Grāmatas autors Āris Birze (1989) dzimis Kuldīgā. Pametot augstākās izglītības studijas, puisis nonāk Vācijā, strādā un apgūst vācu valodu, paralēli pievēršas pašizaugsmes literatūrai. Tā viņam palīdz īstenot nākotnes plānus: to vidū ir TV raidījumu montēšana, piedzīvojumu meklēšana un filmēšana Indijā un Nepālā, grāmatas sarakstīšana.

Apgāda "Mansards" izdotajā grāmatā liela loma aprakstītajām 10 dienām Indijā, Rišikešā, vairums no tām – meditācijās un transā, kad autors tuvinājies savai zemapziņai. Tādēļ par "kailajām" dēvētās piezīmes kļuvušas par pamatu, lai radītu personisku stāstu ar ieskatu pašizaugsmes pasaulē, kur materiālās vērtības ir tikai daļa no dzīves un kurā nav jābaidās izmēģināt kaut ko jaunu, riskēt runāt patiesību. Oriģināli ieraksti veikti pierakstu kladēs latviešu un angļu valodā. Arī grāmatā paralēli publicēti teksti abās valodās.

Piedāvājam pāris fragmentus no šīs grāmatas.

No grāmatas ievada:

“Šo grāmatu sarakstīju, lai sniegtu ieskatu pašizaugsmes pasaulē, kur materiālās vērtības ir tikai daļa no dzīves un nav jābaidās izmēģināt ko jaunu, riskēt runāt patiesību. Tā atbrīvo un sniedz mierinošu sajūtu – būt mums pašiem, tādiem, kādi esam. Jaunas lietas un atziņas mēs sasniedzam tad, kad ejam turp, kur vēl nekad neesam gājuši. Vairosim patiesību, drosmi būt atklātiem pret sevi un citiem, kā arī celsim godā zinātkāri un mācīšanos no kļūdām.

Galvenais mērķis ir eksperimentēt ar sevi, cenšoties aiz prāta un loģiskās domāšanas robežām izprast savas dzīves būtību un jēgu, rast atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem. Un to visu ietērpt viegli lasāmā valodā par dzīvi un desmit dienu klusēšanu, meditāciju ar jogu Indijas ašramā.
Lielākais mīts, kas traucēja man tiekties uz apgaismību, ir ilūzija, ka jākļūst par šo dīvaino personu, kas cenšas visu izrādīt uz āru, un tie ir pilnīgi liellopa izkārnījumi. Vai arī, ka viss dzīvē kļūs daudz vieglāk un lietas notiks pašas no sevis. Patiesībā kļūst vieglāk, taču tikai tāpēc, ka atpazīsti prāta tumšās puses un vairs neļauj tām lauzties un kontrolēt nekontrolējamas lietas, piemēram, pagātni vai nākotni. Mērķu uzstādīšana kļūst daudz vieglāka, jo kāpēc, kā, un ko darīt ir daudz vērtīgāk par vienkāršu mērķa sasniegšanu.

Šādi sevis meklējumi noved pie smaga darba pašam ar sevi, un beigās tu visu palaid vaļā, jo tikai tad tu atrodi sevi. Tad, kad esam spējīgi visu palaist vaļā, tad patiešām esam brīvi, bet cilvēki ir pieņēmuši, ka apgaismība nāk ar spožām diskogaismām vai eņģeļu skaņām. Apgaismībai nav lielu ceļa zīmju, un dienas beigās tu joprojām kājām staigāsi pa zemi, nevis levitēsi. Tu esi un paliksi cilvēks, tikai daudz vienkāršāks, pieticīgāks, atklātāks un tiešāks. Ar citiem runāsi, esot konkrētajā tagadnes brīdī, jo klausīsies, un citiem kļūs ļoti grūti ar tevi manipulēt.

Citu paustā kritika tev kļūst tikai par skaņu, un dienas beigās tu būsi tu pats, ar visiem saviem trūkumiem un neizmērāmo potenciālu darīt ko labu. Mēs visi apzināti vai neapzināti meklējam atbildes uz jautājumiem par laimi, veselību, mīlestību un bagātībām. Taču viss ir daudz vienkāršāk, ja tu spēj noteikt, ko TEV tas viss nozīmē.

Šī grāmata ir par manu pieredzi, pavadot desmit dienas vienā no Rišikešas ašramiem Indijā. Uzreiz pēc pēc tam, kad beidzām ceļot, uzņemot PostNos improvizēto piedzīvojumu filmu par ceļošanu Indijā.
“Jā” ved tevi tālāk

Ceļojot pa Indiju un Nepālu vairāk nekā četrus mēnešus, bija pienācis laiks brīdim, kuru gaidīju jau no sākuma: būšanai vienatnē ar sevi pie kalniem, meditējot, nodarbojoties ar jogu un uzklausot savas iekšējās balsis.

Vai tās ar mani runāja? Pat skaļāk, nekā biju cerējis.

Pēdējos divus gadus apzināti cenšos dzīvot dzīvi, uzņemoties atbildību par visu, ko daru un kur esmu, klausot iekšējai balsij, un tā ļoti bieži aizved turp, kur pat neesmu zinājis, ka vēlējos būt. Pa ceļam esmu bijis gan students, gan skolotājs.

Īsāk sakot, pirms diviem gadiem uzsāku ceļu pretī materiālām dzīves bagātībām, jo par šādām bagātībām raksta pašizaugsmes grāmatās – galvenais esot veikt aprakstītos principus, un viss būs. Tā es lasīju, klausīju un testēju gandrīz visu, ko man pasniedza citi, līdz nokļuvu līdz pavisam atšķirīgām bagātībām. Pilnīga dzīve, mērķa un patiesības vadīta, kopā ar cilvēkiem, kurus mīlu un vēlos redzēt sev tuvumā. Spēja brīvi pateikt „Jā” un „Nē” bez vainas apziņas vai nožēlas, kā arī dzīvošana bez bailēm, jo šī grāmata ir manas īstās piezīmes par cīņu ar sevi un sarunām vienatnē.
Tagad tev ir vistiešākajā nozīmē iespēja iekļūt manās smadzenēs, jo viss ir rakstīts emociju iespaidā, citas lapas – pat transā. Tik vien patiesi, cik vien spēju ielikt vārdos.

Šīs desmit dienas mainīja manu dzīves uztveri, jo izdarīju izvēli, kas noteica, kurp došos tālāk. Izvēles izdarīšana ir viens no 100% atbildības uzņemšanās veidiem.”

Četrās sienās

Datums: 23.07.15. 22.00

Tikko pamodos no divu stundu ilgas transa meditācijas. Varbūt tā bija ilgāka. Paklausīju Babas ieteikumam, ļauties un nebīties no nākamā līmeņa, kas rada šo nāves tuvošanās sajūtu un, lai tajā iekļūtu, ir jāpārvar šādas sajūtas. Sākumā tev liekas, ka mirsti, taču, ja ar uzticēšanās palīdzību izdodas tikt galā ar bailēm, es nokļūstu meditatīvā stāvoklī. Baiļu dēļ prāts visu laiku grib turēt mani apziņas līmenī, taču tā ir tikai sākumā, jo visu meditācijas laiku prāts un ķermenis joprojām ir tavā kontrolē, kaut gan tas nav nepieciešams, jo viss ir brīvs no spriedzes.

Pieņemu, kā šādā transa līmenī var īstenoties arī hipnozes un smadzeņu skalošanas ietekme, jo prāts tā tukšuma, paļaušanās uz savu saimnieku dēļ varētu būt viegli ievainojams ar visādu informāciju. Ķermenis kļūst tik relaksēts, līdz tu to īsti vairs nejūti, un prāts atslēdzas, vien retu reizi pazibina kādu domu, taču saglabājas jautājums, kurš ir pie stūres un kam tieši šī uzticēšanās tiek nodota.

Kā es līdz tam nokļuvu?

Brīdī pēc ķermeņa pilnīgas relaksācijas arī elpošana kļuva ļoti sekla un grūti manāma, kas raisīja sajūtu, it kā es smaktu, un ķermenis sāka saļimt, joprojām atrodoties sēdus, meditācijas pozā. Tajā brīdī nobijos un sāku manuāli elpot dziļāk, lai pamodinātu ķermeni un atkal uzņemtos kontroli pār to, ko, kā likās, gandrīz zaudēju. Šī bailes zaudēt kontroli bieži traucē mums dzīvē darīt lietas, ko nespējam prognozēt, taču uzticēšanās ir vienīgais veids, kā šīs bailes pārvaramas. Pilnībā vēl neatmodies, tāpat no grīdas ielīdu gultā un, aizvēris acis, pie sevis domāju, cik tālu ar šādu meditāciju varētu nokļūt nākamajā reizē. Pat nepamanīju, ka lielā atslābuma dēļ ķermenis bija atjaunojis seklo elpošanu, es biju nākamajā līmenī. Poza bija daudz ērtāka, es gulēju gultā uz muguras, nevis atrados sēdus, un tas bija liels pluss, jo nesāpēja ne kājas, ne lāpstiņas kā parasti.

Mani patiesi pārsteidza sajūta, ka ķermenis saprot, ka neesi uz vietas, un pats pārņem kontroli. To laikam varētu norakstīt uz izdzīvošanas gēniem. Citos brīžos liekas, ka vispār esmu pārtraucis elpot, taču vienlaikus viss atrodas pilnā kontrolē, esmu pie samaņas, taču nav nepieciešamības iejaukties.
Baba teica, ka šī ir "Death Meditation" (Nāves meditācija), kas precīzi raksturo sajūtu, ka ķermenis ir it kā nedzīvs, jo nav nekādas citas kustības, tikai vien kā ļoti, ļoti viegla elpošana, kuru no malas noteikti nemaz nevar pamanīt, jo ir sajūta, ka elpa apstājas turpat pie deguna dobuma. Guļu pilnīgi nekustīgi un pieņemu, ka no malas, nezinātāja acīm, es tiešām varētu izskatīties kā miris cilvēks. Tagad saprotu, kā tas ir – ka citi ir spējīgi stundām ilgi meditēt.

Šo divu stundu laikā man ir izdevies uzzināt ļoti daudz. Ļoti krāsaini var redzēt it visu, prāts bez jebkādiem traucējumiem spēj radīt un kontrolēt vizuālās domas, protams, ja pats ar savām domām nesāku iejaukties, piemēram:

  • aizdomājos par elpošanu un sāku to darīt manuāli;
  • pārņēma bailes no tā, ka jāatgriežas realitātē (bailēm šādā brīdī nav pamatojuma).

Tu it kā esi savā ķermenī, taču vienlaikus brīvi staigā domās un brīvi radi savu pasauli. Šādā brīdī vizuālā domāšana, mērķu vizualizēšana notiek realitātei tuvā līmenī. Viss izskatās tā, it ā būtu patiesība, ķermeni pat pārņem attiecīgās sajūtas.

Indiešu lūgšanu laiks pie Gangas

Datums: 25.07.15. Vakars

Kārtīgi paēdu savu Thali (80 rūpijas citā ašramā) – ja godīgi, pat nevarēju izlīst laukā no gultas. Cik neforši, ka, gribot labu un, apēdot vairāk, lai būtu enerģija, iegūsti gluži pretējo efektu – nogurumu un slinkumu. Kārtējo reizi apstiprinās, ka ēdiena daudzums nekādi neatbilst gaidītajai enerģijai, ja, protams, mērķis nav vienkārši kārtīgi pieēsties, jo sen neesi to darījis. Pat uz jogu nevarēju aiziet. Tagad pieķeru sevi pie domas, ka, iespējams, šī ir ļoti laba atruna, lai neaizietu. Nezinu, kura smadzeņu daļa ir atbildīga par fiziskajām aktivitātēm, taču laikam tā nav dabas dota, jo katru reizi, kad vēlies uzsākt treniņu, tā tik ļoti pretojas. Lai apmeklētu jebkādu treniņu, sevi katru reizi, ir jāpiespiež. Pats treniņš nav nemaz tik smags un grūts, kā tas, lai sevi vispār piedabūtu doties uz šo treniņu.
Tas pierāda to, ka motivācija ir kā duša – tā ir nepieciešama regulāri, citādi ieslīgsti apātijā. Varbūt fiziskās aktivitātes nav nepieciešamas visiem, taču, ja proti iekustināt arī fizisko enerģiju, tā iekustina arī visu pārējo dienu, un darbi vedas daudz labāk.

– Vai esi sasniedzis to, ko gaidīji, uzsākot pašizaugsmi?

Kad teju pirms diviem gadiem to visu uzsāku, tad domāju, ka ap šo laiku jau būšu materiāli bagāts, taču esmu sasniedzis citu bagātību: apziņu par to, kādu dzīvi sev vēlos un par kādu personu vēlos kļūt. Esmu ieguvis ļoti daudz, un tagad trūkst vēl tās materiālās pasaules daļas. Tā noteikti būs, kad pabeigšu projektus un sniegšu vērtību citiem. Galvenais, ko esmu iemācījies no darba ar sevi, ir: mīlēt sevi un uzticēties iekšējai balsij, jo tas maina visu.