Mācās visu mūžu

Ikdienā Amatnieku namā esošajā darbnīcā sastopami četri rotkaļi. "Pastāvīgi mēs esam četri. Bet kādi divi ir tādi nopietni skolnieki," konstatē Grebis. Un vaicāts, cik svarīgi viņam pašam ir mācīt kādu un nodot savas zināšanas tālāk, viņš atbild: "Mana vēlme ir kaut ko nodot, jo, ja neko nenodod tālāk, tad tas pazūd. Bet to, vai viņiem par šīm lietām būs tāda izpratne kā man, vai viņiem būs sava izpratne, rādīs laiks." Viens no vēl nerealizētajiem sapņiem ir izveidot grāmatu par latvju rotām. "Mans mērķis ir vismaz par Kurzemi sakopot materiālu par tām rotām, kas mums ir bijušas. Visi zīmējumi, izmēri," stāsta rotkalis.

"Otra lieta – vai būs pieprasījums pēc tā?" par seno amatu prasmēm vaicā meistars. Arī rotkaļa darbā ļoti būtiska ir tirgus ekonomikā tik labi pazīstamā sakarība – ja ir pieprasījums, būs arī piedāvājums, viņš uzsver. "Pirmkārt, tas ir izdzīvošanas variants. Tas ir jebkuram cilvēkam, jo ļoti maz ir tādu, kas var dzīvot mucā un prātot par pasaules kārtību, ja nav ko ēst."

Andris Grebis ir rotkalis ar vairāk nekā 40 gadu pieredzi. Un šajā laikā izmēģinājis dažādas amata šķautnes. "Manā darbībā ir bijuši vairāki posmi. Viena lieta ir skola – tu apzinies, kas, kā un kāpēc. Tu apzinies darbības virzienus. Metālapstrādes joma ir ļoti plaša. Tas viss ir komplicēts, vari mācīties visu mūžu, tāpēc parasti ir šaurāka specializācija." Padomju laikā rotu gatavošanai viņš vairāk pievērsies kā hobijam, izgatavojis arī stilizētākas rotas. Tomēr interese par senajām rotām bijusi jau tolaik.

"Vēlāk vienu laiku braukāju uz tirgiem, andelēju, bet man tas nepatika, jo man ir ļoti grūti kaut ko taisīt vairākos eksemplāros – pat auskarus, kad diviem jābūt vienādiem. Turklāt tas arī nav īsti latviski," stāsta Grebis. Etnogrāfisko rotu izgatavošana ir bijusi tukša niša, ko izdevies aizpildīt.

Uzlika, ejot uz baznīcu

"Šobrīd es studēju cauri dažādas arheoloģiskas liecības – visa tā forma, uzbūve ir ļoti praktiska, katra detaļa ir pārdomāta. Un tad jau ir tas etnogrāfiskais posms. Visi tie kari, kultūras, kas ir gājušas pāri. Eiropas kultūra. Laiks, kurā veidojušies tautastērpi. Jo tu vairāk tajā iedziļinās, jo vairāk tas nāk ārā," stāsta Grebis. Turklāt zināšanas par senajām rotām ir cieši saistītas ar to izgatavošanu, viena lieta ir visu teorētiski izpētīt, pavisam cita – arī uztaisīt.

Bet mūsdienās, protams, lielākā daļa rotu ir rūpnieciski darinātas, atzīst meistars. Ir liels pieprasījums pēc bižutērijas, lētākām rotām, kuras, lai gan skaistas, nav izturīgas un visdrīzāk kalpo cilvēkam vien īsu brīdi, viņš nosaka. Nereti tādas nonākot arī Grebja darbnīcā, kad kāds savu dārgumu atnesis salabot. "Godīgi sakot, negribas pat klāt ķerties," viņš nosaka. Tādu ķēdi, kādu automāts stundas laikā spēj saražot 10 metru garu, cilvēks ar rokām taisa trīs vai četras dienas. "Bet šo ķēdi nevajadzēs iet remontēt, to varēs atdot mazbērniem," meistars piebilst. Rotu gatavošanai ir vajadzīgs laiks, tomēr cilvēki ir pieraduši, ka visu var dabūt ātri. "Ir tādas vienkāršas lietas, kas iet ātri. Galvenais, ka tu zini, ko tu gribi dabūt. Bet tas darbs ir vienalga, ja tas ir jāslīpē, tad ir jāslīpē, es to procesu nevaru paātrināt. Tas ir roku darbs."

Turklāt tad, kad cilvēki sūdzas, ka savulaik vecvecākiem rotas kalpojušas cauri gadsimtiem, turpretī mūsdienās var salūzt jau pirmajā lietošanas gadā, rotkalis atgādina vēl vienu būtisku sakarību. "Omīte savas rotas uzlika, varbūt tikai ejot uz baznīcu, bet mūsdienās tās tiek valkātas ikdienā, pat malku skaldot, tā ķēde ir kaklā. Mūsu senčiem tas nekad nav bijis."

"Ķīselis vien sanāk"

"Neviens jau neliedz arī šodien piespraust to saktu," saka meistars. Tomēr pateikt to, kāda tieši bijusi dzīves īstenība pirms vairākiem simtiem, varbūt pat tūkstošiem gadu, kad šīs rotas gatavotas, tas gan nav iespējams. "Mēs jau neesam to dzīvi, to cilvēku redzējuši, kāds viņš izskatījās. Jā, atrod kapu laukā visas tās rotas, bet cik ilgā laikā tas ir savākts? Varbūt tikai tajā dienā, kad glabāja, salika visu iekšā līdzi? Pateikt to, kā tas ir bijis, nav iespējams, lai gan citi domā, ka viņi zina. Turklāt zeme vēl glabā tik daudz faktu. Citreiz ir tā, ka es kaut ko uztaisu un ļoti gudri cilvēki man saka, ka tas nav pareizi. Tad es saku, ka ir gan pareizi. Tā ir kopija tai saktai, kas vēl nav izrakta," viņš ar smaidu stāsta.

Arī etnogrāfiskajām zīmēm mūsdienās ir gluži citāda nozīme. Daudz mazāk ir to cilvēku, kas tās patiesi izprot, tāpēc nereti rotās iekaltais vēstījums paliek apslēpts. "Tolaik cilvēkiem tā bija kā rakstu valoda, ko daudzi arī spēja saprast. Mēs to varam tikai pieņemt, bet vai, uzliekot uz lietas konkrētu zīmi, mēs nododam informāciju arī tālāk? Vai nākamais to sapratīs? Bet tā ir interesanta lieta, interesanti ir pētīt šīs kopsakarības."

Tomēr vaicāts, cik daudz vispār mūsdienās cilvēki zina par seno rotu lietojumu, meistars atbild: "Vienu brīdi ļoti aktuāla bija stilizācija, arī tautastērpus novienkāršoja. Un ļoti daudzi nezina – piesprauž blakus divas saktas, starp kurām varbūt ir vairāki gadsimti, vēl kādu modernu lietu pieliek klāt, un tad tur sanāk ķīselis. Bet varbūt tas ir labi, ienāk kaut kas jauns." Tomēr stilizētas, mākslinieciski veidotas rotas ir bez konkrētas identitātes, viņš norāda. Tās nākotnei neatstās liecības par konkrētu zemi, cilvēkiem, kas tajā dzīvojuši.

Saktas kā vikingiem

Lai gan jāatzīst, ka Latvijas teritorijā dzīvojošo tautu kultūru sajaukums vienmēr ir bijis liels. "Mums ir kaut kas no skandināviem, kaut kas no prūšiem, pat Romas ietekme," stāsta rotkalis. Arī materiāli lielākoties bijuši ievesti – sākotnēji bronza, dzelzs, vēlāk arī sudrabs, stikls.

"Visi metāli ir tikuši ievesti, un apmaiņas ceļā ir atnākušas līdzi arī rotu apstrādes tehnikas. Tur ir tie elementi, ko mēs izmantojam, un tāpat tas ir arī šobrīd." Piemēram, apaļās saktas bijušas arī prūšu bruņiniekiem un vikingiem, vēlākos gados ienākušajai tradīcijai valkāt laulības gredzenus ir vāciska izcelsme. "Gredzeni etnogrāfijā ir ļoti maz, vairāk arheoloģijā, tas ir kaut kā izzudis. Bet vēlākos laikos vairāk ar vācu ietekmi."

Un arī katram novadam ir savas konkrētas iezīmes. "Materiāli paliek tie paši, bet ir dažādas atšķirības. Piemēram, Kurzemē ir lielās burbuļsaktas, Vidzemē un Latgalē arī ir saktas, bet tās ir citādākas. Bet tad, kad meita aizprecas kaut kur tālāk, viņa jau paņem savu mantu līdzi, kāds tur sākt taisīt kaut ko līdzīgu," par tradīciju apmaiņu stāsta meistars.

Turklāt rotu nozīme ir neatraujama no to funkcionalitātes. Tās nav paredzētas izstādēm, bet lietošanai. "Man izstāde ir katrs cilvēks, kas atnāk ar savu vajadzību. Tās naudas lietas pat paliek otrajā plānā," atzīst amatnieks. Visām etnogrāfiskajām un arheoloģiskajām rotām ir gan rotājoša, gan praktiska nozīme. "Citam vairāk, citam mazāk, bet ir. Piemēram, kādreiz mazāk izmantoja pogas, tāpēc lietoja kreklu saktas, citu pēc citas. Tad, kad vairāk parādās pogas, vairāk ir rotājošais variants. Un tautastērps jau vispār ir izrādīšanās, negrāba viņā sienu," ar smaidu saka Grebis.