Lieliski, ja kāds skolotājs mums piedāvā mācību, kas ir gatava un spējīga mainīt mūsu priekšstatu par dzīves un nāves vietām un attiecībām. Šāds skolotājs ir Sadhguru, kura Velgas Vīgantes tulkoto grāmatu "Dzīve un nāve vienā elpas vilcienā" izdevis apgāds "Lietusdārzs".

Sadhguru ir indiešu jogs, mistiķis un gaišreģis. Viņš ne vien sarakstījis vairākus desmitus grāmatu, kas tulkotas daudzās valodās un lasītāju novērtētas visā pasaulē, bet arī dibinājis Iša fondu – bezpeļņas organizāciju, kas vada jogas un garīguma programmas gandrīz divdesmit valstīs. Sadhguru arī aktīvi iesaistījies dažādās sociālajās un kopienas attīstības kustībās, tādēļ viņš jau gadiem sniedz konsultācijas ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomei par tādiem jautājumiem kā kopienas attīstība, garīgums, personīgā izaugsme, ekoloģija, veselība un dzīves kvalitāte.

Sadhguru atzīts par vienu no pasaulē ietekmīgākajiem un tajā pašā laikā neparastākajiem mūsdienu mistiķiem. Viņa mācību īsi var raksturot tā: dzīve un nāve ir vienas monētas divas puses. Pieņemot abas, spējam nokratīt pašu radīto ciešanu važas un kļūt brīvi.

Autors atklāj dažādus dzīves un nāves aspektus, sākot ar ikdienas dzīves situācijām, tai skaitā mīlestību, attiecībām, ciešanām un daudz ko citu. Pārvarot ierobežoto personību, vērtību un uzskatu barjeras, viņš parāda ceļu uz bezgalīgu vienotību. Sadhguru vēsta, cik svarīgi ir meklēt palīdzību, un viņš to piedāvā. Viņš sniedz praktiskus un dziļi garīgus padomus par to, kā pārvarēt ķermeņa, prāta un emociju mestos izaicinājumus mierpilnas un jēgpilnas dzīves aizvadīšanai.

Grāmata veidota kā Sadhguru sarunas ar mācekļiem. Tā sniegs garīgu atbalstu jebkuram cilvēkam jebkurā dzīves brīdī un situācijā. Īpaši laimēsies tiem, kuriem tā gadīsies pa rokai kādā krīzes brīdī.

Piedāvājam fragmentu no grāmatas.

Jautātājs: Namaste, Sadhuru! Pirms mēneša nomira mana māte. Mūsu kopienā ar mirušajiem saistītie rituāli ir ļoti ilgi un reizēm ārkārtīgi sāpīgi tuviniekiem. Es to visu izdarīju, bet neesmu īsti pārliecināts, kāpēc. Man neko nepaskaidroja, kad jautāju: "Kāpēc man tas ir jādara?" Vai šiem rituāliem ir kāda nozīme?

Sadhguru: Vai tu samaksāji tiem, kas veica šo rituālus, vai vienkārši aizbēgi no turienes?

Jautātājs: Es samaksāju tik, cik viņi prasīja.

Sadhguru: Ja tu viņiem samaksāji, darbs ir izdarīts. Nekādu problēmu. (Smejas) Redzi, mātes nāve tev ir milzīgs notikums, bet tev jāsaprot, ka kādam citam māte nav mirusi un šiem citiem ir jādzīvo. Viņiem visiem ir jādzīvo – viņu mātei, sievai un bērniem.

Tu jūti, ka kāds iedzīvojas uz tavas mātes nāves rēķina, un dusmojies, esi satraukts. Taču tas ir ļoti drošs bizness – lai kāda ekonomiskā krīze mūs skartu, cilvēki vienmēr mirs. Ja reiz ir tāda iespēja, kāpēc laist garām? Šis ir mūžīgs bizness.

Mēs visu esam tik ļoti sarežģījuši. Bet nav jau tā, ka šiem rituāliem nebūtu nekāda pamata. Nē, tiem ir pamats! Diemžēl cilvēki ar laiku ir izkropļojuši un komercializējuši visus rituālus.

Daudzi nemaz tik labi neizturējās pret savām mātēm, kamēr viņas bija dzīvas. Tad nu vismaz tās divpadsmit vai trīspadsmit dienas viņi vēlas rīkoties, lai psiholoģiski atbrīvotos no šīs nastas.

Salīdzinājumā ar psihiatru honorāriem mūsdienās šī cena nav nemaz tik liela. (Smejas) Viņi vēl aizvien lūdz tikai saujiņu rīsu vai riekstu. Varbūt vēl palūdz govi vai apavus, vai arī lietussargu.

Redzi, tava māte vairs nelietos lietussargu, un tas viņai arī nebūs vajadzīgs, vai ne? Ja jums nebūtu ķermeņa, mēs satsangu varētu sarīkot zem klajas debess, pat lietū. Tā kā jums ir ķermenis, tas samirkst un saslimst, tādēļ rodas visas problēmas. Jums ir vajadzīgs jumts tikai tāpēc, ka jums ir ķermenis. Ja jumta nav, neiztikt bez lietussarga. Tas pats ar apaviem. Tās pašas rūpes gan par galvu, gan kājām. Un šeit ir kāds cits, kuram visas šīs lietas ir vajadzīgas.

Ne visi dzīvo vienādi, ne visi vienādi mirst. Kad es runāju, ka visi nedzīvo vienādi... Jūs visi, kas šeit esat pavadījuši pēdējās trīs dienas, vienā laikā esat modušies, ēduši vienu ēdienu, piedalījušies tajās pašās sanāksmēs – satsangās.

Taču jūs šīs trīs dienas esat nodzīvojuši atšķirīgi. Katrs indivīds dzīvo savu dzīvi. Vai tad tā nav? Tāpēc arī jūs nemirsiet vienādi.

Ja šobrīd no debesīm noveltos milzīgs gabals un mūs saspiestu, mēs vienalga nemirtu vienādi. Mēs varbūt mirtu vienādos apstākļos, un nāves cēlonis būtu viens, tomēr mēs tāpat nemirtu vienādi. Tātad dažādi cilvēki mirst atšķirīgi, un, cilvēkiem mirstot noteiktā veidā, noderīga ir neliela palīdzība, lai līdzās būtu kāds ar pietiekami augstu apziņas līmeni un spējām kaut ko darīt lietas labā. Senos laikos bija daži cilvēki, kuriem patiesi bija tādas spējas. Es patiešām domāju, ka mēs sniegsim cilvēkiem šos nāves pakalpojumus, lai viss tiktu izdarīts pienācīgi, nevis tikai kā rituāls vai kāda komerciāla darbība. Tā vietā būtu jāveic patiešām nepieciešamās darbības.

Vai tu, kas veici rituālus, iedevi govi vai vienkārši naudu?

Jautātājs: Naudu.

Sadhguru: Tas ir labi. Govs atvešana, aizvešana un vēlāk arī pārdošana ir pārāk liela noņemšanās. (Smejas) Bet tas ir labi. Viss kārtībā. Es neesmu pret biznesu. Vienkārši atklāti jāpasaka, ka tas ir bizness. Garīgs process ir jārisina garīgi, bet pret darījumiem jāizturas kā pret darījumiem, turpretī cilvēki tos abus bieži vien jauc. Viņi mēģina uztvert biznesu kā garīgu procesu, bet garīgu procesu – lielākoties no biznesa viedokļa. Tā nekas nesanāks.

Reiz no Ostinas Teksasas štatā gaisā pacēlās lidmašīna. Dažas minūtes pēc pacelšanās, kad tā jau bija tikusi gana tālu no lidostas, sabojājās dzinējs. Pilots pasažieriem paziņoja: "Es tiešām nezinu, ko iesākt. Man nepietiek laika, lai grieztos atpakaļ, arī augstums nav pietiekami liels, lai grieztos atpakaļ un nosēstos lidostā. Mēs vienkārši nezinām, ko darīt. Ja kāds zina kādus reliģiskus rituālus, lūdzam tos veikt." Tūlīt pat piecēlās kāds vīrs, noņēma cepuri un sāka vākt naudu, jo tas ir pats izplatītākais reliģiskais rituāls. (Smejas)

Tātad parunāsim par šo vīru, kurš atnāca pēc naudas govij, kura bija jānodod tavai mātei izmantošanai viņsaulē... Vai tas tiešām ir iespējams? Senos laikos – es pat nezinu, pirms cik daudzām paaudzēm, – viņa vecvecvecvectēvs zināja, kas jādara ar tavu māti, bet šie muļķi mūsdienās nav neko iemācījušies no iepriekšējām paaudzēm. Tagad tas ir tikai bizness. Bet tolaik cilvēki zināja, kas darāms.

Viens gan jums jāsaprot – kad kāds cilvēks mirst (tādā veidā, kā jūs šobrīd pazīstat nāvi), nav svarīgi, vai tas ir jūsu tēvs, māte, vīrs, sieva, bērns vai tuvs draugs – tam nav nozīmes. Tiklīdz viņš pamet ķermeni, viņam vairs nav nekādas saiknes ar jums, jo viss, ko viņš par jums zināja, bija fizisks, vai ne? Vienīgais, ko jūs par šo cilvēku zināt un ko šis cilvēks zina par jums, ir fiziskais ķermenis, prāts vai emocijas. Tas viss pieder pie fiziskā esamības. Tāpēc, atstājot fizisko esamību, tas viss izzūd un nepaliek nekas tāds kā "es un mans mirušais tēvs". Tiklīdz viņš ir miris, viņš nav jūsu tēvs.Viņš ir noslēdzies.

Tātad, kad jūs sakāt, ka kāda vairs nav, jūs stāstāt vienīgi to, ka viņa nav kopā ar mums. Jūs neapgalvojat, ka viņu nav vispār un nekādi. Viņi vienkārši vairs nav kopā ar jums tādi, kādus jūs viņus pazināt. Tāpēc, kad cilvēks pamet ķermeni jebkāda iemesla dēļ, tas notiek tādēļ, ka fiziskais ķermenis ir kļuvis nepiemērots dzīvības uzturēšanai un barošanai. Kas šādā situācijā notiek ar būtni? Fiziskais ķermenis un apzinātais prāts izzūd – viņa prāta izvēles brīvība izgaist, taču prāta saturs nav zudis. Vai saprotat, ko es saku? Izvēles brīvība ir zudusi, bet prāta saturs ir palicis. Viņam vēl aizvien piemīt visas īpašības, bet izvēles nav. Tāpēc, izzūdot izvēles brīvībai, cilvēks turpinās pēc savas inerces.

Būtībā nāve iestājas tāpēc, ka šīs dzīvības enerģijas ir ieprogrammētas noteiktā veidā. Ja dzīvība ir jāiemieso, tai ir nepieciešams zināms intensitātes līmenis, noteikta intensitātes amplitūda. Ja būtība kļūs pārāk intensīva un sasniegs noteiktu punktu, tā pametīs ķermeni. To sauc par dabisku nāvi vecuma iespaidā. Cilvēks vienkārši apguļas, aizver acis un dodas prom. Nekas nav bojāts – aknas darbojas, nierēm nav ne vainas, arī sirds darbojas – dzīvība vienkārši kļuva vārga un aizslīdēja. Tas nozīmē, ka viņš nodzīvojis visu nolikto laiku.