Sievietei dzīvē ir Dieva dota milzīga vara. Jautājums ir, ko viņa ar šo varu dara. Vai viņa mīl sevi, mīl tuvāko kā sevi pašu, ir paklausīga sieva savam vīram, mīļa mamma saviem bērniem? Esmu mamma, sieva, psiholoģe, izaugsmes grupu trenere, skolotāja, dzimusi līdere, laba komandas vadītāja, mūziķe, sportiste... Visām mums ir daudz vienādu un arī atšķirīgu lomu. Kādu brīdi ir vēlme visas lomas pielietot visur un pie visiem, vēl kādu izglābjot, palīdzot, pamācot, iedodot kādu jau gatavu recepti. Bet izrādās, ka viss šis ir tikai tukši zvārguļi, un tam nav jēgas, ja to nedara ar mīlestību!
Kur tad lai ņemam šo mīlestību un vēl gudrību, lai nejauktu lomas, nedotu vairāk vai mazāk, pateiktu stingru "nē" vai arī lūgtu no visas savas sirds? Seko pievilšanās, kauns, bailes, aizvainojums, un "augļi" nebūt nav tie labākie un garšīgākie.
Mīli sevi un savu tuvāko kā sevi pašu
Izrādās, ka attiecībās ar jebkuru otru cilvēku vajag palikt noturīgam tajā lomā, kurā esam nolikti, – mammas, sievas, meitas, darbinieces, vadītājas vai padotās lomā.
Izrādās, ka mācoties jaunas prasmes un ievērojot dievišķos likumus, mūsu sirds kļūst mierīgāka, priecīgāka un mīļāka, vīrs pieaug vīrišķībā, dēli un meitas attīstītās labāk, nekā mēs spējām iedomāties. Kolēģi un līdzcilvēki, ar kuriem nākas sastapties, top par cieņpilniem draugiem.
Viss ļoti skaisti un labi skan, kamēr tas ir uzrakstīts uz papīra (laba grāmata, diploms, publisks raksts, definīcija, vizītkarte, formāls lomas nosaukums). Bet ikdienā, dzīvojot dienu no dienas, nav gandarījuma par paveikto, attiecībās kļūst formālas, iestājas rutīna, īsti neko vairs sākt un darīt negribas, vīzija kļuvusi pavisam bāla un nespodra, motivācijas pietrūkst, slinkums iezadzies visos kaktos, un viss prieks un miers pazūd kā rudens pirmās salnas...
Tad vēl gadi iet un fiziskā pievilcība izzūd, klāt nāk apātiskas domas par neizdošanos, citu labā zaudēto dzīvi un tā tik uz priekšu. Gribam kādam izkliegt savu sāpināto sirdi, atvērt brūces, bet ir taču kauns. Mūsu "gudrais prāts" kliedz – kurš tad būs tas, kurš varēs uzklausīt, sadzirdēt un vēl saprast? Labākajā gadījumā vēl sadzirdam kluso balstiņu sevī, kas ir sarukusi pavisam niecīga...
Gribas dziedināt savu dvēseli, būt dedzīgam, skaistam, mierīgam un smaidīgam, bet kaut kā nesanāk, jo ir taču "draudzenes" atrunas un "partneris" kūtrums: man nav pietiekošas izglītības, es nevaru šo un to, labāk palieku savā pabalējušajā un putekļiem klātajā vīzijā, jo tās spožās lietas jau nav priekš manis...
Vēl taču varam pamācīt vīru, bērnus, kādu draudzeni, dot padomus darba kolēģiem un klientiem... Un atkal viss sabrūk, līdz sākam atzīt, ka īsti nevienam nekas nav vajadzīgs, un vispār – dzīve ir niecība. Grūtības tikai turpinās, līdz sākam saprast, ka neviens nekad nemainīsies un nemainīs savu attieksmi, kamēr mēs to neizdarīsim pirmie. Varbūt kāds kaut ko ir mācījies un dara pēc mūsu prāta, bet tad ieraugi, ka arī šie nav tie augļi, kurus mēs tik ļoti gribējām sēt, un kabaču vietā ir izauguši tikai mazi gurķi.
Cilvēks bez vīzijas iet bojā
Cikla "Sievas, celiet savus vīrus" nodarbībās sievietes meklē, uzzina un mācās atrast gudru pieeju savai sirdij, savam motivācijas spēkam un komunikācijas veidam ar sevi un citiem cilvēkiem.
Kopā meklējam vārdus, kas dziedina, spēcina un atjauno, rodam iespēju uzzināt patieso būtību par sevi un savu tuvāko, lai dodot otram, ko viņš vēlas, un saņemtu to, ko pašas vēlamies, 30 un 100-kārtīgi. Mācāmies saprast, kas ir patiesa mīlestība, sirds pazemība, paklausība Dievam, kā arī vīram.
Mainās mūsu sirds, mūsu prāts nomierinās, gars un dvēsele iegūst brīvību, vārdi, ko sakām, kļūst laipni, mīļi un klusums paliek piepildīts ar spēku, drosmi, jo saprotam, ka esam uz patiesības ceļa, uz mūžīgās patiesības nemainīgā ceļa. Tad nākas tikai plūkt augļus un baudīt, ko pašas esam iesējušas, – jauno vīziju savai dzīvei.
Darbā izmantojam personības izaugsmes, attīstošā dialoga, pārvērtējošās konsultācijas metodes un lomu spēles. Iepazīstam sevi no jauna un mācāmies prasmes, lai iepazītu savu tuvāko un kolēģus. Atklājam savu brīnumaino un patieso motivācijas spēku, īsto temperamentu un sākam saprast, kāpēc līdz šim ar atsevišķiem cilvēkiem (ļoti bieži – ar vīru un bērniem) nemākam sarunāties.
Savas akadēmiskās psiholoģijas zināšanas es praksē pielietoju kopā ar Dieva vārdu. Aicinu cilvēkus nenobīties, tieši otrādi – uzdrīkstēties kopā ar mani satvert dievišķo patiesību, gudrību, spēku, drosmi un mīlestību, kas apklāj visu. Psiholoģija kopā ar dievišķo spēka dzirksti un uguni ir labs tandēms, lai dziedinātu ievainoto dvēseli, atmestu nevajadzīgos akmeņus (kaunu, bailes, kontroli, salīdzināšanu, apsūdzības, kritiku...), kas sirdi padarījuši aukstu, cietu un trauslu. Esmu saņēmusi dāvanu un atziņu no Dieva, lai dziedinātu dvēseles, stiprinātu, iedrošinātu un iedvesmotu cilvēkus sākt savu dzīvi veidot pēc tiem likumiem un prakses, kuriem ir vislielākais spēks, noturība, radošums, spontanitāte, miers un prieks sirdī.
