Mans ceļš uz Pasaules Vienotības Universitāti (World Oneness University) aizsākās pavisam dīvaini. Piezvanīja laba paziņa no Skrundas un teica: "Zini, mēs katrs staigājam apkārt un nesam sev uz galvas briesmīgas būtnes, nu – ķēmus! Rīgā būs divu dienu nodarbības. Aizej, tevi jau interesē tādas lietas." Aizgāju skatīties ķēmus, bet sastapu... sevi. Pēc tam veselu gadu kā viltīga izmeklētāja un tipiska aizdomu pilna mūsu tautas pārstāve attāli vēroju un izsekoju to, kas notiek Universitātē.

Aizbraucām uz Zviedriju, lai piedalītos kādā lielā pasākumā un redzētu, kas tie par cilvēkiem, kas jau tur bijuši, – kā izskatās, kā uzvedās. Tā bija pirmā reize, kad, nebūdama gaišredzīga, sajutu to, kā ir būt gaišredzīgai. Sirds sajuta spēcīgāk par prātu.

Bet ceļš uz Pasaules Vienotības Universitāti bieži vien cilvēku aizved tajā brīdī, kad dzīvē ienāk pārmaiņas. Kopsolī ar pārmaiņām nāk atbilžu meklējumi uz daudzajiem "kāpēc tā notika?", un sākas meklējumi. Visums atbild mūsu lūgumiem un soli pa solim ved turp, kur katram ir jānonāk. Vienmēr esmu lūgusi Dieviņam ātru, taisnu un tīru ceļu... un mans lūgums ir uzklausīts. Atrodot Pasaules Vienotības Universitāti, esmu saņēmusi vienu no savas dzīves vislielākajām dāvanām.

Uz Austrumiem pēc vieduma. Māras Brantes pieredzes stāsts
Foto: Privātais arhīvs

Kādreiz nemaz nesapratu šo "tuneļu" vajadzību... līdz brīdim, kad ārā ir tik silts, ka vienīgais veids, kā tikt līdz kopmītnēm, ir iet pa šo galeriju un patverties no saules. Interesanti, ka Indijā man mute neveras teikt "saulīte". Tur tā ir Saule – karsta, stipra un spēcīga.

Mani apzinātie meklējumi ilga sešus gadus, līdz nonācu līdz Pasaules Vienotības Universitātei. Nu braucu uz kursiem un programmām arī vairākas reizes gadā, lai nostiprinātu iepriekšējo, lai dotos uz priekšu, lai padzertos no tīravota. Interesanti, ka šīs smalkās zināšanas, kas tiek saņemtas Universitātē, bieži vien sava dziļuma dēļ varu pielīdzināt dainām. Šīs mācības, tāpat kā dainas, veras vaļā slāni pa slānim, un nāk jaunas sapratnes. Un tas kļūst par īstu ceļojumu. Ceļojumu sevī un savā pašpasaulē.

Izdakterē sadomāšanos

Kādēļ sāku meklēt ārpus Latvijas? Nu, tikai tāpēc, ka te esošais man nesniedza atbildes un piepildījuma sajūtu. Kad biju izlasījusi "Rēriha grāmatnīcu", tad ķēros pie interneta, pie vēstījumiem, pie čenelingiem. Lasīju, lasīju, lasīju... tik izslāpusi biju. Labu laiku arī tulkoju vēstījumus. Apmeklēju kursus, lekcijas, nodarbības, darbnīcas. Sāku lasīto un apgūto praktizēt. Bet nejutu virzību uz priekšu, nejutu attīstību. Taču tik ļoti to vēlējos!

Uz Austrumiem pēc vieduma. Māras Brantes pieredzes stāsts
Foto: Privātais arhīvs

Pārmaiņas, treniņš uz elastību un sadomāšanās. Tās ir pirmās lietas, ko izdakterē mācības Universitātē. Par gatavību un atvērtību pārmaiņām mēs mākam skaisti runāt, bet brīdī, kad tas skar pašus, tad lietas mainās. Mēs saceramies, ka kaut kam jānotiek tāpat kā iepriekšējā reizē, nu, kaut vai mazliet līdzīgi iepriekšējam, bet tā taču nenotiek! Nevar salīdzināt vienu mirkli ar iepriekšējo. Viss vienmēr ir pilnīgi no jauna! Cik tā ir laba sajūta! Katrs brīdis kā dāvana.

Universitāte nav Indija

Universitāte ir sadalīta vairākās apmetnēs, ko visu kopā sauc par Zelta pilsētu (Golden City). Viena apmetne ir rietumniekiem, cita – indiešiem, vēl cita – "latinos" zemēm. Pavisam vismaz piecas. Apbrīnojama ir katras teritorijas sakoptība: palmas, puķītes, puķu dobes, košumkrūmiņi. Viss tiek laistīts, ravēts. Indijā tāda sakoptība prasa milzīgu darbu! Katras nometnes sadzīves apstākļi ir atbilstoši tam, lai attiecīgās zemes cilvēki justos maksimāli komfortabli. Teritorijas ir norobežotas ar sētām, un procesu laikā nepastāv iespēja doties ārpasaulē šopingā vai kādās citās izklaidēs. Kad esi procesā, tad esi procesā! Sētas lieti noder arī pret nelūgtiem dzīvniekiem – kazām, govīm, vēršiem, suņiem.

Pērtiķi gan nerespektē sētu esamību un bieži vien apciemo nometnes, pārmeklējot gan atkritumu urnas, gan zālītē atstātas somas. Visu teritorijā notiekošo dienu un nakti uzrauga sargi. Ja nu kāds pērtiķis pietuvojas kādam dalībniekam, tad tūlīt pat klāt ir sargs un visu nokārto.

Uz Austrumiem pēc vieduma. Māras Brantes pieredzes stāsts
Foto: Grupu lielums mēdz būt no dažpadsmit cilvēkiem līdz gandrīz tūkstotim. Interesanti, ka tas diži neietekmē "apkalpošanas" vai sadzīvisko kvalitāti. Indieši, aprūpējot mūs, tiek ar to visu galā!

Interesanti, ka pasniedzēji ir veikuši īpašus rituālus, sarunājot ar čūsku un skorpionu egregoriem, lai teritorijā neienāktu čūskas un skorpioni. Un tas strādā! Drošības sajūta it visā ir uz 100 procentiem.
Atkarībā no maciņa biezuma varam dzīvot, sākot no divvietīgām līdz "padsmitvietīgām" istabām. Pirmā lieta, kas mani pārsteidza, bija neticamā tīrība. Vārdi "Indija" un "tīrība" kaut kā šķiet nesavienojami.

Bet – Universitāte nav Indija. Vairākas reizes dienā mājkalpotāju brigāde tik to vien dara, kā tīra, slauka, mazgā. Dāmu mājvietu tīra sievietes, bet puišu ēku apkalpo vīrieši. Kā skudriņas. Arī apkalpojošais personāls visi ir izgājuši mācības un zina to, kā ir būt procesā, kas ceļas augšā, kādas pagātnes atmiņas atnāk, lai taptu dziedinātas un atlaistas. Tāpēc valda ļoti saprotoša atmosfēra. Vai simt reižu dienā mēs visiem sastaptajiem mājkalpotājiem sakām: "Namaste džī!" Ja kādam nākas saslimt, tad mazās skudriņas no ēdnīcas pienes gultā ēdienu...

Lielajās istabās dzīvojot, katram ir sava gulta, naktsgaldiņš un vēl aizverams plauktu skapis. Un tā ir katra privātā teritorija jeb mājas. Istabās parasti valda absolūts klusums – mauna. Esot maunā, esam sevī. Runājot esam ārējā pasaulē. Viss, kas notiek ārpus mācībām, ir cieši saistīts ar to, kas notiek lekciju laikā.

Kāda ir diena Universitātē?

Piepildīta, un brīžiem šķiet, ka rīts bijis pirms gada, – tik daudz visa kā. Pirmā nodarbība sākas vismaz septiņos no rīta, ja ne 5.30. Tā kā jau pa ceļam uz turieni viss ir sagriezies citādi, tad agrā celšanās neizraisa ne mazāko diskomfortu!

Pēc pirmās rīta nodarbības, kas pārsvarā ir veltīta visu ķermeņu atmodināšanai un saites spēcināšanai ar Dievišķo, seko brokastis. Ēdienu daudzums Rietumu cilvēkam brīžiem nav saprotams, bet tāda nu ir indiešu kultūra. Katrā ēdienreizē ir vismaz pieci seši dažādi ēdieni. Indiskās garšās. Kad pietiek eksotikas, varam atrast arī kaut ko mūsu garšām piemērotu.

Lai iepazīstinātu plašo pasauli ar mūsu tautas vērtībām, tiek rīkotas priekšnesumu dienas, kad stāstām par savu zemi. Dejojam, dziedam... Kā nu kuro reizi. Uz skatuves kopā ar dēlu Kārli Brantu un studiju biedreni Daigu, Zviedrijas latvieti.

No desmitiem līdz pat pusdienu laikam notiek dienas tēmas mācība, lekcija, apceres, mazie procesi. Pusdienas ir apvienotas ar atpūtu vairāku stundu garumā, kad pat apkalpojošais personāls uz brīdi dodas diendusā. Dienas karstāko laiku aizpildām pēc savas izvēles. Pēcpusdienas lekcijas sākas ap četriem un noslēdzas ar lielo dienas procesu. Tad vakariņas, kurās vienmēr ir arī īpaši gardie un saldie banāni!

Īsi sakot – apstākļi ir radīti ideāli, lai, atrodoties mācībās, to arī varētu darīt. Pasniedzēju pirmie vārdi, kad atkal satiekamies, bieži vien ir "sveicam mājās!" Jā, tā ir vieta, kur cilvēks izjūt lielo Māju esību un klātbūtni.

Šejienes vārdi procesa aprakstīšanai neder

Un vēl kāds interesants aspekts. Zināšanas, kas tiek nodotas Vienotības Universitātē, ir tik augstas, tik tīras, ka saņemtās sajūtas bieži vien nepakļaujas definējumam vārdos. Pirmajos gados, kad atgriezos no mācībām, pat mājniekiem nevarēju noformulēt to, kas tur notiek. Vārdi, kurus lietojam te, Universitātē gūst pavisam citu jēgu un piepildījumu, ar daudz dziļākām sajūtām un pārdzīvojumiem. Procesos un mācību laikā notiekošais netērpjas vārdos.

Laikā starp mācībām tiek uzdoti mājasdarbi, kas palīdz nostiprināt sasniegto un saprast to, kā arī virza uz priekšu. Tās ir gan aktīvas darbības, kas veicamas ārējā pasaulē (meditācijas, apceres, elpošanas prakses un tamlīdzīgi), gan pašpasaulē veicami uzdevumi. Šie iekšējās pasaules vērojumi ir ļoti interesanti, un patiesībā tie arī ir galvenie izaugsmes virzītāji.

Pašpasaules vērojumu rezultātā tagad jau daudz labāk redzu sava prāta darbību, ego spēlītes, domu plūsmu. To varētu nosaukt par apzinātu apzināšanos. Tas ir tik interesanti, ka jau vairākus gadus neatliek laika lasīt grāmatas! Vienīgās grāmatas, ko lasu, ir dainu kopotie sējumi...

Bet visinteresantākā grāmata mēs esam katrs pats sev.