Koku var apgriezt jebkurā laikā, bet ir jādomā par to, cik daudz to drīkst darīt, lai, nenodarot kokam pāri, panāktu sev vēlamo efektu. Tāpēc visvairāk ar koku veidošanu jānodarbojas pavasarī, pirms tajos sāk aktīvi cirkulēt sulas un plaukt pumpuri. Taču arī te ir daudz jādomā līdzi, jo, piemēram, agrā pavasarī apgriezts bērzs vai kļava sulos un koks tiks novājināts, tas bojā varbūt arī neaizies, bet tiks sakropļots un vēlāk slimos.
Tāpat saduras Indrānu tēva nostāja attiecībā uz to dārza daļu, kas silda dvēseli, ar to, kas pilda maku. Te būtu īsti vietā pieminēt Latvijas divus dižākos augļkopības meistarus Jāni Kārkliņu un Māru Skrīveli, kas dažādos variantos pasaka pamatdomu – Dārzniek, zini, ko dari, neaudzē malku! Latvieša dabā ir ievērot to, lai pie mājas ir pāris savu ābeļu, kas būtu gan skaisti koki, gan dotu arī daudzmaz labu ražu, tāpēc sniegšu nelielu ieskatu dārza sakopšanas filozofijā, kas nav tendēta uz lielražošanā ierastajiem augļu koku veidošanas principiem:
- Nekādas žēlastības pret bojātiem un nepareizi augošiem, traucējošiem zariem. Jāizgriež arī slimie, novecojušie, atlūzušie zari, jāpanāk, lai tie nekrustotos cits pāri citam. Lai dārzā neizplatītos infekcijas, nogrieztie slimie zari ir jāsadedzina.
- Kokus vajag kopt tā, lai nebūtu daudz jālieto zāģis, tātad tie savlaicīgi jāatbrīvo no liekajiem zariem, tos izgriežot ar grieznēm vai nazi vai arī nolaužot.
- Ja nevari atbildēt, kāpēc to zaru (koku) gribi nozāģēt, tad to nedari.
- Jāvar iztēloties, kāda tā vieta, tas koks izskatīsies pēc zāģējuma veikšanas un nozāģēto daļu aizvākšanas.
- Jāparedz, kā tā vieta vai koka vainags izskatīsies pēc gada, pēc 5 gadiem utt., jo daba necieš tukšu vietu.
