Ilgus gadus nodaļā kalpojis kāds galds, kura sānā bijuši iegrebts zīmīgs datums — 1973. gada 3. augusts. Tas bijis vecākās māsas Mārītes galds, šis pieraksts nozīmējis: tolaik Valmieras rajona slimnīcā durvis pacientiem vērusi bērnu nodaļa.

"Bērnu nodaļa ir īpaša, ja tā labā lādiņa nebūtu, tad strādāt nāktos daudz grūtāk. Ar bērniem visu var sarunāt. Bērni ir forši! Te valda dzīvesprieks, enerģija un visi atlabst. Tas ir ļoti svarīgi," tā medmāsiņa Edīte Kitnere, kura bērnu nodaļā strādājusi no tās pirmās dienas un strādā joprojām.

"Sāku uzreiz pēc Cēsu Māsu skolas beigšanas. Tā gadi pagājuši! Pašas bērni pa telefonu audzināti, un priecājos, ka par labiem cilvēkiem izauguši. Esmu apmierināta ar profesijas izvēli. Darbs man patīk, par dzīvi nesūdzos," tā māsa Edīte, kura nebēdājas arī par to, ja uz darbu no Mujāniem jānāk kājām. Viņa zina, ka tie ir vien daži kilometri, jo ir kolēģes, kas, protams, ne jau kājām skrien, bet brauc ar sabiedrisko transportu vai auto daudz lielākus ceļa gabalus. Edīte min Lizdēnus, Cēsis.

"Pavisam drīz būs divi gadi, kopš strādāju šajā kolektīvā. Atnācu, meklējot stabilitāti. Tā kā šī ir reģionālā slimnīca, tā būs, pastāvēs, attīstīsies. Zināju, ka darba te būs vairāk, to arī vēlējos," tā pediatre Elita Smoļina, kura daudzus gadus par bērnu ārsti bija strādājusi Cēsu klīnikā. Protams, nodaļā visi par savējo sauc nodaļas virsārsti Irinu Krastiņu.

"Es nejaušības dēļ kļuvu par mediķi. Gribēju būt juriste," tā sarunu par darbā pavadītajiem gadiem sāka Irina Krastiņa un piebilda: "Ne jau tikai šo apaļo darba jubileju svinam kopā kā kolektīvs. Vai cenšamies kā īpaši kopā turēties? Nē, mēs necenšamies, mums tas sanāk pavisam viegli un vienkārši. Svinam Ziemassvētkus, aizbraucam kādā ekskursijā. Man nemaz nepatīk ne tāda runāšana, ne reklamēšanās, jo vienkārši dzīvojam un strādājam no sirds."

Kadru mainība kolektīvā bijusi maza, jo savulaik visi sākuši darbu kā gados pavisam jauni speciālisti. Gadi paskrējuši. Latvijā jau vispārzināms, ka jaunie ārsti nelabprāt izvēlas darbu ārpus Rīgas, tāpēc pašlaik kādu no medicīnas studentēm, kas strādā praksē, viss kolektīvs cenšoties pierunāt reiz atgriezties un strādāt Vidzemes slimnīcā.

"Paaudzēm ir jāmainās. Man darbus ierādīja māsiņa Edīte. Daudz iemācījos, jo strādāt lika kārtīgi, pamatīgi. Priecājos, ka pašlaik mūsu kolektīvā ienāca jauna kolēģe, tikko beigusi koledžu. Prieks, ka studenti vasarās palaiž atvaļinājumos sanitārus. Jaunajiem ir daudz enerģijas, ideju, tās aizrauj," vērtēja Bērnu slimību un jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas virsmāsa Iveta Bērziņa un jautāta, kas mainās bērnu nodaļas darbā, piebilda: "Mūsu nodaļa ir tā, kas bērniem un viņu vecākiem liek aizmirst, ka viņi atrodas slimnīcā. Nodaļas noformējums ir krāsains. Bērni visu dienu nevar ne nogulēt, ne palātā vien pavadīt, tāpēc jau divus gadus pie mums darbojas rotaļu istaba. Èetras stundas dienā, arī brīvdienās un pirmssvētku dienās, ar bērniem darbojas profesionālas, zinošas audzinātājas. Bērni spēlējas un aizmirst sāpīgo."

Kad bērnu slimību nodaļas kolektīvu apciemojām, rotaļu istabā kopā ar bērniem bija studente Maira. Viņa ir tikai viena no vairākiem jauniešiem, kas šoreiz nevis mediķus, bet rotaļu grupas audzinātājas aizvieto atvaļinājuma laikā.

"Man patīk pavadīt laiku kopā ar bērniem. Kopā izdomājam daudz interesanta. Protams, viņi jāpieskata, bet kopā arī zīmējam, liekam puzles," sacīja Maira Jakoviča. 21 gadu vecā meitene studē Latvijas Universitātē modernās valodas un biznesu, bet vasarās izvēlējusies strādāt Bērnu slimību nodaļā.

Par to, kas mainās bērnu nodaļā, sarunā stāstīja arī citi mediķi. Diemžēl, ja runā par bērnu veselību, vecāku attieksmi pret savām atvasēm un valsts attieksmi pret veselības aprūpes nozari kopumā, pārdomas kļūst nopietnas.

"Nevaru apgalvot, ka bērni vairāk slimo, bet slimības ir citādākas. Skaudri skanēs, bet bērnus tagad māc vecu cilvēku kaites — sāp mugura, diagnosticējam deformācijas. Daudzi bērni, pusaudži ir aptaukojušies. Arvien biežāk sastopamies ar 2. tipa cukura diabētu. Vēl iezīme: ja vecāki ir slimi, bērni jau dzimst slimāki," vērtēja Elita Smoļina un piebilda, ka mazāki bērni biežāk cieš arī no vecāku neuzmanības viņu aizņemtības dēļ.

"Apdegumi, applaucējumi, dažādas traumas. Tā arī diemžēl ir ikdiena," tā ārste Smoļina, bet Irina Krastiņa piebilda: "Visi bērni ir jauki, bet pieaugušajos ir milzīga trauksme. Viņi satraucas par nesakārtotu dzīvi, bet dusmas izgāž gan uz bērniem, gan arī mediķiem. Tāda ir mūsu darba tumšā puse. Un, ja jautājat, vai paši esam ar darbu un dzīvi apmierināti, tad jāpasaka vien ir: ja tagad solīs mediķiem algu paaugstinājumu un to nepiešķirs, tad drīz nebūs, kas sistēmā strādā. Man liekas, ka māsa Edīte visu mūžu gaida, kad medmāsa varēs nopelnīt. Tā mēs te viens par otru jokojam. Bet ziniet, kas nav mainījies? Kad es sāku strādāt bērnu nodaļā, ārsts te nopelnīja 110 rubļus, bet iecirkņa ārsti saņēma 160. Joprojām, nodaļā strādājot, nopelna mazāk nekā, piemēram, pieņemšanā, arī ģimenes ārstu praksē. Mums saka: budžetā nav naudas! Ja valstī vajag uzņēmumiem, bankām, tad nauda uz sitiena atrodas, bet veselības aprūpē tās pietrūkst gadiem. Cilvēki domā — mediķi grib vairāk nopelnīt! Nē, mediķi grib, lai par viņu darbu samaksā tik, cik tas tiešām maksā. Ja slimnīcai jāstrādā ar zaudējumiem, tad kā tā var attīstīties?"