Sestdien Nepālu satricināja nāvējoša zemestrīce, kurā dzīvības zaudējuši vairāk nekā 2000 cilvēki. Lai gūtu ieskatu par notiekošo dabas katastrofas skartajā reģionā, "Delfi" sazinājās ar vienu no vairāk nekā 40 Latvijas valstspiederīgajiem, kuri katastrofas brīdī atradās Nepālā.
"Man kā latvietim, kurš zemestrīci ir redzējis tikai televīzijā, bija grūti aptvert, ka esmu vienai kļuvis par liecinieku," portālam "Delfi" stāsta Pēteris Lūsis, kurš traģisko notikumu laikā atradās Nepālas galvaspilsētā Katmandu.
Viņš sākotnēji nav nojautis, ka ir piedzīvojis pēdējo 80 gadu laikā valstī spēcīgāko zemestrīci, kuras upuru skaits būs mērāms tūkstošos.
26 gadus vecais Lūsis Nepālas galvaspilsētā Katmandu dzīvo trešo nedēļu – viņš ieradies, lai strādātu organizācijā, kas nabadzīgajām un nomaļajām kopienām palīdz nodrošināt piekļuvi ūdenim un elektrībai, izmantojot atjaunojamos resursus.
"Zemestrīces rītā biju devies uz Šivapuri kalnu Katmandu ziemeļos. Es sēdēju mikroautobusa aizmugurējās rindas vidū, tāpēc man nebija iespējas redzēt, kas notiek apkārt. Brauciena laikā šoferis strauji nobremzēja, un es sajutu, ka kaut kas krata busiņu. Nodomāju, atkal kāds ir dusmīgs par to, ka mašīnā nepietika vietas – šāda attieksme mani šeit vairs nepārsteidz. Turpinoties kratīšanai, pamanīju, ka priekšā sēdošie pamet busiņu. Kļuva skaidrs, ka tā ir zemestrīce," stāsta Lūsis.
"Es gribēju tikt ārā un apstāties ielas vidū. Nācās arī iekliegties "Get out of here!" [Ejiet ārā no šejienes!], lai apkārtējie saprastu manu plānu. Bija pagājusi aptuveni pusminūte – aptvert, ka zeme kustās bija grūti. Paralēli skatījos uz mājām ielas abās pusēs, lai aprēķinātu, kur stāvēt, ja tās neiztur briesmīgo drebuli. Redzēju, ka no pilsētas centra paceļas putekļu mākonis, un sapratu, ka tur noteikti ir sagruvušas celtnes."
Viņš norāda, ka apkārtējo vidū panika neesot bijusi – visi, kuri bija paspējuši tikt ārā no mājām, stāvēja ielas vidū. Apkārt esošie izskatījās šokēti, bet sveiki un veseli.
"Mana sirds dauzījās kā traka. Paldies Dievam, es neredzēju nevienu māju sabrūkam – biju uz galvenās ielas, kas ieved vecpilsētā no pilsētas ziemeļiem – tur apbūve ir jaunāka, līdz ar to arī izturīgāka," skaidro latvietis.
Pēteris gribējis tikt atpakaļ uz viesu namu Katmandu dienvidos, kurā bija apmeties, taču tas atradās 15 – 20 kilometru attālumā. "Tiklīdz kā es domāju doties ceļā, sākās pirmais pēcgrūdiens. Kaut arī tas salīdzinoši ātri beidzās, spēka ziņā tas bija līdzīgs pašai zemestrīcei. Sāku iet uz mājām," viņš stāsta.
"Cilvēki steigā slēdza savus ielu veikaliņus. Visi izskatījās noraizējušies, cenšoties sazvanīt savus tuviniekus, taču panika noteikti nebija. Vēl tajā brīdī man šķita, ka vietējiem ir ļoti paveicies. Jā, es redzēju plaisas māju sienās, sagāzušos plauktus ielu veikaliņos, izbirušus stiklus, bet tajā brīdī vēl šķita, ka viss varēja būt daudz bēdīgāk," norāda Lūsis.
"Sekoja nākamais pēcgrūdiens. Varbūt divi. Vairs neatceros. Aptuveni pēc 40 minūtēm, šķērsojot slimnīcu rajonu, redzēju vedam daudz ievainoto. Tad laikam arī pirmo reizi aptvēru, ka citās pilsētas daļās postījumi varētu būt daudz lielāki," viņš turpina.
Aptuveni pēc pusotras stundas kopš zemestrīces sākuma, notikuši vēl daži pēcgrūdieni. Beidzot Pēteris Lūsis bija ticis līdz pilsētas centram, kur saskārās ar postošās katastrofas realitāti.
"Pirmo reizi pavērās patiesā aina. Sabrukušas ēku sienas, jumti… Arī upuri. Tempļi slavenajā Durbara laukumā pilnībā iznīcināti. Armija jau bija ieradusies, lai sāktu attīrīt drupas. Centos sazvanīt savus kolēģus, bet sakari bija traucēti. Turpināju iet uz mājām. Biju uztraucies par saviem kolēģiem, kuri tur dzīvo," stāsta Lūsis.
Nonācis mājās, Pēteris konstatēja, ka ēkas sienas ir pamatīgi saplaisājušas, bet iekšā vairs neviena nav. "Man vajadzēja dabūt pasi un svarīgākās lietas. Ātri uzskrēju uz ceturto stāvu tās paņemt, taču domās biju ātrāks nekā dzīvē – ēkā sanāca pavadīt aptuveni 10 minūtes, kas nebija īsti prātīgi."
Tikai vakarā, piekļūstot internetam, Lūsis uzzinājis, cik patiesībā postoša šī zemestrīce ir bijusi un cik ļoti viņam ir paveicies.
Tā kā Pēteris ar kolēģiem nolēmis neriskēt un vizuāli cietušajā ēkā pa nakti nepalikt, atlika tikai viens variants – pievienoties pārējiem nakšņošanai uz ielas.
"Nonesām matračus no viesu nama, izklājām uz ielas pie garāžas. Nakts bija nervoza, iemigt nevarēju. Kad tas beidzot izdevās, sekoja nākamie pēcgrūdieni. Es uzlēcu kājās, iekliedzos "Run!" un skrēju uz ielas vidu. Neviens man vairs nesekoja, un es viņus saprotu. Tikai man šķiet, ka katrs pēcgrūdiens būs tik stiprs kā zemestrīce," Lūsis dalās pieredzētajā.
Svētdienas rīts sācies agri, jo pēc trešā pēcgrūdiena pulksten sešos neviens vairs nav gājis gulēt. "Viesu nama dīzeļģenerators nodrošina minimālo elektrības daudzumu, lai lādētu baterijas. Ir pieejams ūdens pudelēs, savukārt brokastīs – maize ar ievārījumu. Par postījumiem uzzinu caur internetu," apraksta aculiecinieks.
Foto: Pētera Lūša foto no Katmandu
Nepāliešu kaimiņi esot mierīgi, galu galā vecākiem cilvēkiem šī ir jau trešā zemestrīce viņu dzīves laikā. Tiesa, visi uzsver, ka tā ir stiprākā piedzīvotā, izceļ Lūsis.
Kaut arī sākumā Pēteris ar kolēģi bija plānojuši doties uz smagāk cietušo Baktapuras reģionu galvaspilsētas austrumos, lai palīdzētu cietušajiem, plāni ir mainījušies: "Mums teica, ka tas ir pārāk bīstami. Ne tikai sagruvušo ēku dēļ, bet arī sociālo apstākļu dēļ – mums, kā cilvēkiem, kuri izskatās pēc tūristiem, būtu iespējami draudi. Vietējie paskaidroja, ka cilvēki tur varētu nesaprast mūsu mērķus."
Tomēr Pēteris Lūsis portālam "Delfi" atzīst: "Uz vietas nosēdēt ir neiespējami…"