Viņas mūžs aizsākās jau pagājušā gadsimta sākumā, 1909. gada 25. janvārī, Kandavas pagasta "Remesos". Kā stāstījis viņas dēls Visvaldis Buņģis, "Remesos" Ieva dzīvojusi līdz pat precībām, bet pēc tam pārcēlusies uz "Silnieku" mājām, kur dzīvo vēl joprojām.
Dēls Visvaldis, kurš nu jau vairāk nekā desmit gadus uzņēmies rūpes par māti, piedzimis, kad mammai bija jau 31 gads. Tāpat kā lielākajai daļai latviešu, arī Ievai Bunģei nav gājis secen Staļina represiju laiks. Ievas mamma Emīlija un brālis Vilis 1949. gadā tika izsūtīti uz Tomskas apgabalu. Mamma neatgriezās un tika guldīta tālajā Sibīrijas zemē.
Pati Buņģes kundze līdz 80 gadu vecumam strādāja kolhozā "Komūna". Vīrs Jānis aizgājis mūžībā 70 gadu vecumā - tālajā 1970. gadā.
Kad dēls Visvaldis 2003. gada decembrī aizgāja pensijā, pārcēlās dzīvot pie mammas uz "Silniekiem".
"Viņa kļuva švakāka, vajadzēja kādu, kas palīdz mājas darbos. Līdz 90 gadu vecumam mamma vēl turēja govi, gāja mājas darbos. Medikamentus viņa lieto nelabprāt. Ārstējas ar dažādām tējām. Viņai garšo miežu, cigoriņu un ozolzīļu kafija. Vismīļākā viņai ir rupjmaize. Tiesa, pārāk daudz atļauties ēst to nedrīkst, jo par smagu. Ēdam daudz biezpiena un augļus, dzeram dažādus imunitāti stiprinošus jogurta dzērienus. Saldumus mamma nemīl," stāsta dēls Visvaldis.
Lai gan pēdējos gadus Ievas kundze pārvietojas ratiņos, slikti dzird un acu gaišums arī vairs nav dzidrs, tomēr viņa nav zaudējusi interesi par dzīvi apkārt. Mīl klausīties radio, televīziju, dzirdēto pārrunā ar dēlu, un ļoti bieži gremdējas atmiņās par pagājušām dienām.
Atmiņa viņai esot apbrīnojama, dziesmām vārdus atceroties un tēvreizi bez aizķeršanās varot noskaitīt.
