.

Vienlaikus referendums varētu ietekmēt situāciju arī pašā Sudānā, mainot spēku samēru starp konfliktējošajām pusēm vardarbības pārņemtajā Dārfūras reģionā valsts rietumos, kur pēdējo mēnešu laikā intensificējušās kaujas starp nemierniekiem un armiju.

Visaktīvākais Dārfūras nemiernieku grupējums - Taisnīguma un līdztiesības kustība - augustā paziņoja, ka gadījumā, ja gandrīz astoņus gadus ilgušais konflikts turpināsies, tā pieprasīs pašnoteikšanos.