"Var jau ilgus gadus smelties no cilvēkiem, atbalstītājiem un savējiem, bet tas, kas ir sasmelts, kādā brīdī ir jānodod tālāk," Irbe atklāja pašaizliedzīgo uzrunas motivāciju.

Lieki piebilst, ka 45 gadus vecais Irbe ir viena no spēcīgākajām Latvijas autoritātēm. Kā apliecinājums tam kalpo savulaik hokeja līdzjutēju populārais sauklis: "Irbi par prezidentu!" Taču Arturs nekad nav bijis politikā, un dzīves gudras lekcijas lasa jau izsens. Piemēram, šo rindu autors līdzīgu Irbes uzstāšanos jauniešiem noklausījās 2006.gadā Preses namā, kas bija paredzēta jaunajiem mediju darboņiem.

Pirms uzstāšanās Irbe laipni piekrita nelielai sarunai, turpat blakus Engures kultūras nama darbinieku telpās.

Kā radās šī ideja – uzrunāt jauniešus?

Tā ir manis paša ideja. Manī dzīvo tāda sajūta: ko es varu dot? Var jau gadiem ilgi smelties no cilvēkiem, atbalstītājiem un savējiem. Bet tas, kas ir sasmelts, kādā brīdī ir jānodod tālāk. Tie cilvēki, kuri rada revolūcijas un kuriem spārni aug visātrāk, - tie ir jaunieši. Auditorija, kuru var pamudināt un ietekmēt. Es ceru, ka ietekmēšana izdosies pozitīva! Ja kādam tas dos stimulu dzīvē vai ļaus pašam atvērties, vai saprast, ka VISS IR IESPĒJAMS un viss ir atkarīgs no paša, ja tas izdosies, tad darbs būs izdarīts. Var mēģināt tiekties pēc amatiem, gūt gandarījumu no tā. Taču man liekas, ka ne jau tur ir tā dzīves sāls... Ir jāiegulda tur, kur varētu sagaidīt vislielāko atdevi. Man liekas, ka tā ir jaunā paaudze, jaunā maiņa – tie ir jaunieši. Viņu rokās ir mūsu nākotne. Ar viņiem ir jārunā un jāsaka, ka es biju tāds pats, kā jūs! Un savā sirdī joprojām es tāds esmu.

Vai jums vēl citviet būs tikšanās ar jauniešiem?

Četras tikšanās ar jauniešiem ir bijušas un būs vēl. Mēs neafišējamies. Cilvēki, kuri vēlas, vienmēr sameklē. Gribētāji ir un ceru, ka būs arī turpmāk – kamēr tas būs aktuāli, tikmēr arī būs.

Vai jums ir kādas īpaša saistība ar Engures novadu?

Jā, Šerifs (Normunda Šēra iesauka – K.Z.) un jūra – tās ir manas saistības ar Enguri. Tur pa taisno pāri līcim ir krietni tuvāk līdz manai mīļajai mājai Ķurmragā.

Ko jūs varat teikt par Normundu Šēru? Viņš Engurē ir pazīstams kā labs galdnieks un vareni liels sporta entuziasts.

Viņam ir liela dvēsele. Viņš ir gan kompānijas dvēsele, gan sporta dvēsele, gan cilvēks ar lielo burtu. Tur nav ko vairāk piebilst!

Artūra Irbes lekcija Engurē:

Lai arī Irbes lekcija bija jauniešiem, kultūras namā bija manāmai arī gados vecāki ļaudis un pat sirmgalvji.

Kad Irbe iznāca piepildītās Engures kultūras nama zāles priekšā, viņš stāstījuma ievadā atklāja, ka engurnieku Normundu Šēru pazīst kopš 2011.gada Winter Classic. Tā ir Nacionālās Hokeja līgas (NHL) vienīgā sezonas spēle, kas notiek zem klajas debess. Todien Pitsburgā 68 000 skatītāju klātienē (kā ilustrēja Irbe, "iztēlojoties – cilvēku skaita ziņā 60 Engures vienā stadionā!") Irbe "ziemas klasikā" piedalījās kā Vašingtonas "Capitals" vārtsargu treneris. Hokeja fans Šērs bija mērojis ceļu pāri okeānam līdz ASV, lai vērotu šo īpašo spēli klātienē. Tas viņam bija iespējams, jo viņa labs draugs bija Irbes vecākais brālis Arvīds, kurš Normundu ar Artūru savedis kopā. Tā abi sapazinās un kļuva par tuviem draugiem.

"Saikne ir saglabājusies," kājās stāvot sacīja Irbe, "Šerifs ir tas cilvēks, kurš man radīja priekšstatu par Enguri. Kopš tā brīža es Engurē atgriežos itin bieži. Es pieņemu, ka jūs visi līdzināties viņam."

Laime - uzdrošināties darīt tīkamo

Irbe uzsvēra, ka stāsta morāle nav par karjeras kāpnēm vai dzīves posmiem, bet tā – ir par cilvēku: "Stāsts ir pa jums. Katrs cilvēks ir svarīgs!"

"Jūs būsiet nākamie dzejnieki, mākslinieki, valsts darbinieki – nav svarīgi kādi darbinieki. Jūs iesiet savu vecāku un vecvecāku pēdās. Jūsu priekšā visi ceļi ir atvērti un jums viss ir iespējams. Tikai tam ir jānotic," Irbe norādīja, ka tā ir milzīga laime būt kopā ar skolotājiem, vecākiem un citiem ļaudīm, kas spēj norādīt to dzīves ceļu, kas katram ir vispiemērotākais.

"Es novēlu visiem jauniešiem saglabāt sajūtu, ko pieaugušo dzīve nonivelē, - kas jums patīk un ko jūs vēlaties. Jums dzīvē ir jānodarbojas ar to, kas jums visvairāk patīk. Tas jums vislabāk padosies," Irbe atgādināja, ka viņš nepiedzima par hokejistu. Toties jau četru gadu vecumā apjauta, ka vēlas par to kļūt.

Hokeja leģenda stāstīja, kā pēc viņa pirmā treniņa viņa mamma gauži lējusi asaras, jo viņai bija dēla žēl – pirmajā treniņā Artūrs izcēlies vienīgi ar to, kā viņš krita. Cēlās un krita no slidām, tādējādi liekot saprast skolēniem, ka arī viņš visu sasniedza ar milzīgu darbu.

Es ieelpoju brīvību

Uzrunas gaitā Irbe sacīja: "Mums nevajag elkus – tās mūs pamazina. Mums vajag autoritātes." Un Irbe sanākušajiem jauniešiem vaicāja – kas ir jūsu autoritātes? No publikas mazākajiem dalībniekiem atskanēja atbildes: mamma un tētis, opis un oma, brālis un māsa, skolotāji un treneri, slavenības… Irbe, izskanot vārdam "slavenības" pasmaidīja un sacīja: "Ar slavenībām ir jāuzmanās," vienkāršos vārdos pastāstot par marketingu, komercializāciju un mediju saturu.

Irbe auga laikā, kad uz skolu bija jāiet arī sestdienās. No Artūra izstaroja spēcīgas emocijas, kad viņš stāstīja par brīvību. Viņš dalījās atmiņās par padomju savienības komunistisko režīmu un stāstīja par propagandu: "Tolaik nebija tāda valsts Latvija, valsts oficiālā valoda bija krievu valoda, mums nebija nedz karogs, nedz himna," Irbe ieskicēja cilvēciski smago laiku, par ko jaunā paaudze vienīgi lasījusi grāmatās vai dzirdējusi citu stāstos. Irbe sacīja: "Jūs nespējat iedomāties, kādā neziņā mēs tikām turēti, kas notika aiz padomju savienības robežas. Es to apjautu, kad pirmo reizi laimējās pabūt Rietumvācijā. Es todien ierakstīju savā dienasgrāmatā," Irbe ietur pauzi, kas liek sastingt visam Engures kultūras namam, "Es ieelpoju brīvību!"

Kā ekselentu cilvēcības piemēru Irbe minēja savu kaimiņieni. Padomju laikos Irbe ar ģimeni skatījušies hokeja translācijas un, kad PSRS izlase zaudēja vārtus, allaž atskanējusi tāda līksmība, ka rībēja viss pagalms. Čekisti Artura kaimiņieni pratinājuši par Irbes politiskajiem uzskatiem, un viņa visu noklusējusi. Ja čekisti uzzinātu par Irbes patriotismu pret dzimto Latviju, viņa hokejista karjera tolaik būtu beigusies vēl pa īstam nesākusies. "Es jūs aicinu nevis pakļauties tam, ko uzspiež politiskā vara, bet ieklausīties savā sirdsapziņā un rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu."

Tādēļ Irbe vairakkārt atzīmēja vēsturisko Latvijas izlases uzvaru pār Krieviju 2000.gada pasaules čempionātā, kas risinājās Sanktpēterburgā. Jūtams, ka tas Artūram vienmēr paliks atmiņā kā lielākais un principiālākais panākums karjerā.

Arī zebrai savas strīpas jānopelna

Irbe kā piemēru tam, ko var sasniegt ar lielu darbu, minēju hokejistu Kreigu Adamsu. Šis hokejists bija ieguvis augstāko izglītību tolaik pasaules visprestižākajā universitātē - Harvardā, paralēli spēlējot hokeju. Ar šādu izglītību dzīvē var darīt pilnīgi visu. Taču viņam bija sapnis spēlēt NHL. Ar šo mazpazīstamo spēlētāju Irbe cīnījās kopā Karolīnas "Hurricanes" komandā:

"Kreigs Adamss parādījās komandā un daudzi par viņa meistarību pasmīkņāja. Arī es. Viņa meistarība bija vāja. Taču viņam bija sapnis. Viņš trīs gadus smagi trenējās un cīnījās rezerves komandā, lai sagaidītu savu iespēju. Un trešajās sezonā, kad bija savainoti daudzi citi komandas hokejisti, viņš sagaidīja savu iespēju. Kreigs savā pirmajā izgājienā uz NHL ledus bija emociju pārpilns un burtiski lidoja. Viņš spēcīgi ietrieca apmalē pretinieku komandas lielāko zvaigzni. Un otrajā izgājienā uz ledus viņam pretī izlaida…

Vai jūs zināt, kas ir Raitis Ivanāns?" retoriski pavaicāja Irbe, "Tas ir spēlētājs, kas aizstāv komandas līderus – policists. Un Kreigam pieslidoja klāt pretinieku komandas policists un teica: tu nodarīji pāri mūsu zvaigznei un tev būs par to jāatbild."

Hokejistam atlika tikai divi varianti – vai nu stāties pretī bokserim uz slidām vai uzreiz pazemīgi nomesties zemē kā bruņurupucim. "Taču Kreigs nebija gļēvulis. Viņš izvillojās ar policistu, noturējās uz slidām 10 sekundes. Hokejā kārtīgi kaujoties tik ilgā laikā var nogurt tik pat daudz, cik skrienot 10 minūtes," pēc epizodes visa arēna uzgavilējusi centīgajam spēlētājam un viņš nopelnīja vietu komandā līdz sezonas beigām. Pēc dažiem gadiem netalantīgais Kreigs Adamss izcīnīja Stenlija kausu.

"Katram savas strīpas jānopelna," Irbe izmeta interesantu amerikāņu teicienu, paskaidrojot, ka arī zebra sākumā ir balta un tikai vēlāk tā iegūst strīpas. Tāpat esot ar sevis pierādīšanu dzīvē – visu var nopelnīt ar darbu, darot to, kas ir harmonijā ar savu sirdsapziņu un vēlmēm.

Par veselību, attiecībām, atturību

Irbe sacīja, ka profesionāli sportisti ļoti ātri kļūst par pensionāriem. "Es varētu teikt, ka es biju profesionāls sarūgtinātājs," Irbe lika pasmaidīt publikai. Un tad citēja Sketmena Džona kādas dziesmas vārdus: "Kā tu vari uzvarēt, ja kāds zaudē?" Proti, ir jēga nodarboties ar sportu, ja nav jāiet pāri līķiem. "Uzvariet godīgā cīņā!"

Šajā sakarā Irbe pieminēja Kontinentālās Hokeja līgas čempionātu: "Čempionātu ar uzvaru beigs divas komandas…" Artūrs daudznozīmīgi noplātīja rokas.

Viņš aicināja jauniešus domāt par veselību, pirmkārt, norādot uz miegu. "Izgulieties kārtīgi! Tas ir ļoti svarīgi," teica Irbe. Artūrs stāstīja, ka alkoholu dzīvē ir lietojis divas reizes. Artūram bija mīļš onkulis, kurš sāka lietot grādīgo un "uzkāpa uz korķa", citējot Irbi. Onkulis nav varējis tikt vaļā no atkarības un Artūrs negaidīti zaudējis sev ļoti, ļoti mīļu tuvinieku, kurš aizgājis aizsaulē alkohola dēļ jau 45 gadu vecumā. Ne tikai sanākušo jauniešu sejās kultūras namā bija manāmas pārdomas…

Tāpat Irbe runāja par attiecībām, pastāstot, kāpēc pārtrūkusi viņa laulība. "Arī bērnu dēļ nav vērts mocīties, ja abiem ir jāmokās," sacīja Irbe.

"Rakstiet ar roku vēstules un sūtiet pa pastu! Tas ir brīnišķīgi," aicināja Irbe. "Lasiet grāmatas!" Irbe aicināja visus apmeklēt rakstnieka Imanta Ziedoņa piemiņas vietu Ragaciemā. "Ziedonis man saistās ar sirdsapziņu, godaprātu, patiesību, mīlestību," Irbe godināja ievērojamāko Engures novada personību.

"Es mīlu savu tautu! Es mīlu jūs visus!" saviļņoti lekciju noslēdza Latvijas leģenda Artūrs Irbe.