Kā attiekties pret "dīvainiem" lēmumiem

Politika un ezotērika – kā izdzīvot politizētā pasaulē
Foto: DELFI

Kā reaģēt, kad tie, kas pie varas, pieņem vai gatavojas pieņemt klaji nejēdzīgus lēmumus (kaut vai par nekustamā īpašuma nodokli vai izmaiņām Krimināllikumā)? No vienas puses – netiesā, un tu netapsi tiesāts... No otras – vai tā nevar aiziet līdz absurdam?

Pēteris Lejiņš: "Valdības ļaudis nav no citādas mīklas taisīti – viņi, tāpat kā mēs, vispirms pakļaujas saviem pamatinstinktiem. Maslova piramīdā nav lielās mīlestības uz tautu, tajā viss ir tendēts uz personīgo...

Nav tādas valsts, kurā nav korupcijas. Izejot no tā, top arī aplamie lēmumi – pakārtoti tam, lai tie, kuriem ir attīstīts "sociālais draivs", vairāk varētu dabūt. Neviens neatteiktos no iespējām kaut ko paņemt, jautājums tikai – cik klaji to dara, cik liela ir apetīte un vajadzības. Jebkuram ir liels ego.

Cilvēki pārsvarā dzīvo pēc pamatinstinktiem, viņiem nepiemīt izteiktas, "vienvirziena" altruistiskas īpašības. Pat Māti Terēzi virzīja liela slava, un viņa tāpat nebūt ne slikti dzīvoja... Ekonomikā ir labs definējums – "pieaugot iespējām, pieaug prasības" jeb "apetīte aug ēdot".

Lēmumus sabiedrība varētu regulēt, bet viss atkarīgs no mentalitātes – latvieši neizceļas ar to, ka prot sevi aizstāvēt. Mediķi vai skolotāji aizstāv tikai savas intereses, mazāk izglītotie vispār aktīvi neiebilst. Latvieši ir pieraduši saņemt norādījumus no augstākstāvošajiem.

Mēs neesam tiesneši un neesam tiesīgi tiesāt. Tiesāšana nav izeja, jābūt normālai tiesību sargāšanas sistēmai. Mums jāpiemērojas apstākļiem vai jāreaģē daudz ekspansīvāk. Mainīt situāciju jācenšas, vispirms pastrādājot ar sevi."

Pēteris Draguns: "Man šķiet, ka nepieciešams atrast kopīgu valodu ar tiem, kas lēmumu pasūtina. Ir jāsaprot, kāds ir lēmuma mērķis un vai tā īstenošana nav iespējama ar citiem, cilvēcīgākiem līdzekļiem. Tomēr netiesāšanas māksla, manuprāt, nav arguments, lai mēs nevērstos pret klajām nejēdzībām, kas turklāt skar mūsu pašu labklājību un pārticību."

Juris Brants: "Mūsdienās tikai maza daļa valstu saprot to, ka bez cilvēkiem tā nespēj eksistēt. Valstsvīri, protams, var domāt, ka, apspiežot cilvēka vārda brīvību, tie iegūs sev aizsargu. Taču drīzāk ieguvums būs cilvēku aizbraukšana un atteikšanās no pilsonības, prasot politisko patvērumu citās valstīs.

Krimināllikuma maiņas skaidri parāda, ka cilvēkus grib iedzīt bijībā, jo valdības vīri baidās par to, ko par viņiem runās – ka tiks parādīti traipi uz viņu darba. No otras puses, likums nav tik slikts, zinot to, ka mūsdienu cilvēka vārda brīvība ir kļuvusi gaužām rupja savā izpausmē, – tas liek aizdomāties par tādu vienkāršu lietu kā "domā ko runā". Visumā pastāv likums, ka katra doma ir enerģija ar potenciālu materializēties. Vai cilvēkiem pašiem patiktu, ja par viņiem runātu rupji? Kritika dažkārt ir absolūti nevietā, kas mūsu sabiedrībai ir ļoti raksturīgi. Vērtējam citus, bet pieveram acis paši uz sevi...

Nekustamā īpašuma likums ir ļoti vienkārši saprotams: gan pašvaldības, gan arī citas iestādes redz to, ka darbība notiek, īpašumi maina īpašniekus, bet nauda pašvaldībās un Valsts kasē neienāk. Līdz ar to kā pašvaldības, tā valdība ir spiesta mainīt nodokļu sistēmu, lai no cilvēkiem iegūtu to, ko viņi slēpj. Vienkāršākos divos teikumos par abām situācijām būtu jāsaka vienkārši – 1) domā, ko runā, 2) neslēp to, par ko tāpat jau zināms, nemaksāsi ar labu – maksāsi pēc likuma.

Savukārt uz kopējo absurdo situāciju būtu ļoti vienkārši reaģēt. Ja visi sāktu lamāties un visi TV un radio sāktu klaji runāt pret likumu, vai visus ieliktu cietumā un krimināli sodītu? Var jau mēģināt, bet tālāk par pilsoņu karu / revolūciju / sacelšanos netiks. Tas būtu valdības pirmais krahs.

Otrā galējība: ja neviens nemaksās nodokļus – nevienus. Pēkšņi izdomās – nemaksāsim, un viss! Valsts sabruks, turklāt pilnīgi, arī paši politiķi paliks bez darba. Mediķi izdzīvos, policisti paliks bez darba, bet izdzīvos, strādājot apsardzē utt. Atgriezīsimies deviņdesmitajos gados – bandītisms un tamlīdzīgi, vēl trakāk. Juris Brants

Vai trešais scenārijs: visi lamāsimies, mūs sasēdinās cietumā, un valsts iegūs īpašumus, tos pārdos ārzemniekiem, un tie jau zinās, kā naudu izvest no valsts (tas jau tāpat notiek). Un ko tālāk? Robs budžetā, un atkal valsts bedrē!

Jebkura darbība, kura valstiskā līmenī nav līdzsvarā ar iedzīvotāju interesēm, agri vai vēlu nesīs valsts bankrotu un/vai iznīcību. Tas ir tikai laika jautājums."

* Maslova vajadzību hierarhija ir psiholoģijas teorija, ko izstrādājis Abrahams Maslovs savā rakstā "Cilvēka motivācijas teorija" 1943. gadā. Saskaņā ar šo teoriju, cilvēks vispirms tiecas apmierināt viszemākā līmeņa vajadzības, un tikai tad nākamais līmenis kļūst par viņa motivāciju.