Šmits stundu sāka ar stāstu par sevi, kas viņš ir, kur strādā un kā to sasniedzis. Ārsts bērniem atklāja, šī internātskola viņam ir īpaša, jo savulaik, kad skola vēl atradusies Čaka ielā, tur par auklīti strādājusi viņa vecmāmiņa, kas arī pratusi zīmju valodu. Šmits piebilda arī to, ka savulaik nav iemācījies zīmju valodu, jo domājis, ka pašam nekad dzīvē to nevajadzēs, tomēr, saņemot aicinājumu vadīt stundu šajā skolā, sapratis, būtu varējis to pielietot. Šmits uzsvēra, ka katrai lietai, ko mēs darām un mācāmies, dzīvē var rasties pielietojums.

Skolēniem sākumā bija jāatbild, kādiem cilvēkiem viņi vēlas līdzināties — devītklasnieks Sandis teica, ka vēlas būt kā Sandis Ozoliņš, bet Rihards — kā vectētiņš, kas ļoti labi strādā un esot labs darbinieks.

Pēc tam sekoja uzdevums, kur katram skolēnam tika iedotas trīs līmlapiņas: viena bija jāpielīmē pie sienas, kur to vēlas, otra jāpielīmē augstāk par pirmo un trešā — cik vien augstu iespējams. Pirmā lapiņa simbolizēja ikdienu, trešā — sapņus, bet otrā bija simbols maziem solīšiem, kas ikdienā jāsper, lai sasniegtu sapņus.

Sarunā ar bērniem Dins Šmits minēja piemērus par cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, kas, pateicoties apņēmībai un mērķtiecībai, guvuši panākumus un pasaules slavu: "Oskara" balvas ieguvēja Marlī Matlina, komediants CJ Jones, divkārtējā motokrosa čempione Ešlija Fioleka un izgudrotājs, 1093 patentu autors Tomass Edisons.